Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Tēlotāja māksla bija ierindota atres mechanica vidū. Izšķirošo soli tēlotājas mākslas iekļaušanai dižo mākslu vidū spēra Dž. Bokačo, kurš pirmais ir saskatījis gleznotāja Džoto di Bondones darbos saistību ar atdzimšanu.

Renesanses mākslas meklējumi tomēr nav viendabīgi. Tie atšķiras dažādos renesanses posmos. Tādēļ svarīgi ielāgot šā laikmeta periodizāciju, ko piedāvā mūsdienu zinātne

I Protorenesanse

Dučento 1250-1330 Trečento 1330-1400

II Agrā renesanse - ff Kvatročento 1400-1500

III Augstā renesanse - g Čnkvičento 1500-1525 [139]

Dučento posma mākslu ar savu personību burtiski aizpilda slavenais renesanses mākslas iezvanitājs Džoto di Bondone (1267-1337). Ne velti viņu daudzi Renesanses mākslas pētnieki nostāda blakus Dantem Aligjēri (1265- 1321) literatūrā. Tātad - ļoti spēcīgs salīdzinājums! Ar tādu pat spēku kā Dantes

"Dievišķajā komēdijā" atklāts cilvēka spēks, dlvēka meklējošais gars, dlvēka kaislības un dlvēka skaistums, ar tādu pat spēku cilvēka vērtības izpaužas Džoto freskās. Raksturigi, ka gan Dante, gan Džoto savā daijradē nereti izvēlējušies pat līdzīgus personāžus (lielu uzmanibu veltījuši filosofa un baznīcas darbinieka Asīzes Franciska tēlam).

Džoto mīlēja un prata atklāt klusējošus, tomēr daudzteicošus mājienus, psiholoģiskus mirkļus, kad iekšējās dzīves strāvojums dlvēkos sasniedz kulmināaju. Tāda veida meklējumus viņš ir apliecinājis gan del Arēnas kapellā Padujā, gan Sv. Frandska baznīcā Asīzē, gan Santa Kročes baznīcas Bardi kapellas freskās Florencē. Visos šajos fresku ciklos Džoto ir spējis panākt dlvēdsko pārdzīvojumu dziļumu. Džoto dlvēka pārdzīvojums ir ne augstāks, ne zemāks par dlvēka mēru. Viņš izvairās no pārlieku dramatizēta vai eksaltēta kaismīguma, taču nekļūst vēss, vienaldzīgs. Ar paskopiem, bet pārliecinošiem mājieniem viņš tēlo savu varoņu iekšējo noskaņojumu, emocionālo būtību.

Lūk, piemēram, Del Arēnas kapella Padujā, kur vērojama freska "Jūdasa skūpsts". Kristus un Jūdass attēloti tuvu viens otram - viņi lūkojas viens otram acīs. Šķiet, Kristus līdz pašiem dziļumiem ir ieniris sava nodevēja melnajā dvēselē un lasa tajā kā atvērtā grāmatā. Jūdu turpretī baida - biedē šis Kristus mierīgums…

Pirmo reizi pasaules mākslas vēsturē parādās šāds bezvārdu acu skats, bezvārdu acu dialogs… Tas ir ļoti grūts uzdevums māksliniekam, taču Džoto interesē tieši šāda dziļa, jauna, novatoriska pieeja Cilvēkam, un viņš arī pierāda, ka to spēj atklāt.

Dzīvas, pulsējošas alvēaskas jūtas un pārdzīvojumi nodarbina Džoto. Operējot ar precīzu kustibu, žestu valodu, vai atkal, kontrastveidīgi pretstatot dažādus tipāžus, Džoto jau dučento posmā piesaka to, ko vēlāk činkvičento posmā sasniedza vienīgi Leonardo da Vinči.

Tāpēc ari Džoto ir pamatlicējs renesanses mākslai, jo viņš pārvarēja viduslaicīgo mākslas izpratni.

Džoto ari uzskata par Eiropas glezniecības, it īpaši Eiropas reālisma, tradīaju pamatlicēju (sīkāks Džoto darbu apskats un analīze 1 semināra uzdevums).

Agrīnās renesanses (kvatročento) posms - 15. gs. I ir īsts mākslas triumfa laiks. Valda uzskats, ka nekad pasaulē nav tik daudz celts, gleznots un kalts kā Itālijā 15. gs. Runājot par agro renesansi, milzīga nozīme tiek piešķirta tādām vērtībām kā reālisms, perspektīva, telpiskuma atklāsme, plastika. Kāpēc gan tik liela nozīme tiek piešķirta trīs dimensiju ilūzijai, vides attēlojumam, plastikai? Paliek iespaids, ka tieši šajās vērtībās slēpjas viens no būtiskākajiem renesanses programmas stūrakmeņiem. Un tā arī ir, jo pa jaunam izjust pasauli nozīmēja spēt to pa jaunam ieraudzīt, saskatīt.

