EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Svarīgi, ka tieši uz Ņūtona mehānikas celma veidojās t. s. mehāniskais determinisms — filozofiskā koncepcija, ka visas norises pasaulē ir strikti determinētas un tādējādi, balstoties uz cēlonības likumu, prognozējamas, nosakāmas ar absolūtu precizitāti. Citiem vārdiem, pasaule darbojas kā labi noregulēts pulksteņa mehānisms. «Esmu izskaidrojis pasauli!» pašpārliecināti apgalvo Ņūtons. Ņūtona mehānisms apogeju sasniedza izcilā franču matemā­tika Pjēra Simona Laplasa darbos. Laplasam bija godkārīgs mērķis tā uzlabot un precizēt Ņūtona aprēķinus, ka tie dotu tik pilnīgu atrisinājumu grandioza­jām problēmām, ko zinātnei izvirza Saules sistēma, un panāktu tik ciešu teori­jas saskaņu ar novērojumiem, ka empīriskām formulām vairs neatrastos vieta astronomiskajās tabulās ([20], 66. lpp.). Šā darba rezultāts bija «Debesu mehā­nika» {«Mecanique Celeste») piecos sējumos, kuros Laplass visai veiksmīgi izskaidroja planētu, Mēness un komētu kustību līdz vissīkākajām detaļām, kā arī aprakstīja paisumus un citas ar gravitāciju saistītās parādības.

Laplass parādīja, ka Ņūtona kustības likumi nodrošina Saules sistēmas sta­bilitāti un Visumu var uzskatīt par perfekti izstrādātu pešregulējošos mašīnu. Kad Laplass dāvinājis sava kolosālā darba pirmizdevumu Napoleonam, tas teicis: «Laplasa kungs, stāsta, ka jūs esot sarakstījis šo lielo grāmatu par pasaules uzbūvi, nekad nepieminot Radītāja vārdu.» Laplass strupi atbildējis: «Man nav bijusi nekāda vajadzība pēc šādas hipotēzes!» ([20], 66. lpp.) Racio­nālisma filozofiskās skolas pamatlicēja (arī matemātiķa) Dekarta tautietis Lap­lass tik loti ticēja cilvēka intelekta varenībai, ka formulēja kā Lielu Patiesību šādu līdz galējībai hiperbolizētu determinētā mehānisma pamattēzi ([20], 66. lpp.): «Ja būtu intelekts, kas noteiktā laika punktā apzinātos visus dabā darbojošos spēkus un visu pasaulē eksistējošo lietu stāvokli, un varētu pie­ņemt, ka tas ir pietiekami plašs, lai spētu šos datus izanalizēt, mēs varētu ar vienu un to pašu formulu aprakstīt gan lielo debess ķermeņu, gan sīko atomu kustības. Tad mums nekas nepaliktu neskaidrs un Visuma nākotne līdzīgi pagātnei būtu mūsu acu priekšā.» ([20], 65. lpp.)

Stingrā determinisma filozofisko bāzi veidoja duālistiskais Dekarta dalī­jums «es» un «pasaule». Balstoties uz šo dalījumu, pasauli var aprakstīt objek­tīvi, atstājot malā subjektu, cilvēcisko vērotāju. Šāds objektīvs dabas apraksts kļuva par ideālu klasiskajai 18. un 19- gs. zinātnei.

No visa tā izriet secinājums: ja jau pasaulē viss ir strikti determinēts, pakļauts kauzalitātei un nepieciešamībai un norisēs nav nekādu nejaušību vai patvaļu, tad arī subjekta — cilvēka — dzīve ir tikpat stingri determinēta un pār to valda liktenis. Brīvā griba tātad var tikt pasludināta par fikciju, indeter- minisms — par pseidozinātnisku koncepciju.

No mehāniskā determinisma klēpja dzima tā kroplais bērns — mehānis­kais materiālisms un tā paveidi, piemēram, vēsturiskais materiālisms. Ja jau viss dabā un cilvēka dzīvē ir determinēts, tad arī cilvēces vēsturiskā attīstības gaita tāpat ir determinēta. Tas nozīmē, ka vēsturiskā attīstība ir prognozē­jama. Un te nu nonākam pie būtiska secinājuma: ja mehāniskā determinisma paradigma ir Lielā Patiesība, tad tā bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība. Bet, ja to pieņem par vienīgo, par drošu un pilnīgu patiesību, tad esam notverti dog­matisma vai pat — vel ļaunāk — aprobežota fanātisma tīklos (sk. 92. eseju). Te jāatceras kāda viedīga prātnieka vārdi: «Es ticu cilvēkiem, kas saka, ka viņi meklē patiesību. Bet neticu tiem, kuri saka, ka viņi zina patiesību.»

