Anna Sakse - Acumirkļi

Es atkal dievnamā kā tālās bērna dienās.
Skan tā kā senāk dzidri melodiskais zvans.
Tie paši uzraksti un svētbilde pie sienas,
Un plašā telpā virmo sveču dūmu tvans.

Tās pašas ērģeles dūc svinīgi un cēli,
Teic dievu mācītājs un stieptā balsī dzied,
Bet draudze dziesmu velk tik gaudīgi un žēli,
Ka pašam sātanam caur kauliem trīsas iet.

Tāpat vēl vecītes krīt ceļos stīvi, gausi,
Un it kā grēku nožēlā tās nopūšas un elš,
Bet slepus iečukstēt steidz kaimiņienēm ausī
Tās tenkas jaunākās, ko viņu mājā melš.

Ir draudze, mācītājs — viss, viss tāpat kā senāk,
Tie paši sprediķi un ticība, un dievs.
Pār mani vien vairs jūsmu viļņi nenāk,
Par svēto liekulību gribas — pasmieties.

Tālos silos cirstie telefona stabi,
Cik gan dažāda jums dziesma skan!
Dažreiz jūs kā bērni smejoši un labi,
Citreiz jūsu drūmo auru bail top man.

Galvu piespiežu pie sausā koka stumbra,
Liekas, iekšā lido saldu bišu spiets,
Dažreiz balsis virmo kā no purva dumbra,
Dažreiz izliekas, tur dzīrots tiek un smiets.

Bet visbiežāk nemiers brāzmo jūsu dziesmā,
Drausmas balsis ņemas skaļi svilpt un spiegt.
Tā tik kaukt var zvērs, ko dzīvu izcep liesmā,
Tā tik slepkavām var sirdsapziņa kliegt.

Galvu piespiežu pie sausā koka staba,
Tīksmi man šai skarbā vēju dziesmā skurbt.
Domāju, cik tā vēl mierīga un laba
Pret to nemieru, kas mani nebeidz urbt.

Nemiers, nemiers, kā tas graužas sirdī,
Kā tas spīdzina un draud kā dzīvam kaps!
Dienām, naktīm nemiers mani kremt un tirdī,
Līdz sev liekos dūcošs telefona stabs.

Viltīgs, sprigans, mazs un melns
Lēkā drukas kļūdu velns.
Te viņš burtus ārā rauj,
Te tos čupu čupās krauj.
Kur ir vē, viņš ieliek pē,
Kas tur iznāk — mī un žē!
Sitam vīram — uzspļaut tikai
Endzelīna gramatikai!
Neatzīst tas punktus, komā,
Un, ja gadās labā omā,
Tad viņš goda vīru šķīstu
Pataisa par zagli īstu.
Korektors ar asu spalvu
Cenšas velnam nocirst galvu.
Bet šis mazais ir liels rakars,
Tam ar veco velnu sakars:
Tiklīdz galvu uzdur mietā,
Tūdaļ divas uzaug vietā.
Korektori, darbarūķi,
Cīnās kā ar niknu pūķi.
Tomēr, kad tā jāatzīstas,
Mēs šo blēdi neienīstam.
Sakot paldies drukas velnam,
Mēs sev tikai maizi pelnām.
Ja ar velniem netiks karots,
Izzudīs tad mūsu arods.
Kaut tikai tie redaktieri
Nesavilktu dusmās pieri,
Kad kāds velniņš, veikls kā kurts,
Paliek kādreiz nenodurts.
Traucot, svīstot, šķiežot spēkus,
Izlabojot velna grēkus,
Nostrādājies tā kā mors,
Beigās vainīgs — korektors!

Šodien man pūpoli glāzē uz loga,
Pūpoli balti un mīksti kā vilna.
Kāpēc gan asaras acīs man zogas?
Pielīst sirds tīkamu atmiņu pilna.

Liekas, es bērns vēl un mājā, kā senāk,
Pamostos pūpolu svētdienas rītā.
Brīnos, ka māte vēl modināt nenāk,
Perot ar pūpoliem: «Apaļš kā pīte!»

Cikreiz es bērnībā pūpolus zilgos
Ganīju jautri uz galda kā jērus,
Dzinu tos laukos un pļavās ar smilgu,
Cikreiz no pūpoliem krelles sev vēru!

Šķietas, kas mūžā vien būt var man labāks,
Vairs tikai atmiņās pamirdzēs sēri.
Pēkšņi sev liekos tik atstumts un nabags:
Ne man vairs kreļļu, ne zilganu jēru.

