Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

"Svētais vakarēdiens" uzgleznota uz šauras sienas lielā gareniski ejošā zālē - Santa Maria della Gracia klostera ēdamzālē. Pie pretējās sienas bija novietots reālais ēdamgalds, tātad paralēli tam - šis gleznotais galds - šī freska, tiešā un patiesā veidā apvienojās ar interjera faktisko raksturu, ar tā iekārtu. Bija ievēroti visi telpas perspektīvas likumi un tādēļ Kristus un viņa mācekļi šķiet it kā sēdam tajā pašā ēdamtelpas vidē, kur ir klātesošie klostera mūki. Tomēr, pateicoties saviem kuplinātajiem, palielinātajiem izmēriem, viņi šajā telpā valda, viņi piesaista sev uzmanību un klātesošo skatus. Viņi atgādina par sevi!

Kristus tikko ir pateicis liktenīgos vārdus: "Patiesi, es Jums saku: viens no Jums mani nodos". Šie briesmīgie, bet mierīgi izteiktie vārdi ir satraukuši apustuļus. Katram no viņiem ir izraisījusies spontāna, neparedzēta kustība, pārsteiguma pilns žests! Viņi ir ārkārtīgi satraukti, spējās traģiskās ziņas pārņemti! Emocionāli daudzveidīga ir katra mācekļa atsaukšanās uz šo briesmu

ziņu! Viņi enerģiski žestikulē (kā koki vētrā dažādi pretojas vēja brāzmai, viņi dažādi mēģina glābties no smagajām aizdomām).

Tikai Jūda Ir psiholoģiski Izolēts, kaut formāli atrodas Jāņa un Pētera grupā. Viņš ir it kā atsprādzis atpakaļ, satvēris rokā maku ar sudraba grašiem. Viņa tumšais profils it kā simbolizē viņā melno sirdsapziņu… Kaut ari bez lieka akcentējuma - ir jāieskatās…

Kristus tēlā ir stoisks miers un rūgtums - rokas noliktas uz galda plašā kustībā…

Stāsta, ka Kristus seju viņš neesot pabeidzis, kaut strādājis pie šis gleznas 16 gadus…

No pēdējo 20 gadu darbiem īpaši slavena, protams, ir "Mona Liza" ("Džokonda") (Mona Liza Gerardini bijusi bagātā florencieša Frančesko del Džokondo trešā sieva. Vazari raksta, ka Leonardo šo portretu gleznojis 4 gadus).

Mona Liza jeb Džokonda attēlota pie balustrādes, sēžam krēslā. Viņa atbalstījusi rokas uz krēsla sānu atzveltnēm, taisni izslējusies (labas uzvedības pazīme!). Džokonda nav skaista, viņas sejas vaibsti ir nenoteikti. Piere ļoti augsta, acis mazas, uzacis, atbilstoši tā laika modes prasībām, ir izplūkātas. Tomēr - viņai piemīt gudra, valdzinoša pievilcība. Varbūt Leonardo speciāli izvēlējies tādu modeli, kas tūlīt nepārsteidz ar ārišķu skaistumu, bet kas savā nenoteiktajā pievilcībā ir grūti, sevišķi grūti tēlojams. Bet interesanti tēlojams!

"Pievērs uzmanību vīriešu un sieviešu sejām ielās pievakarē vai drūmā laikā, - kāds daiļums un maigums saskatāms tajās!" - tā rakstīja pats Leonardo savā traktātā par glezniecību. Šie vārdi nebija nejaušs aizrādījums - Leonardo visos darbos tiecās veidot gaisa ņirbu un gaismēnu plūsmu, gaismēnu rotaļu. Leonardo zināja, ka seja, tāpat kā ūdens, kā jūra laika maiņā, krasi mainās, pārveidojas…

Strādājot pie Monas Lizas portreta, viņš to sevišķi ņēmis vērā. Un, kā stāsta Vazari, speciāli uzaicinājis mūziķus un jokdarus, lai tie uzjautrinātu modeli, lai viņas sejas vaibsti nesastingtu mierā. Šāda vide ari, šķiet, ir atraisījusi modeļa dvēseli, un Leonardo ģeniālā ota ir spējusi saglabāt šīs intelektuālās rosmes iezīmes Monas Lizas sejā: klusas jūtu modulācijas, viegla smaida ēnu, kas kļuvusi par neatņemamu šī tēla īpatnību. Monas Lizas domu spraigums īpaši koncentrēts acīs, un šķiet, ka tā vēro pašu skatītāju ar nedaudz ironisku, varbūt nedaudz zobgalīgu nopietnību… Tā ir sieviete, kas prot uzklausīt, prot mierināt… Liels vispārcilvēciskums.

Mona Liza attēlota uz plašas kalnu ainavas fona ar tālu apvārsni.

"Sfumato" - maigā gaismēnu dūmaka šajā portretā dara brīnumus - tā piešķir nekustīgam portretam iekšēju dzīvi, kustību laikā. Grūti atbrīvoties no sajūtas, ka Džokonda visu laiku ar acīm seko tam, kas notiek visapkārt, un pat tāds sīkums kā lūpu kaktiņš, kā pāreja no pakakles uz vaigu - atkaribā no gleznas apgaismojuma, maina savu izteiksmi. Te viņa šķiet vecāka, te jaunāka, te - maigāka, te - vēsa, te - smīnoša, te - domīga.