Mehāniskā determinisma paradigma Vakareiropas zinātnē dominēja vairā­kus gadsimtus — līdz pat 20. gs. sākumam. Tika uzskatīts, ka tā ir vienīgā zinātniskā pieeja pasaules aprakstam un izpratnei un ka tai jāiekļaujas dekar- liska racionālisma rāmjos. Racionālisma pretmets — iracionālisms, determi­nisma pretmets — indeterminisms, Austrumu misticisms un Vakareiropas reliģijas — tie visi tika uzskatīti par nezinātniskiem, ar vienīgo pareizo zināt­nisko pasaules uzskatu nesavienojamiem uzskatiem. Arī psiholoģija k|uva drīzāk par piedēkli cilvēka smadzeņu fizioloģijai, atzīstot cilvēka kā subjekta apziņu par vienīgās objektīvās realitātes — ārējās pasaules atspoguļojumu.

No Lielo Patiesību meklējumu viedokļa cilvēces zinātniskā doma bija nonākusi strupceļā, kādā allaž noved vienpusīgas patiesības atzīšana.

Gaismas dabas pētījumu vēsturiskā gaita visspilgtāk iezīmē vairāku funda­mentālu pamatideju attīstību un pretmetu paradigmu maiņu. Gaismas fizikā­lās dabas skaidrojumā kopš 17. gadsimta viena otrai sekoja gaismas korpuskulu (daļiņu) un gaismas viļņu teorijas. Šīs divas pretmetu paradigmas šķita sav­starpēji izslēdzošas, nesavienojamas. Pirmā postulēja gaismu kā diskrētu, otra — kā nepārtrauktu dabas fenomenu. Tomēr abi skaidrojumi, kā redzēsim, tīri labi iekļāvās Ņūtona mehāniskā determinisma rāmjos. Kritiskais pagrieziena punkts iezīmējās mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē ar jaunas paradigmas dzimšanu. Kvantu fizikas patriarhu Maksa Planka un Alberta Einšteina atklā­jumi apstiprināja, ka gaismai ir duāla daba — tā vienlaicīgi ir gan diskrētu daļiņu (kvantu) plūsma, gan nepārtraukts vilnis. Jaunā 20. gs. paradigma sevī iemiesoja komplementaritātes principu: abi šķietami ekskluzīvie pretmeti — daļiņa un vilnis, diskrētais un nepārtrauktais— atklājās kā Lielo Patiesību sav­starpēji papildinošas puses, kž. jan un iņ Dao simbolikā. Šo jauno Patiesību gaismā arī determinisms izrādījās tikai puspatiesība, kuru nepieciešams papil­dināt ar tā pretmetu — indeterminismu.

Kā gaismas fizikālās dabas izpēte «uzspridzināja» Ņūtona mehānisko deter- minismu, uzskatāmāk parādīsim nelielā, bet varbūt intriģējošā ekskursā šo ideju vēsturiskajā attīstībā no seno tautu mitoloģiskajiem arhetipiem līdz pat mūsdienu zinātnes priekšstatiem.

5.1. Priekšstati par gaismu seno tautu mitoloģija

un pirmsnūtona zinātnē

Gaisma, kā zināms, ir visur esoša parādība, kuras iedarbība ir vairāk vai mazāk zināma, bet būtība — grūti aptverama. Gaisma ir it kā pretstats mate­riālajai lietu pasaulei. Tā bieži uzskatīta par nematerialitātes, gara un dievišķā simbolu ([69], 53. lpp.).

Seno tautu mitoloģijā gaisma tiek identificēta ar Saules varenību un spēku un Saule dažkārt pielūgta kā dievība. Kulmināciju Saules kults sasniedza Senajā Ēģiptē faraona Ehnatona (Amenhotepa IV) valdīšanas laikā. Kā vēsta

4. att. Saules dieva Atona pielūgšana. Ēģiptiešu kapeņu zīmējums no faraona Ehnatona valdīšanas laika apm. 14. gs. pr. Kr. [70].

Elamarnas kapeņu hieroglifi, faraons Ehnatons atteicies no kalpošanas svētajam vērsim Amonam un pasludinājis par vienīgo dievu Atonu — zeltīto Saules disku. Kapeņu zīmējumos uzlecošā Atona staru dāsnās rokas glāsta ne vien Ehnatonu («Atonam tīkamo») un viņa skaisto sievu Nofreteti, bet arī visus faraona pavalstniekus, karavīrus un vergus, kā arī gazeles, ēzeļus un putnus — visu dzīvo radību, kokus un puķes (4. att.). Saules gaismas stari tiek antropo- logizēti kā maigas, glāstošas rociņas.

Himnu Atonam uzskata par vienu no izcilākajiem ēģiptiešu literatūras pieminekļiem [70]:

Cik skaista tava parādīšanās pie debesu apvāršņa, tu, dzīvais Aton, kas pastāvēji jau pašā sākumā! Tavs mirdzošais lēkts pie austrumu apvāršņa piepilda visu Zemi ar tavu skaistumu! Tavi stari aptver visas zemes līdz visa tā robežai, ko tu radījis! Tu esi tāls, un tomēr tavi stari sasniedz Zemi — tieši acu priekšā,