Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Tātad mākslai Senajā Ēģiptē tika piešķirta neparasta nozīme: mākslai vajadzēja dāvāt nemirstību, mākslai vajadzēja kļūt par dzīves turpinātāju, mākslai vajadzēja nodrošināt ar visu mūžībā nepieciešamo!

Tāpēc māksla nebija paredzēta apskatam, tā pati savā būtībā nesa jaunas dzīves ideju. Tāpēc nevienai zemei pasaulē māksla nav tik dziļi saistīta ar tidbu dzīvei aizkapa pasaulē kā Senajā Ēģiptē. Tāpēc mākslinieka darbs šeit skaitījās svēts. Mākslinieki bija augsti stāvošas personas, līdzīgas priesteriem un rakstvežiem. Tajā pat laikā mākslinieka radošās individualitātes izpausme bija apslāpēta - māksliniekus uzskatīja par svēto kanonu glabātājiem, pratējiem, īstenotājiem.

Sakarā ar to, ka māksla skaitījās mūžīgās dzīves paudēja, senēģiptiešu māksliniekiem bija jāpakļauj sava jaunrade stingri kanonizētām formulām, noteikumiem. (Šos darbus analizēsim semināra nodarbībā, aplūkojot attēlus.)

Mākslas tēls senajam ēģiptietim - tā vispirms ir zīme. Taču nevis parasta zīme, kas kaut ko nosacīti pavēsta, bet svēta, saistīta ar dzīvības būtības dziļākajiem jautājumiem. Radīt vizuālu tēlu nozīmēja attēloto būtni vai priekšmetu nolemt mūžībai.

Literatūra Senās valsts posmā iet cieši roku rokā ar vizuālās mākslas tēlaino un formālo specifiku. Tikpat svinīgi kā akmens tēlos vai kapeņu reljefu cēlajos veidolos ari "Piramīdu tekstos" izceļas vārdu hipnotiskais spēks, veidojas ritmiski atkārtojumu, vārdkopu uzsvari, kas it īpaši akcentē mūžības, augšāmcelšanās pārliecību. Ļoti raksturīgas ir ts. "Rita himnas", "Rīta dziesmas", kas sastāvēja no svinīga sveiciena "Pamosties mierā!". Spilgts piemērs tam ir "Dziesma diadēmai":

"Pamosties mierā! Lielā ķēniņien, pamosties mierā; tava atmoda ir mierīga.

Pamosties mierā! Čūska uz ķēniņa galvas, pamosties mierā; tava atmoda ir mieriga.

Pamosties mierā! Augšēģiptes čūska, mierā; tava atmoda ir mierīga. Pamosties mierā! Lejasēģiptes čūska, mierā; tava atmoda ir mierīga. Pamosties mierā! Tu, kaklu pacēlusī; tava atmoda ir mierīga. [49] senās Ēģiptes kultūras otrreizējais uzplaukums notika Vidus valsts posmā. Šajā posmā, atbilstoši posma nosaukumam, pieauga vidējo slāņu ietekme valstī.

Tiaba faraona dievišķajai esamībai arvien biežāk tika apšaubīta. Tieši tādēļ valdnieki ar kāpinātu modrību tvēra valsts stūri.

Ne velti faraons Amenemhets I pamācījis savu dēlu Sesostrisu I ar šādiem vārdiem:

"Sargies padoto, netuvojies tiem, bet nepaliec viens. Neuzticies brālim, nepazīsti draugus. Lai tev nebūtu uzticības personu, jo tam nav jēgas." [50]

Nedrošajos apstākļos faraoniem bija nepieciešams nepārtraukti atgādināt par savām dižajām saiknēm ar dieviem. Valdniekiem tagad bija vajadzīgi ne tikai kapenēm domāti mākslas tēli, bet ari virszemē aplūkojami iespaidīgi, faraonu varu cildinoši monumenti (statujas, tempļi, obeliski u.c.).

KS tādus īstenot? - Pirmkārt, palielinot Izmērus. Tā radās milzīgās, masīvās faraonu statujas, t.s. kolosi. īpaši Iespaidīgi - Memnona kolosi Tēbās. Visbiežāk šādus tēlus novietoja pie Ieejas tempļos vai pašos tempļos. Tie fascinēja ar milzīgiem torņvelda torsiem, stabveida kājām, valdonīgu sejas Izteiksmi un faraona varas atribūtikas akcentiem. (Sīkāka analīze un attēlu apskate - semināra uzdevums.)

Tātad tempļi. Jau Vidus valstī sākās plaša tempļu celtniecība, bet Jaunās valsts posmā tā kļuva par galveno kultūras izpausmi. Tempļu kompleksu celtniecība īpaši izvērsās Tēbās, jo jaunie faraoni nāca no šis pilsētas un kopā ar i jaunajiem valdniekiem goda vietā nostājās viņu labvēlis - Tēbu Saules dievs Amons (arī Amons - Ra).

