Anna Sakse - Acumirkļi

Brīvības sapni no cilvēces alkām
Neiespēj izdzēst nāve un mokas.
Brīvības svētums nekad nebeigs šalkot
Asinīs mirkušo karogu krokās.

Šai laikā lielajā lai visas sīkās vainas
Un zemo patmīlu, kas labprāt sirdīs zeļ,
Kā vergu atliekas no sevis projām gainām,
Jo jaunā pasaule mums kopā jāuzceļ.

Mēs rūpju smagumā par agru novecojām
Un smieties aizmirsām, tik drūms bij kādreiz laiks.
Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām —
Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs.

Vēl gadus atgūsim, kas mums reiz rupji zagti:
Darbs vedīs gaišās prieka augstienēs,
Kur celsim karogu, ko slepus audām naktī.
Šis laiks ir liels — lai lieli esam mēs.

Mans mīļais ievainots un aizvests ļoti tāli,
Tā stāsta vēstule, ko pastnieks atnesa.
Es lasu zīmogā, kas stūrī iespiests bāli,
Ka tas aiz Urāliem, varbūt pat Altajā.

Viņš rokā ievainots, un vaigā dziļa rētā.
Un kādas bažas viņa vārdos skan:
Tas jautā man, vai tādu mīlēt spētu? —
Ak, draugs, tā nerunā, tu sāpes dari man.

Varbūt es vainīga, ka vārdos skopa biju,
Par mīlu kautrējos es vēstulēs tev paust.
Tev tagad pateikšu, ko agrāk nesacīju,
Ko pārāk neskaidri starp rindām liku jaust:

Kad cīņās gāji tu, kad kāvies asins miglā,
Man vienmēr gribējās, lai sirds tev jūt,
Kā katru minūti, ik acumirkli žiglu
Sirds mana aizskrēja ar tevi kopā būt.

Un savā rūpnīcā, kur strādāju diendienā,
Es, elpu aizturot, tik vienu domāju:
Skrej ātrāk, atspole, rauj straujāk pavedienu,
Aud tiem, kas frontē, siltu apģērbu.

Ja guļot zemnīcā vai tālā pārgājienā
Tu jūti siltumu pat sniega kupenā —
Tā mana mīla bij, kas katrā pavedienā
Ir tavā tērpā cieši ieausta.

Mans draugs, jel nešaubies, vai tevi mīlēt spēšu
Ar rētu vaigā, roku satriektu.
Tev teikšu vienkārši, es vārdus nemeklēšu —
Man tagad daudzkārt mīļāks būsi tu.

Tu mūsu dzimtenei Šo roku upurēji,
Tu savu dzīvību tai biji gatavs dot.
Nu teic, vai tādu nemīlēt lai spēju es,
Padomjmeitene, kas nīst un mīlēt prot?

Un tavā vaigā dziļi cirsto rētu
Arvien es skatīšu ar maigu lepnumu.
Tu viņu nēsāsi kā goda zīmi svētu,
Ko guvis, cīnoties par brīves tēviju.

Tā. Beidzot vēstuli, man gribas, lai tu justu,
Kā manas domas tai pa priekšu skrien,
Lai šaubu ēna tavā pierē zustu.
Es tevi mīlēšu arvien, arvien.

Aiz ziliem mežiem saule rietot zaigo,
Pār tāliem klajumiem vējš skriedams smagi elš.
Uz Latviju, uz saules zemi maigo
Mums visiem kopā jāizlauž ir ceļš.

Tur mūsu tēvi nāves lokā baismā
Iet sīvās cīņās — uzvarēt vai krist.
Bet mūsu dienas aizrit spožā gaismā,
Kā spējam, palīdzam mēs ienaidnieku sist.

Ikkatra vaga, kuru laukā aram,
Kļūst mūsu ienaidniekam mūža kaps.
Ikkatris darbs, ko čaklām rokām darām,
Par niknu atriebi šim zvēram taps.

