R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Pārceļotājiem pieplūstot, Kubas iedzīvotāju skaits ātri auga. Salā izveidojās pirmās pilsētas, to skaitā arī Santjāgo, gubernatora rezidence.

Solījumu vilināti, tiekdamies pēc zemes, vergiem un zelta raktuvēm, spānieši ieradās simtiem un līdzīgi siseņiem metās uz zemes bagātībām.

Bet mantkārīgo avantūristu bija tik daudz un viņu alka­tība tik neizmērojami liela, ka visus apmierināt nebija iespē­jams. Tas radīja neapmierinātību un sarūgtinājumu. Daudzi uzskatīja, ka viņus aizmirsuši, dalot muižas un cita veida laupīju raus, un ka zeme un amati sadalīti netaisnīgi.

Šiem neapmierinātajiem arī pieslējās Kortess. Un, kad nolēma iesniegt sūdzību par Velaskesu augstākām instancēm Espaņolā, tika izraudzīts Kortess.

Viņu gaidīja grūts ceļojums: vajadzēja slepeni ar laivu šķērsot plato jūras šaurumu, kas atdalīja Espaņolu no Ku- bas. Bet Kortesam šo braucienu tā arī neizdevās sākt. Par sazvērestību paziņoja gubernatoram, un Kortesu apcietināja, iekala važās un iemeta cietumā.

Jauniekaroto zemju gubernatori bija neierobežoti, patiesi despotiski valdnieki. Viņi pēc savas patikas lēma par savu pavalstnieku dzīvību un mantu. Ar nāves baiļu un visbargāko sodu palīdzību viņi turēja paklausībā avantūristu, laupītāju un vieglas dzīves tīkotāju bandas, kas tajos laikos bija visu jūras ekspedīciju un laupīšanas karu galvenais triecienspēks.

Ne personīgie nopelni cīņās, ne skanīgais vārds netika ņemti vērā, kad cilvēks bija kritis nežēlastībā. Viņa liktenis bija pilnīgi atkarīgs no tā iegribām un kaprīzēm, kura rokās atradās vara.

1517. gadā nocirta galvu slavenajam ceļotājam, Dienvid- jūras (Klusā okeāna) atklājējam Vasko Balboa, kuru pilnīgi nepamatoti apvainoja nodevībā. Notiesādams viņu uz nāvi, spāniešu kolonijas Santamarija gubernators, neapdāvinātais Pedrariass atbrīvojās no sāncenša. Slavenais Kristofors Ko­lumbs no sava trešā ceļojuma pār okeānu atgriezās Spānijā sakalts važās, arī pilnīgi nepamatotu un aplamu aizdomu dēļ. Un arī Kortess nebūtu izvairījies no karātavām, ja par viņu neparūpētos draugi.

Cietumā Kortess nebija ilgi. Viņam izdevās atbrīvoties no važām, izlauzt loga restes un nolēkt no otrā stāva uz ielas. Pēc tam viņš ātri sasniedza tuvāko baznīcu, kur bija pasar­gāts no briesmām. Pēc toreizējām parašām noziedznieks diev­nama teritorijā bija neaizskarams.

Ļaunas mēles melsa, ka pārdrošā bēgšana notikusi ar sargu atbalstu. Tam var ticēt, jo Kortess jau toreiz bija populārs un prata noskaņot ļaudis savā labā.

Velaskess nostādīja ap baznīcu sardzi, jo bija pārliecināts, ka agri vai vēlu Kortess atstās savu patvertni. Tā arī notika. Kad pēc dažām dienām Kortess bezrūpīgi pārkāpa pār baz­nīcas žogu, viņam uzklupa kāds Huans Eskudero un sagrieza rokas uz muguras.

Ar dažu palīgā piesteigušos spēcīgu vīru palīdzību

Kortesu atkal nogādāja cietumā, iekala važās un pēc tam pār­vietoja uz karavelu kas devās uz Espaņolu.

Viņš gatavojās braukt turp kā sūdzētājs, bet tagad nācās doties ceļā kā apsūdzētajam …

Acīm redzot, Kortesam arī uz kuģa atradās drauģeļi, ja viņam arī te izdevās atbrīvoties no važām, nepamanītam no­kļūt laivā, kas bija piesieta pie kuģa, un pārdroši aizbēgt. Tiesa, laivu viņam drīz vien nācās atstāt un līdz krastam no­kļūt peldus. Bet kā tas arī nebūtu — viņš atkal atradās brī­vībā. Un vēlreiz atrada patvērumu baznīcas sienās.

Visiem par brīnumu gubernators drīz vien samierinājās ar stūrgalvīgo idalgo. Par to, kā tas noticis, klīda pretrunīgas baumas. Daži stāstītāji bija gatavi apzvērēt, ka pašu acīm redzējuši, kā nesenie ienaidnieki draudzīgi apskāvušies un sacījuši viens otram komplimentus. Taču pat visvientiesīgākie klausītāji tam ne sevišķi ticēja.