Tāpēc Jaunās valsts posmā visiespaidīgākie ir Amona tempļi Kārnākā un Luksorā (vietu nosaukumi Tēbu pilsētas tuvumā). Tempļu galvenais saturs bija kalpot reliģiskām ceremonijām, stiprināt ar aizkapa kultu un dievu pasauli saistītos priekšstatus: pirmkārt, slavināt Amona miesīgo dēlu, visu zemju pavēlnieku - faraonu, otrkārt, īstenot reliģisku rituālu, kas bija saistīts ar ts. Svētās laivas (laika simbola) pārnešanu. Šajā procesijā iesaistījās lieli priesteru kolektīvi. Viņi nesa svēto laivu, skandēdami reliģiskas himnas, simboliski atgādinādami "mūžīgo kustību", kas seno ēģiptiešu mītos izpaužas kā Amona-Ra kuģošana pasaules laivā pa debesīm, bet naktī - pa pazemi. Viena no svarīgākajām tempļu funkcijām bija šīs svētās laivas glabāšana.

Vairākus gadsimtus tika celti un papildināti Amona-Ra tempļi Kārnākā un Luksorā. Ja piramīda ar savu kompakto formu atgādināja pasaules kalnu, tad tempļu kompleksi drīzāk asociējās ar milzīgu mūža mežu, kurā varēja apmaldīties.

No Luksoras tempļa uz Kārnāku veda gara, apmēram 2 km izstiepta, sfinksu aleja. Pie ieejas templī vārtu atvērumu veidoja sprauga starp diviem vareniem pitoniem. Abās pusēs piloniem tika novietoti kolosi, pretī pitoniem pacēlās obeliski. Izejot cauri pitonu vārtiem, vispirms pavērās plašs pagalms, kuru no visām pusēm ietvēra kolonāde. Tāpēc šo pagalmu dēvē par kolonnu pagalmu. Izejot cauri šim pagalmam, pretī pacēlās nākamie pitoni ar vārtiem. Aiz vārtiem atklājās kolonnu zāle - īsts kolonnu biezoknis, īsts mūža mežs! Tempļu kolonnu zāles, t.s. hipostilu' zāles, veidoja papinjsvekffgās, lotosvekUgās un palmveidīgās kolonnas.

Vienā pašā Kārnākās hipostilu zālē bija 144 šādas kolonnas. Kolonnu izmēri ir neparasti iespaidīgi: augstums - apm. 21 m, apkārtmērs apm. 10 m. Apakšējās daļas kolonnām tika rotātas ar reljefu zīmējumiem un hieroglifu rakstiem. Grīda hipostilu zālē bija dažādos līmeņos, pārsegumu veidoja varenas akmens sijas un plāksnes. Hipostiliu zālē izveidojās ari daudz monumentālu statuju. Izejot cauri hipostilu zālēm (tādas bija vairākas), beidzot aiz kārtējiem pitonu vārtiem sekoja vissvētākā tempļa daļa - telpa, kurā goda vietā tika glabāta svētā laiva, Amona zelta statuja un citas nozīmīgākās tempļa relikvijas. (Tempļu apskate attēlos - semināra uzdevums.)

Turpinājās arī kapeņu celtniecība. Taču jau Vidus valsts posmā pārstāja būvēt piramīdas. Valdnieku kapenes sāka izcirst klintis vai pazemē. Tā izveidojās milzīgi faraonu un viņu tuvinieku kapeņu lauki, sevišķi raksturīga- t.s. Valdnieku ieleja. Tā atrodas Nīlas kreisajā krastā pie Tēbām.

Skeptiskums, šaubas, nedrošība, kas parādījās jau Vidus valsts cilvēku domāšanā, vēl vairāk izpaudās un sazarojās Jaunajā valstī. Viena no Jaunās valsts dzīves izjūtas spilgtākajām iezīmēm ir hedonisma* pieaugums. "Pavadi līksmi dienu un nepaliec viņas noguris", lasām Jaunās valsts tekstos. 1 "Esi līksms un aizmirsti savu sirds nemieru. Liec mirres uz galvas, tērpies smalkā audeklā un iesvaidies ar brīnišķām, dieva dotām smaržām." 2

Līdzi šādām rakstos paustām atziņām Ēģiptes augstāko aprindu dzīves veids kjuva vairāk kā jebkad grezns, pasaulīgs, lidzi tam Jaunās valsts kultūrā vairāk nekā jebkad agrāk ienāca dzīvā cilvēka dvēsele.

Tas skāra pat reliģiju. Redzot, ka faraonu varu arvien biežāk apdraud bagātie priesteri un dižciltīgie, faraons Amenhoteps IV ap 1300. g. p.m.ē. centās mazināt šo slāņu nozīmi valsts pārvaldē. Viņš mēģināja nomainīt līdz šim esošo Amona kultu (saistīts ar daudzdievību) ar viena vienīgā visaugstākā dieva - Saules diska personifikācijas - Atona atzīšanu. Pats faraons mainīja savu vārdu no Amenhotepa (tulkojumā - "Amons apmierināts") uz Ehnatonu (tulkojumā - "Atonam tīkams"). Jauno galvaspilsētu nosauca par Ahetatonu (tulk. - "Atona velve") un sevi pasludināja par Atona virspriesteri. Tādejādi pirmo reizi tika izvirzīta ideja par viendievību.