Cilvēks, atdzimis jaunai rosīgai dzīvei, apjauta sevi nevis vairs abstraktās, dievišķās empīrijās*, bet uz ZEMES. Uz reālās, cilvēkam dotās mājvietas.

Agrās renesanses cilvēks tiecās un gribēja apgūt pasauli kā reālu arēnu savai darbībai, savām gaitām, saviem pasākumiem.

Zinātne, kas ilgi bija iepīta sholastikā, vēl nebija pilnīgi gatava dot atbildi uz visiem renesanses cilvēka jautājumiem. Taču pasaules izziņas kāre bija, un tā ar milzīgu spēku atklājās mākslā - māksliniecisko formu izpētē un apguvē. Mākslā ļoti uzskatāmi izpaužas renesanses radošā cilvēka analītiskais prāts un

______________ li

tieksmes. Šis Izziņas svarigs mērķis bija skaidrs, no skurbuma, no sapņainības un mistikas blīvs pasaules, lietu un dabas redzējums, vērtējums. Raksturīga bija iedziļināšanās lietu veida, dabS, uzbūvē. Var pat teikt, ka renesanses zinātne savu jaurtejamo ceļa posmu sāka sadarbība - roku roka ar mākslu, ta it kā dzima mākslas klēpī.

Attēlot tā, kā mēs redzam, attēlot ta, ka "attēlo" spoguļa virsma i lūk, izejas punkts renesanses mākslinieku centieniem. Vienlaicīgi tas bija patiesi revolucionārs pavērsiens. 3o mēs taču redzam lietas nevis Izolētas, bet saiknētas ar vidi, kurā tās ir. Ši vide ir telpiska. Telpai ir dziļums, prlekSmetl, izvietojušies telpā, tālumā ejot atklājas pakāpeniskos samazinājumos. No šejienes - perspektīva kā gleznotāju zinātnes zinātne. Bez tam - mūsu redze ir stereoskoplska*: mēs redzam priekšmetus reljefi, apjomīgi, noapaļoti. No šejienes - Ideja par attēlojuma plastiskumu. Glezniecība It kā Ietiecas tēlniecības jomā un dziļā apmierinājumā panāca tādu vērtību ka plastikas ilūzija, apjoma ilūzija. Un panāca to plaknēl No šejienes - renesanses mākslinledkas metodes zinātniskums un racionālisms. Renesanses mākslinieks noliedz visu aptuveno, shematisko. Viņi grib skaidrību un vēlreiz skaidrību. Un tāpēc viņi rēķina un mēra, bruņojas ar cirkuļiem un svariem, ar atsvariem un rasējamiem dēļiem, ar lineāliem un lekāliem! Viņi rasē perspektīves līnijas, atrod šo līniju sateces punktu.

Ar vērīgi skaidru anatoma redzi, viņi atklāj ķermeņa kustības mehānismu, klasificē kustību veidus…

Bet! Mēs ļoti kļūdīsimies, ja uzskatīsim šo racionālo pieeju pasaulei par dvēseles sausuma pazīmi vai par garlaicīgu rēķināšanu. Galu galā renesanses estētikas ilgas pēc skaidrības bija Iekšēji romantiskas. Šo estētiku diktēja ne jau vienkārši vēlēšanās izzināt pasauli.

Tās bija pilnības alkas!

Tā bija ticība, ka pilnība ir iespējama!

Tie bija t.s. absolūtā meklējumi un ticība absolūtā esamībai!

Un - vai tad tā nav romantika???

Tātad - ar savām zinātniskajām metodēm renesanses māksla pacēlās uz poētikas spārniem. Lietu dabas Izpētes patoss bija pilns izbrīna, pilns Cilvēka un Dabas atklāsmes prieka.

Šodien mums šķiet, kas gan var būt prozaiskāks un garlaicīgāks par kaut kādiem lineārās perspektīvas likumiem, sakaribas studijām. Taču tā tas izliekas šodien, bet toreiz, piemēram, mākslinieks Fra Andželiko no Florences bija absolūtā sajūsmā, viņš bija pilnīgi "pārņemts" no šis sausās matērijas likumu atklāsmes - viņš bija kļuvis par īstu perspektīvas poētu, par īstu perspektīvas fantastu, perspektīvas filosofu! (Fra Andželiko un citu "perspektīvas poētu" darbu piemērus analizēsim seminārā.)

Kvatročento izvirzīja arī autorus, kurus mēs varam nosaukt par cilvēka anatomijas apdzejotājiem, par cilvēka pozu, kustību un rakursu* poētiem.

Piemēram, gleznotājs Andrea Mantenja ir viens no lielākajiem kvatročento meistariem, kam ļoti interesē anatomiski pareiza cilvēku attēlošana vissarežģītākajos, vispārgalvīgākajos rakursos. Arī mākslinieks Luka Sinjorelli, piemēram, ir īsts cilvēku kaislību un pat fanātisma apdzejotājs. Šīs kaislības viņš izsaka ar cilvēku kailķermeņu pamatīgu studiju palīdzību, viņš tēlo šos