R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Dažus gadus vēlāk Kortess lika sodīt Kuautemoku ar nāvi, turēdams to aizdomās par piedalīšanos sazvērestībā kopā ar maijiem. Sazvērestības mērķis bija sacelšanās pret spāņu iebrucējiem.

Laupījumu dalot, neiztika bez abpusējiem pārmetumiem un apvainojumiem. Jūrnieki saņēma visvairāk «trofeju», un tas radīja milzīgu skaudību kājniekos. Kad uzliesmoja kaislības, gandrīz sākās kautiņš.

Sabiedrotie vairs nebija nepieciešami, un Kortess uzaicināja visus atgriezties savās pilsētās un ciemos. Viņu nožēlojamais laupījums — mājturības priekšmeti, trauki, apģērbi spāniešus neinteresēja, un tie atļāva sabiedrotajiem visu ņemt līdz. Tā bija samaksa par asinīm, kas tik bagātīgi bija lijušas indiāņu brāļu karā par prieku Kortesam un viņa kompānijai.

Kareivju veterānu — Meksikas iekarotāju vilšanās bija milzīga. Viņi visi bija cerējuši kļūt par bagātniekiem, bet tagad stāvēja pie sasistas siles. Ierindnieku daļa izrādījās no­žēlojami graši, pat kavalēristi saņēma tikai simt peso katrs. Par ko tad viņi bija karojuši? Nevienam taču nebija noslēpums, ka Kortess piesavinājies lielu daļu salaupītā zelta un citu dārgumu.

Uz Kortesa nama sienam saka ik dienas paradities ļoti apvainojoša satura pantiņi:

Drūmi klusē iekarotājs,

Prieks tā seju atstājis —

Uzvarētais uzvarētājs,

Kortesam kas kalpojis.

Šo uzrakstu tūlīt nodzēsa. Bet anonīmais dzejnieks ne­rimās. Otrajā dienā uz sienas parādījās jauns pants:

Mūsu Kortess — ģenerālis,

Visu dubulti sev rāvis,

Bet vēl baidās palikt bešā —

Karaļdaļu bāž sev ķešā.

Tikai piedraudot ar karātavām, izdevās darīt galu šai «daiļradei», kurā spilgti atspoguļojās kareivju neapmierinātība un vilšanās.

Bet veltīgi Kortess un viņa konkistadori cerēja, ka ar Tenočtitlānas iekarošanu nobeigsies zemes pakļaušana. Viņi rūgti maldījās. Pagāja vēl ilgi nemieru, karagājienu un soda ekspedīciju gadi, līdz beidzot ar zobeūa un krusta palīdzību izdevās zemi kaut cik «nomierināt».

Tas, ka Kortesa laupītāju bandām izdevās iekarot tik lielu un bagātu zemi, var likties kaut kas pārdabisks. Daudzi buržuāziskie vēsturnieki tā arī apgaismo šo epopeju. Viņi tajā saskata Eiropas «progresīvās» civilizācijas uzvaru pār Ameri­kas «atpalikušo» civilizāciju. Citi to tēlo kā kristīgās ticības principu uzvaru pār pagānismu.

Visu šo izskaidrojumu īstā vērtība mums labi zināma. Grūti iedomāties Kortesa kareivjus — kriminālnoziedzniekus, laupī­tājus un izvarotājus, dedzinātājus un slepkavas — kā civilizā­cijas nesējus. Bet, kas attiecas uz kristīgās ticības labumiem, ar kuriem tika aplaimoti indiāņi, tad par to labi pateicis Kārlis Markss. Viņš rakstīja:

«Par kristīgo koloniālo sistēmu V. Havits, cilvēks, kas kristiānismu padarījis par savu specialitāti, saka tā: «Tā saucamo kristīgo rasu barbariskie un neģēlīgie briesmu darbi, ko tās ir izdarījušas visās pasaules malās pret visām tautām, kuras tām izdevies padarīt par saviem vergiem, pārspēj visas šausmas, kādas jebkurā vēsturiskā laikmetā ir izdarījusi

jebkura rase, neizslēdzot vismežonī­gākās un visneizglītotākās, visnežēlī­gākās un visnekaunīgākās.»»

Meksikas sakāve bija dziļi likum­sakarīgs process. Un lietas būtība ir ne tikai šaujamo ieroču, tērauda zo­benu, kavalērijas un eiropiešu kara tehnikas milzīgajā pārākumā salīdzi­nājumā ar loku un bultu, koka šķē­piem un nekārtīgo indiāņu kājnieku masu.