Ak,
Kā es ienīstu
Naudu —
Čaukstošo, skanošo,
Papīra, sudraba, vara.
Bet
Vēl vairāk par naudu
Nīstu es
Iedzimto tieksmi:
naudu,
naudu,
naudu!
Zvaigznes mirdz spožāk
Kā lati un santīmi jauni,
Bet
Kāpēc vakaros,
Pārnesot mājā no darba
Miesu
Tik smagu kā svinu,
Prieka nav,
Uzskatot zvaigznes?
Prieka nav tāda
Kā tad,
Kad mēnesis galā
Un par manu darbu,
Par nerviem,
Par daļu no dzīves
Samaksā —
Naudu?

Kādreiz es mīlēju zvaigznes
Un mani sapņi
Kā gaisīgi taureņu bari
Pārskrēja zemes un jūras.
Tad,
Kad vakaros
Acis redz miljardus zvaigžņu,
Domas kā skopuļa rokas
Tver
Vieglajās kabatās naudu
Un skaita:
Vai latu ir tik daudz,
Kā pielikt pazoles jaunas,
Samaksāt īri uz priekšu
Par bēniņu istabu mitro,
Vai paliks vēl santīmu
10,
Ko nopirkt mārciņu maizes?
Un tāpēc,
Ka rēķins —
Par pazolēm,
Īri,
Par mārciņu maizes —
Atņem man sapņus un prieku,
Nīstu es
Naudu —
Čaukstošo, skanošo,
Papīra, sudraba, vara.

No 20 000
100
Šodien dabūjis darbu!
100,
Paņēmis lāpstas pār pleciem,
Dodas uz Vērmaņa dārzu,
Lai novāktu sniegu
No rožu un jasmīnu gatvēm.
100
20 grādu salā,
Pūšot elpu
Skrandainos cimdos,
Cilā
Ledainās lāpstas,
Lai pilsoņu dāmām
Un vatē ietītiem bērniem
Līdz ceļiem botētās kājas
Neslīgtu irdenā sniegā.
Lai labi barotiem suņiem,
Ko izved staigāt
ķēkša vai madāma pati,
Vieglāks ieskrējiens būtu.
100
Šodien paņēma lāpstas
Un
20 grādu salā
Devās uz Vērmaņa dārzu.
Bet
Varbūt rīt
20 000
Pārliks lāpstas pār pleciem,
Uz kurām būs rakstīts
Sarkaniem burtiem:
«Darbu un maizi!»
20 000
Izies ielās
Un izkliegs
Skaļi un brīvi:
«Darbu un maizi!»

Bērns, tevī raugoties, man sirdī iedzeļ sāpes:
Kādēļ, kādēļ tev devu dzīvību?
Nav augšup vedušas vēl mani dzīves kāpes,
Vai nabadzības postu uzvarēsi tu?

Tu laimīgs izskaties, tu miegā klusi smaidi
Un nezināmam priekam rokas pretim sniedz.
Varbūt tu sapņos atlidojam gaidi
Tās rotaļlietas, ko tev dzīve liedz.

Audz vien, mans bērns, un mācies izprast dzīvi.
Man biedris būsi posta nedienā,
Man biedris būsi cīniņā par brīvi,
Un, ja man jākrīt būs, — tev nāks reiz uzvara.

Klusi, bērns, ne šodien, rītu
Tētis nepārnāks,
Tā kā nenāk vairs, ko aizved
Auto melns kā zārks.

Sešus gadus dziļos mūros
Tētis slodzīts tiks.
Tam ap rokām un ap kājām
Smagas važas liks.

Ne par važām, ne par gadiem
Viņš par tevi skums,
Jo viņš zin, ka rīt vai parīt
Maizes nebūs mums.

Klusi, bērns, tev nebūs raudāt
Nedrīkstam mēs gaust.
Būsi palīgs, kad reiz iesim
Cietummūrus lauzt.

Draugi, mīlēju es kādreiz jūs pārlieku,
Arī tad, kad skarbi, lepni bijāt jūs.
Nu, kad gurdo galvu zemei klēpī lieku,
Pēdējs vēlējums man rakstīts jums te būs:

Nenesiet uz kapiem ziedus, zaļas lapas —
Trūdiem zeme pati zāles sagšu sedz.
Mīļus vārdus, runas nesakiet pie kapa —
Mirušie jau dzīvos vairs ne dzird, ne redz.