Mans tēvs, mans brāli asins laukā baigā,
Kas stāvi nomodā par tautu brīvību:
Lai droši skatīties es drīkstētu tev vaigā,
Es solos darbā izaugt — tāds kā tu.

Pār tavu galvu trakos ložu auka,
Ar baigu niknumu ap tevi mīnas kauks, —
Tu neskarts iznāksi no sīvo kauju lauka,
Jo mana ticība tev līdzi iet, mans draugs.

Sarkanā Armija atnesa dzīvi,
Bērnības rotaļas atdeva mums.
Skaļi un līksmi mēs dziedam par brīvi, —
Mūsu šī zeme un debesu jums!

Saulīte pārnāca dzimtajā pusē,
Priecīgā gaišumā rotā viss ārs.
Cīruļi trallina. Šautenes klusē.
Ziedos un lapotnē saplaukst ik dārzs.

Droši mums prāti un strādīgas rokas,
Sirdis par Latviju mīļumā trīc.
Raiti mums darbi un mācības sokas, —
Skaista būs diena, jo skaists ir šis rīts.

Es biju pavasars un cīrulis, un dziesma,
Es dzīvē šūpojos kā vējā ziedošs zarš,
Bij manas domas kvēlākas par liesmu,
Mans prieks bij zvīļš kā pirmais saules stars.

Šai laikā līksmajā es aizeju no dzīves,
Bet jūs, kas paliekat, jums tālāk jānokļūst.
Jums tālāk jāsargā ir Dzimtene un brīve,
Par šķēpu jākļūst jums, kas neliecas, ne lūst.

Kļūs dzīve skaistāka ik dienu, gads no gada,
Būs rudens zeltaināks, būs siltāks pavasars,
Un naida nebūs vairs, būs tauta tautai rada,
Prieks zemi apspīdēs kā smaids, kā saules stars.

Par mani neraudiet. Ar maigo vakarvēju
Man kādreiz sveicienu no tāles atsūtiet
Un dzīvi mīliet tā, kā es to iemīlēju.
Kas skaisti dzīvojis, tam žēl nav projām iet.

Kur zemi lai krāšņāku rastu,
Kam skaistākas dziesmas lai dzied,
Kā zemi pie dzintara krasta,
Kā zemi, kur ābeles zied.

Tā zeme ir dzimtene mana,
Te izaugt un dzīvot man ļauts.
Ik puķe tās vārdu man zvana,
Šo zemi par Latviju sauc.

Gadsimteņus mocīta, rāta,
Līdz kļuvusi padomju valsts,
Nu Latvija visiem ir māte
Un laimes un brīvības balsts.

Ja vairākas dzīves man būtu —
Par Latviju atdotu tās.
Lai dzimtene laimīga kļūtu,
Ikviens par to nomodā stās.

Mūžs noslēdzies. Kāds liels un varens mūžs,
Ar darbiem apaudzis kā ozols smagām zīlēm,
Kas liecies nav, lai kādi vēji pūš,
Ar saknēm stiegrodams no stiprām zemes dzīlēm.

Mūžs noslēdzies, bet dižo darbu pulks
Par savu darītāju tūkstoš balsīm runā,
Kā žirgti strauti tās caur mūžiem gulgs,
Tās dzirdēs nākotne, tās skanēs viņas dunā.

Plaukst pavasars, stabulē gani,
Un birztalas gavilēs trīc.
Sauc jūras un tālumi mani,
Un draugu es aicinu līdz.
Es priecīgs caur pasauli iešu,
Jo līdzi man soļos mans draugs.

Šalc vasara svelmainā tveicē,
Briest vārpas un pļāvējus sauc.
Ar dziesmu es darbdienu sveicu
Un druvu, kur darba tik daudz.
Ar dziesmu darbs raženāk sokas,
Ja līdzās man soļo mans draugs.

Raud zeltainas asaras kļava,
Kad rudeņa vēji to dzeļ.
Man skumji pat rudenī nava,
Prieks dvēseli spārno un ceļ.
Man skumji pat rudenī nava,
Jo līdzās man soļo mans draugs.