Meksika nebija vienota, centrali­zēta valsts. Tā sastāvēja no daudzām atsevišķām pilsētām — valstīm, kas naidojās cita ar citu un ekonomiski bija vāji saistītas. Tiesa, actekiem izdevās pakļaut savai varai lielāko daļu pilsētu un piespiest tās maksāt nodevas. Ar ieroču spēku viņi izvei­doja lielu valsti. Bet viņi nespēja ra­dīt stipru valsts organizāciju un sa­liedēt savas «impērijas» (tā acteku valsti sauca spānieši) atsevišķās da­ļas vienotā veselā. Varmācība un pārmērīgi lielās nodevas izraisīja pa­kļautajās ciltīs un tautās naidu pret Tenočtitlānas valdniekiem. To veikli izmantoja Kortess, iegrūzdams Meksiku brāļu karā, lai pats kļūtu par tās ne­ierobežotu saimnieku.

Meksikas iekarošana jūtami veicināja feodālās iekārtas sa­brukumu Eiropā. Tas bija kapitāla sākotnējās uzkrāšanas pe­riods, un spāniešu salaupītais zelts izraisīja veselu virkni jaunu laupīšanas karagājienu, kas savukārt vēl vairāk palielināja kapitālu pieplūdumu. «Dārgumu krājumi, kas bija iegūti ārpus Eiropas robežām ar laupīšanas, iezemiešu verdzināšanas un slepkavību palīdzību, ieplūda metropolē un te pārvērtās ka­pitālā.» [13]

Asinis stingst dzīslās, kad iepazīstamies ar tiem līdzekļiem un metodēm, ar kuru palīdzību konkistadori ieguva savas bagātības. Spīdzināšanas, karātavas, dzīvu indiāņu sadedzinā­šana sārtos — viss bija atļauts, kad bija runa par iekarotāju iedzīvošanos. Indiāņu medīšanai spānieši speciāli dresēja nik­nus suņus — cilvēkēdājus.

Romas katoļu baznīca svētīja savus dēlus, lai tie iznīcina indiāņus. Bet pretošanos viņiem pāvests novērtēja kā «vis­varenā dieva un svēto apustuļu Pētera un Pāvila apvainošanu».

Visnežēlīgākajiem līdzekļiem tika apspiests katrs mēģinā­jums iegūt neatkarību. Sodīja kā vainīgo, tā nevainīgo — iznīcināja visus «dumpīgā» apgabala iedzīvotājus.

Raksturodams sākotnējās uzkrāšanas periodu, K. Markss rakstīja, ka «. .. patiesajā vēsturē ļoti liela loma ir iekaro­šanai, verdzināšanai, laupīšanai, — vārdu sakot, varmācībai»

«īstenībā sākotnējās uzkrāšanas metodes ir viss kas cits, bet tikai ne idile.» [14]

Meksikas iekarošana, ko izdarīja Kortess, ir zīmīga ilustrā­cija šiem Marksa vārdiem.

Vēl pilnīgāku un plašāku laikmeta raksturojumu lielais marksisma pamatlicējs devis šādās rindās:

«Zelta un sudraba atradņu atklāšana Amerikā, vietējo iedzīvotāju iznīdēšana, verdzināšana un aprakšana, dzīviem esot, raktuvēs, pirmie soļi Austrumindijas iekarošanā un iz­laupīšanā, Āfrikas pārvēršana par rezervātu, kur medīja meln­ādainos — tāda bija kapitālistiskās ražošanas ēras rīta ausma. Šie idiliskie procesi ir sākotnējās uzkrāšanas galvenie mo­menti.» [15]

Tenočtitlānas bojā eja notika tieši kapitālisma rīta ausmā, kad sāka darboties sākotnējās uzkrāšanas «idiliskie procesi». Vai vajadzīgs vēl uzskatāmāks indiāņu «iznīdēšanas, verdzinā­šanas un aprakšanas, dzīviem esot», paraugs nekā tas, ko nodemonstrēja Ernando Kortess Meksikā!

Iepazīšanās ar spāniešu konkistadoru «varoņdarbiem» Ame­rikā ir ļoti pamācoša ikvienam padomju skolēnam, visiem, kas interesējas par vēsturi.

Vēl divus gadus pēc Meksikas iekarošanas ilga prāva starp Kubas gubernatoru Velaskesu un Kortesu. Bagātīgie zelta un sudraba sūtījumi palīdzēja Kortesam izšķirt ieilgušo strīdu sev par labu.

Kad visa zeme bija pakļauta, Kortess bez nožēlas šķīrās no Marinas, kas bija viņam visus šos gadus kalpojusi ar sirdi, un dvēseli. Viņš atdeva to par sievu kādam konkistadoram.

. . . Vairāk nekā četri simti gadu pagājuši no Tenočtitlānas

bojā ejas un Kuautemoka nāves. Bet atmiņas par galvaspil­sētas varonīgās aizsardzības organizatoru līdz šim laikam dzīvo meksikāņu tautā, kuras ievērojamu daļu sastāda acteku pēcteči. Viņu godina visā zemē kā nacionālu varoni. Bet Kor- tesa un citu konkistadoru vārdi uz visiem laikiem iegājuši vēs­turē kā alkatīguma, nodevības un bandītisma sinonīmi.