Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Здесь есть возможность читать онлайн «Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Религиоведение, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Pasaules kultūras vēsture: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Pasaules kultūras vēsture»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Pasaules kultūras vēsture Velta Lapacinska Anda Mjurka
PRIEKŠVĀRDS
Cienījamais student!
Mums patiess prieks kopā ar Jums doties ceļojumā, nesot līdzi nastiņu, kurā iesiets mitu vienojošais spēles, gudrības un skaistuma ideāls, ticība, kas nejauj nomaldīties, un domas brinuma apliecinājums. Tikai nepiemirstiet paņemt līdzi nesavtīgas alkas krāt nesamajā vēl un vēl. Šī nastiņa nekad nevar kļūt par smagu, ja par cejabiedru izvēlēsieties savu sirdsnedzi, sirdsjūtu…
Mēs, Jūsu pasniedzējas, esam mākslas zinātnieces Velta Lapacinska un Anda Mjurka. Esam beigušas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes un teorijas nodaju.
Velta Lapacinska ir autore tālmācības pirmajām 19 nodajām, Anda Mjurka ir pievērsusies 20. gadsimta kultūras problēmām, kas aptver tālmācības nākamās nodajas.
Un tagad - pie radošā darba!
Šis ir mācību līdzeklis, kurš sagatavots Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Vakara un neklātienes studiju daļā. No 1999./ 2000. studiju gada šo mācību līdzekli izmanto arī dienas nodaļas studenti. Materiāla izkārtojumā ir ievērota tā pati secība, kā apgūstot studiju priekšmetu klātienē. Ar priekšmeta programmu var iepazīties šī mācību līdzekļa nākamajā nodaļā.
Jau satura rādītājā varēja ievērot, ka katras nodaļas izklāstā ievērota noteikta struktūra. Tas ir tāpēc, lai atvieglotu patstāvīgās studijas un orientēšanos mācību materiālā.
Protams, ka darbā ar šo un citiem mācību līdzekļiem Jūs palēnām atradīsiet tieši sev labāko, piemērotāko un ērtāko veidu, kā studēt tālmācībā, taču iesākumā varētu noderēt īss ieskats mūsu piedāvātajā mācību vielas apguves shēmā - piedāvātā materiāla izkārtojuma struktūra ir tiešā veidā saistīta ar iespējamo studiju vielas apguves secību:
1.  2.  3.  4.  Ja Jums rodas grūtības sagatavot atbildi uz kādu no jautājumiem, pirmkārt, Ieteicams vēlreiz uzmanīgi pārlasīt teoriju, taču, ja arī pēc tam vēl palikušas kādas neskaidrības, atbildes var rast kopīgi ar šī kursa docētājām, kas konsultēs Jūs vai nu klātienē, vai arī pa tālruni noteiktajos laikos, kas doti mācību līdzekļa noslēguma nodaļā 'Informācija par programmas izpildi."
Vēlu veiksmi studijās!

Pasaules kultūras vēsture — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Pasaules kultūras vēsture», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Šo definīciju mēs ari pieņemsim kā pilnīgāko!

"Bet cilvēku radītās lietas, mākslas darbi, dzeja, filosofiskte apcerējumi - vai tā patiesi Ir kultūra? Protams, nē. Tas viss pats par sevi vēl nav kultūrai

1 Kūle M, Kūlis R. Fllosofija, R., Burtnieks, 1996, 39.lpp.

Latvju dainas, ja tās glabāsies vienīgi "Dainu skapī" vai grāmatu plauktā, ja tās nedzīvos mūsos, būs tikai aprakstīts papīrs. Glezna, kuru neviens neaplūkos, būs koka vai audekla un krāsu kopums.. Nebūtu nekāda pamata apgalvot, ka kultūra vienkārši ir, - tā ir tikai tad, ja tā notiek. Līdz kultūrai var no-tikt, tā ir notikums, kurā dialogā tiekas lieta, lietas jēga, cilvēks un cits cilvēks. Tikai no atvērtības dialogam, no gatavības no-tikt un uzturēt ir atkarīga arī kultūras, pašas cilvēcības esamība." [2]

Ja mēs apzināmies, ka kultūra nav lietu vai parādību summa, bet gan visas sabiedrības pūliņu rezultātā vēsturiski radusies un uzturēta cilvēcības forma, tad veltīgi ir centieni izmērīt kultūru kilogramos vai tonnās… metros. "Un tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka kultūra realizējas tikai cilvēka pašizpausmju darbības rezultātā, turklāt realizējas lietā, sabiedriskos institūtos, cilvēku attiecībās utt., padarot pasauli par simbolisku formu kopumu, kuru, tiecoties izprast kādu laikmetu, tā garigās dzīves izpausmes formas - filosofiju, reliģiju, mākslu -, jāprot izvērtēt." 2

Tātad iemiesojoties lietās un parādībās, kultūra pastāv kā simbolisku formu kopums. Ko tas nozīmē - pastāvēt simbolisku formu veidā?

