Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Pievērsīsimies tikai viena dižmeistara - Leonardo da Vinči sīkākam dzīves, daiļrades un viņa uzskatu aplūkojumam, tādējādi cerot rast priekšstatu par Dižrenesanses mākslinieku vareno, vērienīgo programmu, par viņu meklējumiem un atradumiem.

Leonardo da Vinči varbūt vairāk nekā citiem Renesanses darboņiem atbilst jēdziens Homo universale (daudzveidība).

Sis neparastais cilvēks, šķiet, visu zināja un visu prata - it visu, ko zināja un prata viņa laiks; vēl vairāk, viņš ari atminēja daudz ko tādu, par ko viņa laiks un laikabiedri pat neuzdrikstējās sapņot.

Piemēram, viņš nopietni apcerēja lidaparāta konstrukciju, un, kā liecina Leonardo zīmējumi, viņš pienāca tuvu helikoptera idejai.

Leonardo bija gleznotājs, tēlnieks, arhitekts, rakstnieks, mūziķis, mākslas teorētiķis, izgudrotājs, matemātiķis, anatoms un fiziologs, botāniķis…

Viņš nopietni nodarbojās ar mehāniku, akustiku, mineraloģiju, ar ķīmiju, ģeogrāfiju, ģeoloģiju, astronomiju, zooloģiju… Varbūt vieglāk būtu uzskaitīt, kas viņš nebija.

Pie tam zinātniskās nodarbībās viņš bija un palika mākslinieks. Tajā pat laikā - mākslā viņš bija un palika domātājs un zinātnieks.

Leģendārā Leonardo slava ir pārdzīvojusi gadu simteņus un līdz pat šodienai ne vien ir spodra, bet burtiski deg - mirdz arvien spožāk un spožāk, jo pat mūsdienu modernie zinātnieki savos pētījumos no jauna, un atkal, un vēlreiz un atkārtoti pievērš uzmanību Leonardo inženieriskajiem un zinātniski fantastiskajiem zīmējumiem, viņa metiem un piezīmēm. īpaši intriģējošas ir tās Leonardo skices, kurās nojaušami pat atomsprādzienu paredzējumi… (Seminārā aplūkosim viņa zīmējumus.)

Bet Leonardo glezniecība, kurā, tāpat kā visos viņa darbos, ir kaut kas līdz galam nepateikts (un tādēļ vēl jo vairāk vilinošs), atkal un atkal liek minēt

mūžam aktuālo mīklu par iekšējiem spēkiem, kas, tāpat kā dabā, slēpjas ari radības kroni - cilvēkā.

Pazīstami Ir tikai nedaudz Leonardo darbu. Un nevis tādēļ, ka tie būtu gājuši bojā, bet gan tādēļ, ka pats Leonardo šos darbus ļoti bieži nepabeidza. Ir palicis tikai nedaudz pabeigto darbu. Bez tam tie paši ir stipri satumsuši no laika gaitas, gandrīz pilnīgi ir sabojājusies slavenā Milānas freska "Svētais vakarēdiens". Saglabājies ir daudz zīmējumu - uzmetumu.

Pati bagātākā zīmējumu kolekcija ir Vindzoras bibliotēkā. Tie ir spalvas zīmējumi ar tinti, ar tušu, ari sangīnas zīmējumi, un tie dod priekšstatu par kolosālo tēlu panorāmu un ideju pasauli, kurā dzīvoja lielais meistars. Neskaitāmas figūras, neskaitāmas galvas dažādos pagriezienos, visdažādākās sejas, dažādu raksturu tvērums, roku zīmējumi, kāju skices, mazuļu ķermeņu studijas, sieviešu figūru studijas, drapērlju, arī augu, ainavu, karalauku, dzīvnieku, dažādu alegoriju un fantāziju - briesmoņu studijas, kosmisku stihiju, plūdu tēlojumi, dažādu fantastisku mašīnu tēlojumi, ūdenslīdēju tēlojumi fantastiskos skafandros, arhitektūras projekti un plāni…!

Pārpilns ar iecerēm, no kurām mazas daļas pietiktu veselai dzīvei, Leonardo aprobežojās ar skicēm un metiem, uz malām aprakstīja, kādā veidā attiecīgā kompozīcija vai iecere būtu jārisina…

Tātad viņš bija milzīgs eksperimentētājs ar idejām. Viņam visvairāk interesēja ideja, tās pamatprincips, bet tās realizācija jau šķita apgrūtinoša.

Bet! Ja viņš ķērās pie mērķa īstenot ieceri no sākuma līdz galam, tad viņam gribējās panākt tik lielu pilnību, ka darba nobeigums atvirzījās tālāk un tālāk, un viņš strādāja pie vienas kompozīcijas ilgus gadus!

Dzives ceļš vijās no Florences uz Milānu, atkal uz Florenci, tad uz Romu, atkal uz Milānu un dzīves beigās uz Franciju, kur arī ir apbedīts.

