Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

12. Zīmoggredzeni.

13. Arhīvs.

14. Hammurapi likumu kodekss (stabs).

15. Skaitīšanas sistēma, kuras pamatā skaitlis "60".

16. Asīrijas kultūru nosaka pasaules kundzības ideja.

17. Bibliotēka.

18. Bābele.

19. Ištaras vārti.

20. Zikurāti.

Lūdzu, apmeklējiet Rīgas Ārzemju mākslas muzeju Pils laukumā 3 (Rīgas pilī), rūpīgi iepazīstaties ar eksponātiem, kas attiecas uz Mezopotāmijas mākslas nodaļu, un nosakiet, kuram Mezopotāmijas kultūras posmam tie atbilst. Aprakstiet šos darbus! Ja nepieciešams, izmantojiet ari muzeja zinātnisko līdzstrādnieku papildus konsultāciju. Darba apjoms - aptuveni 1-2 Ipp.

5. nodaļa

5 nodaļa

Senās Ēģiptes kultūra

Teorija

Nīlas upes lejtecē cilvēki dzīvoja jau paleolīta laikmetā. Neolītā, klimatam normalizējoties, dažādas ciltis aktīvāk pārvietojās un saplūda. No berberu*, kušītu* un protosemītu* ciltīm 4. g.t. p.m.ē. izveidojās senēģiptiešu tauta. Notiekot pakāpeniskai pārejai no medniecības un zvejniecības uz lopkopību un zemkopību, stabilizējās teritoriālā kopiena. Kanālu un dambju veidošanai, celtņu būvēšanai sāka izmantot zemnieku un vergu darbu. Strauji radās aristokrātija un pirmie valstiskie veidojumi. Tiem apvienojoties, 4. g.t. p.m.ē. parādījās divas valstis.- ziemeļu daļā Lejasēģipte un dienvidu daļā - Augšēģipte. Ap 4. g.t. p.m.ē. un 3. g.t. p.m.ē. miju Augšēģiptes valdnieks, t.s. faraons* Meness (arī Mina), iekaroja Lejasēģipti un lika pamatus Senās Ēģiptes - centralizētās vergturu despotijas* valstiskam veidojumam.

Sākās t.s. dinastiju* laiki. Menesa valdīšana iesāka pirmo dinastiju. Pavisam Senās Ēģiptes vēsturē zināmas 30 faraonu dinastijas.

Atkarībā no kultūras uzplaukuma un apsīkuma, un rakstura īpatnībām Senās Ēģiptes kultūru pieņemts periodizēt šādi:

Agrā valsts 31.-28. gs, p.m.ē.

Senā valsts 28.-22. gs. p.m.ē.

Vidējā valsts 21.-17. gs. p.m.ē.

Jaunā valsts 16.-11. gs. p.m.ē.

Ikdienas kultūras gaitā būtiski izpaužas vēsturiskajā pieredzē gūtās atziņas, kā arī tās mentālās iezīmes, ko veidojusi attieksme pret sava reģiona dabu. Senās Ēģiptes kultūra šaj ziņā ir spilgts piemērs. Tā uzplauka 4. g.t. p.m.ē. izteikti pirmatnējā vidē. Šī kultūra bija kā sala, kuru no visām pusēm apskaloja bezgalīgi plašā pirmatnības jūra. Sis pirmatnības aplenkums veidoja Senās Ēģiptes cilvēka nostāju - stingri norobežotu attieksmi pret ārpasauli, noteica lielu "savas pasaules" godāšanu.

Kā tas izpaudās?

Tika uzsvērta savas pasaules atsevišķuma, tās sākotnējības, tās jaunuma un neparastuma izjūta.

i Senās Ēģiptes kultūra

To pauz vairaki senegiptiešu kosmogoniskie un etiologiskie mīti. Piemēram, mītā par dievu Ptahu* pasvītrotas Senēģiptes pasaules būtiskās atšķirības, šīs pasaules neparastums un kārtība: dievs Ptahs, kā teikts, ceļ Senaja Ēģiptē pilsētas, dibina nomus*, noliek dievus viņu svētnīcās, veicina amatniecības nozaru pilnveidošanos. [37]

Šajā mitā par Ptahu un tam līdzīgos valda noteikta Izjūta, ka Senās Ēģiptes pasaule un tai apkārt esošā pirmatnējā vide Ir kontrastējošas un īstenībā nesavienojamas savā starpā. Tas uzsvērts arī senēģiptiešu rakstos, kuros apkārt dzīvojošie kaimiņi parādīti ne tikai kā primitīvi, bet arī kā naidīgi ēģiptiešiem. Piemēram, 2. g.t. p.m.ē. tapušajā priestera Nofer-Rehu pravietojumā par faraonu Snofru teikts: "..beduīni iebrukuši Ēģiptē, tur ir jukas un posts..izmisums apņēmis tautu… Te ir nāves valsts… bet nāks vēl laiki…, celsies ķēniņš…, viņš uzvarēs beduīnus, cels mūri ap Ēģipti". [38]

Arī Senās Grieķijas vēsturnieks, t.s. vēstures tēvs Hērodots (dzīvojis 5. gs. p.m.ē.), savās vēstures hronikās uzsver, ka senie ēģiptieši ir pavisam citādi ļaudis nekā apkārtesošie. [39] kā skaidrot šo nostāju?