Dot atbildi uz šo jautājumu gribētos, vēlreiz citējot M. un R. Kūļu trāpīgo piemēru:

"Iedomāsimies šādu situāciju: mēs atrodamies kādā grandiozā izstāžu zālē, kurā no dažādiem laikmetiem un reģioniem ir savākti galdi.

Kas gan ir galds? Visvienkāršākais priekšmets, pie kura esam tā pieraduši, ka tā esamība neizraisa nekādus jautājumus. Galds ir lieta, objekts, to var izgatavot no dažādiem materiāliem. Mēdz būt koka, akmens, metāla, plastmasas galdi.

Izstāžu zālē savāktie galdi liek uz šo "vienkāršo priekšmetu" palūkoties citām acīm. Mēs ieraugām vairs ne "vienkārši" galdus, bet gan dažādus laikmetus un sabiedribas, mēs apjēdzam, ka šie priekšmeti ir fizikālo iezīmju un reizē cilvēcisko īpašību savienojumi vienā objektā. No galdiem uz mums raugās vēsture, cilvēka darbs un attieksme pret citiem cilvēkiem, tajos iemiesota vesela pasaule.

Parasti par simbolu dēvē kādu objektu, kas kalpo par apzīmējumu kādai citai. Galds, protams, nevar būt simbols šajā nozīmē. Tomēr par specifisku simbolisku formu to padara tas, ka tajā saplūst, sakūst divas viena no otras neatdalāmas realitātes: galds kā fizisks objekts un cilvēcības forma, kas šajā objektā iemiesota. Šī cilvēcības forma ir mainīga, atšķirīga katrā vēsturiskā laikmetā. Aplūkojot fizisko objektu - galdu, mēs ieraugām ko citu - cilvēku, kas to radījis.

Jebkurš viselementārākais objekts šādā nozīmē ir simboliska forma.

Tātad mēs esam konstatējuši universālu visas "cilvēciskās esamības" īpašību - tā pastāv simbolisku formu veidā.

Kultūra nav naturālu objektu, neitrālu lietu summa, tā nav arī darbība, bet gan cilvēcības forma. Kultūra tādējādi kļūst par savdabīgu jēgas "ēteri", kurā

iegremdējoties, katra lieta un parādība atraisās no naturālas esamības "haosa" - naturālajai esamībai nav jēgas - un kļūst par "cilvēciskās pasaules" elementu.

Esošais, kuru neviens nav pamanījis un kaut kādā veidā sapratis, faktiski neeksistē. Tas pastāv kā fizisks objekts, taču tam vēl nav dāvāta jēga.

Tas pastāv kā bezjēgas objekts, t.i., tam nepiemīt kultūras (simboliskā) forma. Darbības aktivitātes rezultātā cilvēks savā "kultūras jomā" iekļauj arvien jaunus objektus, veidojot "cilvēka pasauli". Jebkura lieta, parādība, ar kuru saskaras cilvēks, vai nu darbības, vārda, žesta, vai pat acu skatiena rezultātā piesātinās ar jēgu, ko tai piešķir cilvēks, tā gūst savu īpašo nozīmi cilvēcības pastāvošās jēgas kontekstā. Mēs runājam par antīko, renesanses, viduslaiku kultūru, domājot ar to kādu universālu eksistences veidu, specifisku pasaules apjēgsmi un pārdzīvojumu, jēgu, kas izteic kultūru būtību. Jēga iekļauj katru lietu un parādību konkrētās kultūras horizontā.

Dabas objekti, naturālie procesi, sabiedriskās attiecības kļūst par "cilvēciskās pasaules" elementiem tikai tad, kad tās gūst simbolisku formu.

Pat naturālie procesi!

