R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Atguvis sabiedrotos, Kortess jo asāk izjuta vajadzību pēc munīcijas. Par laimi Verakrusā ieradās kuģis ar pulveri un kara piederumiem. Vairāki tūkstoši indiāņu nesēju dažu dienu laikā to visu nogādāja karaspēkam, kas aplenca galvaspilsētu.

Tagad Kortess mainīja cīņas taktiku. Atmetis atsevišķus uzbrukumus un neauglīgus mēģinājumus iesturmēt pilsētu, viņš sāka plānveidīgi nopostīt māju pēc mājas, ielu pēc ielas, aiz­bērt kanālu pēc kanāla.

Tikai plašā laukumā, līdzenā vietā bez šķēršļiem varēja izvērsties kavalērija. Tikai tad, kad nebūs vairs kanālu, uzbru­cējiem nesagādās grūtības arī nekādi dambju postījumi. Bet šai nolūkā ziedošā, simtiem ūdens artēriju šķērsotā pilsēta jāpārvērš līdzenā laukā, mirušā tuksnesī.

Metodiski diendienā Kortess sāka īstenot savu velnišķīgo plānu.

Tagad cīņas pārvietojās uz pilsētas nomales rajoniem. Pēc sīvas cīņas spānieši sagrāba akas, kuras bez ūdensvada pa­likušajai galvaspilsētai bija dārgas kā pati dzīvība. Pēc tam ie­radās tūkstošiem tlaškaliešu, bruņojušies ar laužņiem un kap­ļiem, un sāka nopostīt visas ieņemtā rajona ēkas — vienalga vai tas bija templis, turīga pilsoņa nams, vai nabaga bū­diņa. Būvgružus sabēra kanālos un dambju pārrakumos. Pilsē­tas izpostīšana notika artilērijas uguns aizsegā, kas noslaucīja acteku nodaļas, kuras mēģināja to aizkavēt.

Tagad kavalērija ieguva plašu placdarmu, kur tā varēja darboties, nebaidīdamās ne aizsprostu, ne slazdu.

Varbūt tagad, postījumu iebiedēti, acteki noliks ieročus? Jo vairāk tādēļ, ka Tenočtitlānā sākās briesmīgs bads. Cilvēki pārtika no augu saknēm, grauza koku mizu, dzēra sāļas, smirdo­šas duļķes. Viņi ēda tārpus, košļāja zāli un no ezera dibena izvilkto sūnu. Kortess atlaida vairākus sagūstītos dižciltīgos, actekus ar priekšlikumu padoties. Viņš apsolīja visiem taupīt dzīvības un pārtraukt pilsētas nopostīšanu.

Kortesa priekšlikumu apsprieda Kuautemoka sasauktajā kara padomē.

Acteku vadoņi necentās sevi mānīt ar aplamām cerībām. Viņi labi zināja, ka tālākā cīņa ir veltīga. Visi pretestības lī­dzekļi bija izsmelti. Bads un slimības ik dienas prasīja vairāk upuru nekā spāniešu lielgabali un zobeni. Bet viņi labāk izvē­lējās nāvi nekā pakļaušanos Kortesam. — Labāk mirt ar iero­čiem rokās, nekā pārvērsties par spāniešu vergiem! — tāds bija vienprātīgais lēmums.

Lūk, kāda veca kara padomes dalībnieka runa, kā to at­stāstījis Bernals Diass:

«Vareno Kuautemok! Tu esi mūsu pavēlnieks, un vara tev nav dota veltīgi: tu valdīji godīgi un prasmīgi. Saprotams, ka miers ir liela un cildena lieta. Bet atceries, ka kopš tā laika, kad svešinieki ieradās mūsu zemē, nav bijis ne miera, ne veik­smes. Atceries, cik laipns pret viņiem bija tavs tēvocis; un ko viņš par to saņēma? Kāds bija viņa gals, kāds bija visu viņa dēlu un radinieku gals? Kur tagad mūsu zemes bagātības? Vai tev zināms, ka daudzi Čolulas un Teskoko iedzīvotāji ap­zīmēti ar kvēlojošu dzelzi, padarīti par vergiem? … Tādēļ ne­tici Malincina vārdiem. Labāk ar godu mirt cīņā šīs pilsētas drupās nekā pakļauties un kļūt par vergiem.»

Kortess vairākas dienas pacietīgi gaidīja atbildi. Un viņš to saņēma. Nepārredzamas tautas masas plūda no visām pu­sēm uz spāniešu nometni. Pirmās rindas gāja drošā nāvē, lai aizmugurē ejošie varētu pa viņu līķiem nokļūt līdz mērķim. Acteki gribēja nosmacēt ienaidnieku ar savu skaitu.

Bet dambji visā garumā bija pakļauti artilērijas apšaudei. Neviens cilvēks, kas pienāca šāviena attālumā, nepalika dzīvs. Bet no flangiem uzbrucējus bez žēlastības pļāva brigantīnu lielgabali. Uzbrukums apsīka. Acteki atkāpās, atstādami uz dambjiem veselas līķu kaudzes.

