R.KINŽALOVS A.BELOVS - TENOČTITLANAS BOJĀ EJA

Vieni no agra rīta līdz vēlam vakaram ņēmās gar kuģiem, drīvēja tos, pārbaudīja virves, krāva iekšā proviantu. Citi aplūkoja savas arkebūzas un arbaletus [1] un vingrinājās tālā un precīzā šaušanā. Trešie asināja zobenus, lielīdamies cits citam ar tērauda labumu. Bet ceturtie tikai pulcējās grupās un dedzīgi runāja par gaidāmajiem karagājieniem un tālajām, mežoņu apdzīvotajām zemēm, kur, pēc visa spriežot, zelta nav mazāk kā šeit bruģa akmeņu.

Pie reizes sīki apsprieda savu nākošo priekšnieku īpašības.

Ar bijību runāja par bagātajiem un dižciltīgajiem un zobojās par godkārīgajiem un pārāk iedomīgajiem. Dažus sla­vēja par drošsirdību un vienkāršību, dažus nopēla par sko­pumu un gļēvulību.

Visbiežāk sarunā pavīdēja Ernando Kortesa vārds. Viņu pieminēja ar godbijību, dažreiz ar acīm redzamu lišķību un vienmēr piesardzīgi. Varēja redzēt, ka ikviens baidījās ar neuzmanīgu vārdu sacelt pret sevi šī cilvēka dusmas.

Santjāgo iedzīvotājus bija sagrābis zelta drudzis — bīstama slimība, kura, kā zināms, tikai nedaudziem atnes bagātību, bet visus pārējos nolemj smagām ciešanām un likstām, pār- cilvēcīgam darbam un nāvei svešumā.

Lūk, kādēļ visās kalvēs kūpēja ēzes un neapklusdami dim­dēja veseri, kaldinādami tērauda uzgaļus pīķiem un arbaletu bultām! Lūk, kādēļ ieroču meistari nenogurdami laboja un spodrināja bruņu kreklus, bruņas un ieročus! Lūk, kādēļ ve­cie, savu laiku sen nokalpojušie falkoneti [2] no jauna tika savesti kaujas gatavībā!

Santjāgo tika rīkota militāra ekspedīcija pēc zelta, kas esot pārpilnībā atrodams kādā nesen atklātā Jaunās pasaules zemē.

Tas notika 1519. gadā — divdesmit septiņus gadus pēc tam, kad Kristofors Kolumbs, meklēdams visīsāko jūras ceļu uz Indiju, atklāja Ameriku — jaunu, milzīgu kontinentu, par kura pastāvēšanu eiropiešiem līdz tam nebija ne jausmas.

Spriežot pēc pieredzējušu ļaužu stāstījuma, kuri labi pa­zina Kortesu, tā bijusi izcila personība. Par viņa daudzajām dēkām runāja ar neslēptu sajūsmu. Viņā, acīm redzot, bija tas, kas valdzināja šos piedzīvojumu meklētājus, zelta un jautras, bezrūpīgas dzīves tīkotājus iekarotajās aizjūras ze­mēs: pārgalvīga drosme un auksts aprēķins, briesmu nicinā­šana un dzelžains gribas spēks. Klausīdamies nostāstus par Kortesu, iesācēji droši vien nodomāja: «Ar tādu var iet caur uguni un ūdeni!»

No daudzajiem nostāstiem, kas saistījās ar Kortesa vārdu, dažus atkārtoja sevišķi bieži un ar īpašu labpatiku.

Pastāvīgus smieklus sacēla stāsts par to, kā septiņpadsmit gadus vecais Ernando, izbijis students, draiskulis un slaists, nakts aizsegā mēģinājis ielavīties kādas skaistules savrup­

mājā, kur viņam bijusi norunāta sa­tikšanās. Ar kaķa veiklību viņš rā­pies augšup pa stāvo sienu, pieķer­damies pie katra vismazākā izciļņa, un būtu jau laimīgi sasniedzis bal­konu, bet tad negaidot zaudējis pamatu zem kājām un nokritis zemē no trešā stāva augstuma. Vairākas nedēļas Ernando pēc tam nogulējis mājās un šī notikuma dēļ neesot ticis uz kuģa, kas no Spānijas devies uz Ameriku.

Notika tas sen, pirms piecpadsmit gadiem, nelielā Spānijas pilsētiņā Medelīnā.

Divus gadus vēlāk — 1504. gadā viņš tomēr izrāvās no vecāku aizgā­dības un devās uz Espaņolu — tā toreiz sauca Haiti, ko bija atklājis Kolumbs. Espaņolas gubernators Di- ~ego Velaskess bija Kortesa svainis un bija nolēmis iepriecināt savu radinieku. Kortess dabūja «repartimento» — lielu zemes ga­balu kopā ar indiāņiem, kas bija nodoti pilnīgi viņa rīcībā, un ienesīgu amatu.

No zemes un bezmaksas darbaspēka Kortess neatteicās, taču nepalaida garām izdevību augstprātīgi paziņot:

— Es atbraucu šurp iegūt zeltu, nevis rakņāties pa zemi kā zemnieks!