Leonardo bijis vienaldzīgs pret sava laika politiskajām peripētijām, neesot izrādījis nekāda patriotisma. Tāpēc valda uzskats, ka Leonardo ir apzinājis sevi kā Pasaules pilsoni un savus darbus veidojis un apzinājis kā vispārcilvēciskus. Viņš ir vēlējies tikai vienu - baudīt iespēju ar šiem mākslas darbiem nodarboties. Tāpēc viņš labprāt brauca turp, kur viņam šādas iespējas tika dāvātas.

St. Pēterburgas Ermitāžā glabājas Leonardo da Vinči pazīstamā glezna "Madonna Lita". Mākslinieks to bija iesācis vēl Florencē, bet pabeidz Milānā.

Gleznā attēlota Madonna ar bērnu klēpī. Viņas roka saudzīgi tur apaļīgo bērna ķermeni. Acis ar neizsakāmu maigumu raugās mazulī. Madonnas skaidrajā sejā atplaiksnījusies mātes mīlestība, pašuzupurēšanās. Viņā koncentrēts maigums un daiļums, ari harmoniskums, kas īpaši izpaužas Madonnas vaibstos. Apgarotībā. Cilvēcībā.

No 1.. Milānas perioda saglabājusies "Madonna klintīs" (Luvra).

"Madonna klintīs" - tā ir lielformāta glezna, kuras formāts atgādina tipisku renesanses logu - taisnstūris, augšā noapaļots (izplatīts Renesanses glezniecībā). Tas tiešām atgādina logu uz pasauli.

Pasaule, kas te atveras, ir gan tieša, gan svinīgi cēla. Vairāk svinīga nekā īstenībā, bet tajā pat laikā - tikpat tieša kā spoguļattēlā…

Lai cik centīgi arī nestrādātu 15. gs. kvatročento mākslinieki pie apjomiem un perspektīvām, viņiem vēl neizdodas panākt šo spoguļattēla ilūziju. Kvartočento māksliniekiem ir pretstatīti tuvākie plāni un tālākās telpiskās zonas, starp šiem plāniem vēl nav tik patiesa saauduma. Viņiem fons nereti ir kā

dekorācija, bet priekšplāns reljefi izceļas uz šāda fona. Starp šiem plāniem parasti ir savstarpēja atrautība, kopēja gaisotne vēl nav sasniegta (lai atceramies Učello Sinjorelli, Manteņju u.c.).

Leonardo jau ir kaut kas pavisam cits. Caur šo Leonardo "logu" mēs saskatām pustumšu stalaktītu klinti, caur kuru telpa aizvijas dziļumā plūstoši, pamazām, tā pārplūst no viena redzes punkta otrā, trešā, ceturtā un izved laukā no klinšu alām. Un grupa no četrām figūrām - Marija, mazais Kristus, mazais Jānis Kristītājs un eņģelis - novietota uz šīs alas fona, īstenībā tajā iekšā, varētu teikt - "tās vidē"! Pie kam visa šī grupa ir telpiska, ir jūtama reāla distance - reāla telpa starp Kristu, māti un Jāni Kristītāju.

Šeit, šķiet, glezniecība tiešām nevis pārklāj plakni, bet šajā plaknē ir guvusi sev plašumu! Rada it kā savu pasauli, savu telpas izplatījumu, savu telpisku vidi, savu neatkarīgu pastāvēšanu. Pasaule šajā gleznā pilna ar dziļu, noslēpumainu valdzinājumu. Šīs četras būtnes ir saistītas savā starpā ne tikai telpiski, bet arī ar intīmi dvēseliskām saiknēm. Tēlotie cilvēki pat īpaši neskatās viens uz otru - bet tie ir vienoti ar kaut ko neredzamu, ar kaut ko tādu, kas it kā atrodas gaisotnē, aurā, vidē, kas ir ap tiem (uz to it kā pat norāda eņģeļa roka, viņa pirksts).

Ir kaut kas netverams šīs gleznas iekšējā koncepcijā, un tas ir izjūtams arī šī izpildījuma racionalitātē.

Visu, ko darināja Leonardo, viņš darināja ne tikai intuitīvi, bet ari apzināti, arī ar pilnīgu intelekta līdzdalību!

Varbūt viņš apzināti "pārklājis" savām kompozīcijām noslēpumainības plīvuru, lai it kā atgādinātu par tām bezgalībām un neizsmeļamībām, kas mājo dabā un cilvēkā…

"Svētais vakarēdiens" (Milānā. Santa Maria della Gracia klosterī) it sevišķi liek apbrīnot mākslinieka intelektuālo un intuitīvo spēku. Mēs varam tiešām apbrīnot, cik rūpīgi dižais meistars ir apsvēris gan kopējo gleznas noskaņu, gan katru atsevišķo tēlu, pat detaļu!

Šo milzīgo fresku, kur figūras uzgleznotas pusotras reizes lielākas par dabiskām, piemeklējusi traģiska liksta - uzgleznota ar eļļas krāsām uz sienas, glezna sāka bojāties un sairt jau Leonardo dzīves laikā. Tagad par šo darbu var spriest tikai pēc neskaitāmām restaurācijām un kopijām. Bet kopēt Leonardo ir grūti.