Par to uzskatāmi liecina vēsture. Vienas un tās pašas objektīvās norises dažādos gadsimtos dažādu kultūru ietvaros tiek atspoguļotas ļoti atšķirīgi. Piemēram, debesu spīdekļu stāvoklis, to ritējums apzināts dažādi - gan astroloģiskās vai astronomiskās koncepcijās, gan arī gūstot iemiesojumu konkrēti jutekliskos tēlos, mītā." [3]

Tādēļ kultūra ir daudzveidīgu attieksmju sistēma. Šī sistēma ir sareģžīta. Tās pamatā ir visdaudzveidīgākās - gan tiešas, gan netiešas attieksmes cilvēkam ar cilvēku/ cilvēkiem/, cilvēkam/ cilvēkiem/ ar Dievu, dabu un pasauli.

Kultūra, būdama daudzveidīgu attieksmju sistēma, atklājas kā process. Šī procesa pamatā ir darbs, piepūle, uzcītība. Bez tā cilvēks nevarētu realizēt savas idejas (tātad kultūru).

Darba lomu it īpaši pārliecinoši izcēlis. J. V. Gēte "Fausta" 1. daļā, kur tēloti galvenā varoņa slavenie patiesības meklējumi:

"Stāv rakstīts:

"Vārds bij sākumā!'

Še stomos jau

-Kā lai es tālāk tieku?

Vai lai uz Vārdu tādu svaru lieku?

Kā citādi to izteikt jādomā.

Ja es no gara īsti tieku pacilāts, -

Kultūras kā procesa pamatā ir ari visas sabiedrības vai tās daļas kopdarbs.

Kopdarbs - cilvēkam piemītoša īpatnība. Kopdarbā izpaužas cilvēku apziņa savas vēlmes saskaņot, pakļaut tās kopējām interesēm, spēja ziedoties, pārvarēt egoismu, būt altruistiskam, radot nozīmīgu rezultātu un īstenojot uzdevumu vai ideju, kas svarīga sabiedrībai.

Pfemēram, operas izrāde. Tajā apvienojas tik daudzu radošu indivīdu kopdarbs: komponista, diriģenta, orķestrantu, mūzikas instrumentu meistaru, dziedoņu, tērpu mākslinieka, scenogrāfa, režisora, apgaismotāja un daudzu citu personu mērķtiecīgs, rūpīgi saskaņots kopdarbs, kas sniedz lielisku rezultātu.

Rakstnieks E. Zolā savā romānā "Roma" sniedz lielisku šis "mūžīgās pilsētas" arhitektoniskās apbūves aprakstu - dažādo laikmetu un stilu paraugu tēlojumu, kas veido Romas savdabīgo seju un būtībā ir daudzu paaudžu arhitektu, celtnieku un mākslinieku kopdarba izcils apliecinājums un slavinājums.

Cilvēka dvēseles izpausme, ko saucam par reliģiju, ticību jeb svētziņu, ir viens no visnoamigākiem kultūras komponentiem.

Līdz ar to patiesi dzija kultūras posmu izpratne nemaz nav iespējama bez reliģijas iesaistes un izpratnes kopainā. Reliģijas uzskatu un izpausmju zināšana ļauj atbildēt uz neskaitāmiem "kāpēc?* (piem., kāpēc kādā laikmetā vai reģionā veidojas attiecīgā literatūra; ko nozīmē attiecīgā arhitektūras forma; kas pamato tās vai citas tautas tradīcijas un domāšanu). Citiem vārdiem reliģija arvien tiek pakļauta kultūras vēsturnieku pētīšanai, ir viņu interešu centrā. Ar ļoti jūtīga, smalkjūtīga dvēseles pētītāja (psihologa) acīm skatoties, mums atveras reliģijas ietiekšanās iemesli tā vai cita laikmeta vai reģiona kultūrā. Apzinot šos iemeslus, mums jāatceras, ka cilvēka dvēselē taču vienmēr ir mitusi un mīt tieksme pēc labā, patiesā, svētā, daiļā. Šīs atziņas allaž vedinājušas cilvēka prātu dažādos laikos dažādi izskaidrot pasaules dzīves un Visuma parādības.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Pasaules kultūras vēsture»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Pasaules kultūras vēsture» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Pasaules kultūras vēsture»

Обсуждение, отзывы о книге «Pasaules kultūras vēsture» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x