Šis portrets ir Leonardo mākslas vainags. Klusais cilvēka prāta starojums plūst un gavilē pāri dzīves skarbajām grimasēm, kādas risinājās Leonardo acu priekšā… Džokonda it kā zina to!

1 12

Šajā tālmācības materiālā no Dižrenesanses autoriem mēs sīkāk aplūkojām vienīgi Leonardo da Vinči. Tomēr mūsu uzdevumu lokā ir ari ģēniju

Rafaēla Santi un Mikelandželo Buonoroti darbu analīze. Mēģināsim viņu daiļrades paraugus aplūkot un viņu savdabību konstatēt individuālā darba un semināra nodarbībā, izmantojot plašāku izziņas materiālu klāstu.

Humānisma ideoloģijas ietekmē ari mūzikā izvirzījās individuālie faktori - komponista personības vaibsti, viņa radošā izdoma, cilvēciskās jūtas un pārdzīvojumi. Ievērojamu komponistu daiļradē izveidojās krāšņa un bagāta skaņu mākslas valoda, kas radija priekšnosacījumus harmoniski pilnskanīgai vokālai daudzbalsībai, kura kļuva par galveno mūzikas izpausmi visā renesanses laikmetā. Papildinot agrāk valdošo diatonlku*, mūzikas valodā ieviesās arī hromatika*, daudzveidīgāka kļuva ritmika. Renesanses laikmetā radās dažādi laicīgās mūzikas žanri, galvenokārt, vienkāršas vairākbalsīgas dziesmas. Itālijā tādas bija villanellas, ballatas, tautas sadzīvē izplatījās laudas - svinīga rakstura garfgas dziesmas, kuras izpildīja tautas valodā. Spānijā laicīgās dziesmas bija romances, Francijā - šansoni. Stila ziņā izsmalcināti bija madrigāli, kas no Itālijas izplatījās ari citās Eiropas zemēs. Madrigāli bija dziesmas dzimtajā valodā ar laicīgu tematiku.

Madrigāla sākotnējais tips - dziesma divām vai trijām balsīm izveidojās no mīlas lirikas apgarotajiem F. Petrarkas tekstiem un Landīno mūzikas. Baznīcas mūzikas žanru vidū dominēja mesa motete. Garīgajā mūzikā pieauga tautas mākslas ietekme, īpaši zemēs, kur bija izraisījusies antikatoliskā reformācijas kustība. To apliecina hugenotu psalmi Francijā, protestantu korāļi Vācijā.

Uzplauka gan vokālā muzicēšana, gan atsevišķu instrumentu, īpaši lautas, spēle. Popularitāti ieguva dažādi lociņinstrumenti - dažāda lieluma vijoles, kuras izmantoja ansambļu muzicēšanā. Joprojām attīstījās ērģeļu spēle. Renesanses laikmeta otrajā pusē parādījās taustiņinstrumenti - klavesīns, virdžināls, klavihords. Sāka veidoties patstāvīgi instrumentāli žanri - variācija, fantāzija, tokāta u.c. Mūzikas darbu izplatīšanu veicināja pirmie panākumi nošu iespiešanā 15. gs. otrajā pusē. Renesanses laikmeta beigās radās operas žanrs. Visos šajos mūzikas veidos un žanros pārliecinoši iesakņojās polifonija*.

16. gs. itāļu mūzika ieņēma vadošo vietu visas Eiropas kultūras dzīvē, īpaši ietekmīgas mūzikas skolas izveidojās Romā, Venēcijā, Florencē. Par Romas mūzikas dzīves centru kļuva Siksta kapella. Romas komponistu ievērojamākais pārstāvis bija Džovanni Pjerluidži Santi (1525-1594), kas pēc savas dzimtās pilsētas nosaukuma ieguvis vārdu Palestrīna. Viņš rakstīja mesas, himnas, madrigālus.

Mūzikas teorijā un praksē aktīvi darbojās florencietis Vinčenco Galilejs, slavenā astronoma Galileo Galileja tēvs. Viņš savus uzskatus par moderno mūziku ,ilustrēja ar dziedājumiem violu pavadījumā - ar fragmentiem no Dantes "Dievišķās komēdijas" u.c. Šie principi atrada atbalstu literātu, mūziķu un citu humānistu grupā, kas izveidojās Florences mākslas mecenāta grāfa Džovanni Bardi aizbildniecībā. Šī pulciņa dalībnieki lika pamatus jaunam sintētiskam muzikāli teatrālam žanram, ko viņi nosauca par muzikālu drāmu - drama per musica (apzīmējums "opera" radās tikai 17. gs.). Pirmās muzikālās drāmas "Dafne" un "Eiridike" radījis komponists Jākopo Peri 16. gs. nogalē. Šajos darbos solistu vokālās partijas ieturētas deklamējošā manierē, kopumā saglabāts madrigāla stils (šīs mūzikas klausīšanās - semināra uzdevums). Jaunu žanru izcelšanos sagatavoja arī renesanses teātra formas - galma intermēdijas,