Pilnīgi iespējams, ka Velaskess no sirds piedeva Kortesam, jo saprata, ka tas var viņam vēl noderēt. Bet Kortesam ne­bija sevišķu iemeslu turēt ļaunu prātu; jo vairāk tādēļ, ka viņš drīz netālu no Santjāgo dabūja lielisku «repartimento» — ienesīgas raktuves un ļoti izdevīgu amatu. Dažu gadu laikā viņš iedzīvojās veselā bagātībā.

Kortess prata pārvērst indiāņu sviedrus un asinis zeltā. Ne velti viens no viņa biogrāfiem daudznozīmīgi raksta: «Tikai pats dievs zina, cik indiāņu dzīvību maksāja šī bagātība.»

Tas ir īsumā viss, ko par Kortesu 1519. gadā runāja Sant­jāgo.

Iespejams, ka šajos nostāstos bija pārspīlējumi un dažas neprecizitātes. Šis tas varbūt bija izpušķots, šis tas izlaists. Taču visumā stāsta patiesīgums nav apšaubāms. Tieši tāds arī bija Ernando Kortess, spāniešu avantūrists, zelta un pie­dzīvojumu meklētājs, tajā laikā nepilnus trīsdesmit četrus gadus vecs.

Kurp taisījās doties Kortess? Uz kādām zemēm? Kādas pasakainas bagātības rēgojās viņam un viņa biedriem? Un kas pamudināja rīkot šo ekspedīciju, kura sacēla kājās bur­tiski visus Santjāgo iedzīvotājus?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, mums jāatgriežas ne-

Spāniešu iekārotāji sadedzina sagūstītos indiāņus. Pec senas gravīras. 2 — Tenočtitlānas bojā eja 17

daudz atpakaļ un jāpastāsta par dažiem notikumiem pirms diviem gadiem.

Simt desmit tukšā palikušie spāniešu ieceļotāji Kubā, kurus Velaskess nespēja apgādāt ar zemi un indiāņiem, nolēma ilgāk negaidīt un paši iegūt vergus kaimiņu salās. Šo cil­vēku mednieku bandu vadīja kāds Francisko Ernandess de Kordova.

Viņam pašam bija gan zeme, gan indiāņi. De Kordova bija ļoti bagāts cilvēks, vairāku indiāņu ciemu īpašnieks. Bet vai tad bagātniekam kādreiz pietiek ar to, kas viņam ir? Viņš vienmēr cenšas pavairot savas bagātības. Tāds bija arī de Kordova.

Spānieši iegādājās divus kuģus, trešo viņu lietošanā nodeva Kubas gubernators Velaskess ar norunu, ka viņi pēc atgrie­šanās par to samaksās ar dzīvo preci.

Par kopīgi samesto naudu salīga matrožus, iegādājās pār­tiku, tauvas, enkurus, buru audeklu, mucas ūdenim. Un 1517. gada 8. februārī ekspedīcija atstāja Kubas krastus. Bez ieročiem katrs spānietis ņēma līdz pamatīgu stikla kreļļu krājumu. Par tām viņi cerēja no vientiesīgajiem indiāņiem iemainīt zeltu.

Bet šī ekspedīcija tās dalībniekiem beidzās ļoti bēdīgi. Viņi ne vien neieguva vergus un nevarēja izdevīgi apmainīt savus stikla nieciņus, bet tik tikko izglāba savu ādu no indi­āņiem, kas pašaizliedzīgi aizstāvēja savu brīvību. Desmitiem spāniešu nogalināja, citi (to skaitā arī viņu vadonis de Kor­dova) nomira no ievainojumiem drīz pēc atgriešanās.

Viens no ekspedīcijas dalībniekiem — kareivis Bernals Diass [4] atstājis sīku šī brauciena aprakstu. Diendienā viņš atzīmēja visus notikumus, pierakstīja pat interesantākās sa­runas. Iegaumēsim viņa vārdu — ar to mēs vēl ne reizi vien satiksimies mūsu grāmatā. Viņa liecības vēlāk noderēja vēs­turniekiem, jo citi tik ticami dokumenti nav saglabājušies. Izmantojot Bernala Diasa dienasgrāmatu, iespējams tagad re­staurēt šī nelaimīgā brauciena dažas raksturīgākās epizodes, kā arī uzzināt interesantus sīkumus par vēlākām ekspedīcijām, kurās piedalījies mūsu hronists.

Spānieši kuģoja uz rietumiem, «nezinādami ne sēkļu, ne straumju, ne vēju», — kā raksta Bernals Diass. Nokļuva stiprā vētrā un gandrīz aizgāja bojā. Divdesmit pirmajā dienā kopš brauciena sākuma atklāja jaunu zemi. Te spāniešus pārsteidza lielas akmens celtnes, kādas nebija ne Espaņolā, ne Kubā.