Vai šajā pierakstītajā seno ēģiptiešu leģendā ietvertas patiesas ziņas par saikni, kas tiešām vieno vecās, mums zināmās kultūras ar citām, vēl senākām, mums nezināmām, bet tikpat augstām (un varbūt vēl augstākām), bet bojā gājušām kultūrām?

Sauszemes kontūras, protams, nav nekas nemainīgs. Mēs taču zinām, ka jūru ūdeņi bango daudzās tādās vietās, kur kādreiz pastāvējušas salas. Tāpēc varbūt Atlantīdas leģenda nav fantāzija, bet gan sena atcere par lielu ģeoloģisku katastrofu, kur aizgājis bojā augsti attīstītas civilizācijas šūpulis? Par šo tēmu izteicies ne viens vien domātājs, rakstnieks, vēsturnieks. [42]

Tātad oficiālajam viedoklim par seno ēģiptiešu izcelsmi varbūt varam līdzās likt arī šo hipotētisko minējumu…

Seno ēģiptiešu pasaules uztveri raksturo pārsteidzoša pastāvība un nemainība gadu tūkstošu gaitā. Par pašām fundamentālākajām senēģiptiešu rakstura iezīmēm tiek uzskatītas tieksmes pēc noteiktības, regularitātes. Šo Iezīmju dziļākie cēloņi pēc tradīcijas tiek skaidroti ar dabas un vides ietekmi uz cilvēku domāšanu - Nīlas upes auglīgo ieleju no pārējās pasaules norobežo LJbijas tuksnesis rietumos, Arābijas tuksnesis austrumos, Nīlas krāces dienvidos un Vidusjūra ziemeļos. Valda uzskats, ka šāda teritoriālā norobežotība radījusi domāšanas pamatpozīciju:

".. mūsu auglīgā ieleja - dzīve; svešais, nedzīvais tuksnesis - nāve." [43] Šāda norobežotība no "ārpasaules" sekmējusi ari Senās Ēģiptes etnolingvistisko* nemainīgumu daudzu gadsimtu gaitā.

Būtiska Nīlas ielejas ekoloģiski ģeogrāfiskās vides pazīme ir ainavas simetriskums un dabas procesu regularitāte^ kas izpaudās Nīlas plūdu periodiskumā, gadalaiku maiņas noteiktībā. So procesu ietekmē veidojās svarīgie mentālie pamati - esamības augstākās vērtības ir pastāvība, nemainība, noteiktība. Tās ir īpašības, kas fundamentāli atklājas ari Senās Ēģiptes kultūrā.

Senās Ēģiptes gandrīz 4000 gadu ilgajā pastāvēšanas vēsturē, protams, notika zināmas pārmaiņas! Taču tās (piemēram, tirgus izveide, lauksaimniecības bagātināšanās, ražošanas veidu sazarošanās u.tml.) nemainīja ēģiptiešu atkarību no lielās dzīvības devējas Nīlas straumes. Kādā no senajām senēģiptiešu himnām tiek slavēts Nīlas dievs Hapi ar šādiem vārdiem:

"Slava tev, Hapi! Tu nāci uz šo zemi, tu ieradies, lai barotu Meino zemi. Tu atveldzē pļavas. Tu piepildi klētis ar graudiem." [44]

Nīlzemes iemītniekus domas par dzīvi pēc nāves nodarbināja vairāk nekā reālā ikdiena. Kāpēc gan? Pēc tradīcijas ari to izskaidro ar dabas vides savdabīgo skarbumu, jo turpat blakus Nīlas dūņu apūdeņotajiem un auglīgajiem laukiem pletās kailie smilšu un akmeņu tuksneši. Dzīvības zona bija tikai tā platība, līdz kurai sniedzās Nīlas upes dzīvinošie ūdeņi (tie ir aptuveni tikai 20 km uz abām pusēm no upes). Tālāk esošais tuksnesis šķita patiesa nāves valstība, no kura nāca sausi, ļauni vēji un nereti ari sirotāji beduīni. Glvēkiem labvēlīga ir tikai labdare Nīla. No upes plūdiem bija atkarīga visa eksistence. Līdz ar to visa pasaule ēģiptiešiem šķita sadalīta tikai divās stihijās - melnajā un sarkanajā. Melnā krāsa, līdzīgi melnajām auglīgajām Nīlas dūņām, simbolizēja dzīvību, bet sarkanā - tāpat kā akmeņainais klinšu tuksnesis - nāvi.

Dabas parādību riņķojums Nīlzemē ir tikpat noteikts un nemainīgs kā debesu spīdekļa Siriusa ritējums debesu jumā. Izsenis, gadu no gada bija pamanīts, ka līdz ar Siriusa parādīšanos virs Ēģiptes debesīm ari Nīlas līmenis sāk celties, nesdams jaunu valgumu un dzīvību. Nav nejausba, ka pats senākais Ēģiptes kalendārs veidots, balstoties uz Nīlas uzplūdu un atplūdu precīzajiem ritmiem. Vadoties no tiem, noteikts gada dalījums 3 periodos: uzplūdi, atplūdi, sausums.