Un tomēr, neskatoties uz visu mēģinājumu acīm redzamo veltīgumu un šausmīgajiem zaudējumiem, acteki veselu nedēļu ik dienas atjaunoja savus uzbrukumus. Viņi laikam cerēja, ka kaut reizi izdosies spāniešus negaidīti pārsteigt. Bet artilē- risti modri stāvēja kaujas pozicijās, un visi varonīgie uzbru­kumi sabruka nāvējošā ugunī.

Kad acteku karotāju uzbrukuma gars apsīka, Kortess at­jaunoja galvaspilsētas plānveidīgo, metodisko izpostīšanu. Tā bija viņa desmitu tūkstošu sabiedroto vienīgā nodarbošanās. Ik dienas gluži kā uz darbu gāja nodaļa pēc nodaļas, lai izpil­dītu savu normu: šodien nopostīt vienu kvartālu, rīt — otru, parīt — aizbērt kanālu, ceturtajā dienā — noplēst un nolīdzināt līdz ar zemi lielisku templi. ..

Bezspēcīgā niknumā noraudzījās pilsētas iedzīvotāji, kā cits pēc cita nozūd skaistie arhitektūras pieminekļi, bultas taisnuma kanāli — vairāku paaudžu darba augļi, kā ziedošā pilsēta pār­vēršas tuksneša joslā.

Ko viņi varēja stādīt pretī arvien pieaugošajai spāniešu un to sabiedroto varenībai? Savas rokas, kas no dienas dienā kļuva nespēcīgākas un tikai ar grūtībām varēja uzvilkt loku?

Un tomēr viņi cīnījās, cīnījās izmisīgi un labāk gāja drošā nāvē nekā padevās uzvarētāju žēlastībai. Hronisti min daudzus apbrīnojamas varonības piemērus, kad bada nomocītie karotāji aizsargājās ar pēdējiem spēkiem. Un ne tikai aizsargājās, bet arī uzbruka. Likās, ka viņi sacītu iekarotājiem: «Mūs var no­galināt, bet nevar uzvarēt.»

Daudz rūgtu, bet taisnīgu vārdu nācās dzirdēt Kortesa sa­biedrotajiem, kas akli izpildīja viņa pavēles.

— Kādēļ jūs tā pūlaties? — sauca viņiem Tenočtitlānas iedzīvotāji. — Ja mēs uzvarēsim, tad visu, ko esat izpostījuši, jums nāksies atjaunot. Bet, ja uzvarēs Kortess, tad jūs strādā­siet baltajiem, celsiet saviem jaunizceptajiem draugiem. . . Postiet, postiet — paši savai nelaimei!

Bet nekādi lāsti, pārmetumi un draudi nevarēja apturēt briesmīgo, ar nepielūdzamu neatlaidību veikto postīšanas

darbu. Pagāja nedēļas, un tuksneša josla jūtami paplašinājās. Pēc priekšpilsētām un nomalēm arī galvaspilsētas centra ra­joni cits pēc cita krita spāniešu rokās.

Tomēr aplenkto pretestība neizbeidzās. Viņu izturība bija pārsteidzoša: Par to brīnījās pat pie visa pieradušie konkista- dori, kuru amats bija slepkavot un laupīt. Ieņemtajās ēkās spānieši arvien biežāk un biežāk atrada badā mirstošus vai līdz pēdējai pakāpei panīkušus cilvēkus. Bet viņi ar nicināšanu novērsās no spāniešiem. Šie nelaimīgie pat izsmēja uzvarētājus,, kuru kāre pēc mantas un zelta bija visiem zināma.

— Jūs nekad neuzzināsiet, kur noslēpts mūsu zelts, — viņi sacīja ar izsmieklu. — Mirušie nerunā.

Arvien biežāk gadījās uzdurties badā un slimībās mirušo līķiem. Tie gulēja pagalmos, istabās — tur, kur cilvēkus bija pārsteigusi nāve.

Acteki piešķīra sevišķu nozīmi apbedīšanas rituāliem. Kor­tess to labi zināja, un tas fakts, ka acteki vairs_nespēja apgla­bāt savu tuvinieku mirstīgās atliekas, liecināja par galīgu fizisko un morālo spēku izsīkšanu.

Taču Kortess nevis priecājās, bet sāka uztraukties ne pa jokam.

Viņš iekaroja mirušu pilsētu. Tajā mitinājās nevis iedzīvo-

tāji, bet ļodzīgas ēnas, dzīvi miroņi, kaut kādas nožēlojamas, cilvēkiem līdzīgas būtnes. Nevienam darbam tās vairs nede­rēja. Turklāt tūkstošiem neapglabātu līķu radīja epidēmijas briesmas viņa karaspēkam.