Zelts! Tas bija magnēts, kas neatturami pievilka visus spāniešu avantūristus, piedzīvojumu un vieglas dzīves tīko­tājus. «Zelts,» rakstīja F. Engelss, raksturodams toreizējo laik­metu, «bija tas maģiskais vārds, kas dzina spāniešus pāri Atlantijas okeānam».

Plantatora dzīve, kas daudziem izputējušiem spāniešu idalgo šķita tik vilinoša, Kortesam likās pārāk ikdienišķa. Taisnība, paretam tajā zināmu pārmaiņu ienesa duēļi, jo Kor­tess bija iekarsīgs, kauslīgs un viegli apvainojams, kā tas arī piederas dižciltīgam spāniešu muižniekam. Bet viņš meklēja stiprākus pārdzīvojumus — un tādi drīz vien atradās.

Kristofors Kolumbs un viņa cejabiedri izkāpj malā Espa­ņolas (Haiti) salā. Pēc sena zīmējuma.

Gan te, gan tur uzliesmoja indiāņu sacelšanās, tāpēc ka ienācēji — spāniešu iekarotāji — atņēma indiāņiem zemi, visu viņu nelielo mantību un piespieda strādāt savā labā, pārvēršot tos par vergiem. Un Kortess labprāt piedalījās soda ekspedīcijās, kas izrēķinājās ar «dumpiniekiem». Dažreiz norisinājās veselas kaujas.

Taisnība, speķi nebija vienlīdzīgi. Spāniešu šaujamajiem ieročiem indiāņi varēja stādīt pretī tikai loku un bultas.

Ar nemierniekiem izrēķinājās nedzirdēti nežēlīgi. Desmi­tiem apšāva, kāra, sadedzināja dzīvus. Dažreiz ar viltu at­vilināja nemiernieku vadoņus, nocirta tiem galvas, bet at­likušie padevās uzvarētāju žēlastībai.

Gadījās arī tā, ka paši spānieši nokļuva lamatās, ko indiāņi bija tiem veikli sagatavojuši. Tad negantie iekarotāji sa­maksāja ar savām galvām un zaudēja daudzus svešas mantas tīkotājus . ..

Savas nežēlības dēļ izdaudzinātā konkistadora [3] Diego Ve- laskesa vadītās soda ekspedīcijas bija Kortesa pirmā cīņas skola, kurā viņš tūlīt izcēlās. Un, kad 1511. gadā Velaskess ķērās pie kaimiņu salas — Kubas iekarošanas, Kortess bija viņa galveno palīgu skaitā.

Bez lielas domāšanas viņš atdeva kādam savu zemi kopā ar dzīvo un nedzīvo inventāru. Kortess bija pārlieci­nāts, ka pēc salas iekarošanas viņš iegūs vēl labāku zemes īpašumu un vēl vairāk indiāņu.

Tā arī notika. Samērā ātri pakļāvis Kubu, Velaskess tika iecelts par tās gubernatoru. Un viņš neaizmirsa Kortesu ar savas labvēlības apliecinājumiem.

Cīņa par salu nebija ilga, toties asiņaina. Sevišķi sīksti spāniešiem pretojās kādas cilts kasiks (vadonis) vārdā Hatija. Kortesa karavīriem izdevās notvert viņu dzīvu. Spriedums skanēja: sadedzināt nepadevīgo vadoni sārtā. Bet pirms nāves soda izpildīšanas spānieši — kā jau labi katoļi — nolēma parūpēties par pagāna indiāņa dvēseli.

Kamēr karavīri aizdedzināja pie saistītā gūstekņa kājām uguni, žēlsirdīgais spāniešu paters valdzinošās ainās tēloja viņam dzīvi paradīzē, kas paredzēta visiem īstenās ticības piekritējiem, bet nesasniedzama elku pielūdzējiem.

Daiļrunīgajam garīdzniekam likās, ka indiānis beidzot sapratis savus maldus un gatavs pirms nāves pieņemt katoļu ticību. Te pēkšņi Hatija jautāja:

— Bet vai paradīzē būs arī baltie?

— Saprotams, jo viņi taču ir kristīgie, — atbildēja svē­tais tēvs.

— Tādā gadījumā man paradīzi nevajag! — iesaucās nā­vei nolemtais.

Cenzdamies no indiāņiem izzināt zelta lauku atrašanās vietu, spānieši viņus spīdzināja, dedzināja uz lēnas uguns,

Espaņolas (Haiti) sala. Pec sena zīmējuma.

Forts, ko Kolumbs uzcēla Espaņola.

cirta nost rokas. Šīs zvērības vadīja pats gubernators Velaskess.

Kortess izpelnījās godu kļūt par viņa sekretāru. Bet drīz vien viņu starpā sākās nesaskaņas. Gubernators slikti apgājās ar savu padoto. Kortess apvainojās. Viņš atklāti pieslējās neapmierināto, Velaskesam naidīgi noskaņoto ļaužu grupai.