EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

86.2. Intuitīvi induktīvā loģika. Intuitīvi spriedumi uz 393 analoģiju pamata

86.3. Varbūtību loģika kā modernizēts induktīvās 395 loģikas atzars

86.4. Metaforu un asociāciju loģika kā tēlainās domāšanas 396 pamatmetode

86.5. Paradoksu loģika — ce|vede komplementāro 405 Lielo Patiesību meklējumos

86.6. Paradoksi — katalizatori jaunu paradigmu rūgšanas 409 procesos

86.7. Asimetrijas un simetrijas paradoksi

87. IĀIKA PARADOKSI 423

K8. vizuālie paradoksi un dažas vizuālās 429

uztveres īpatnības

89. esamības Četru pasauļu kvaternitarais modelis. 434

materiālā un gara pasaule

90. vispārinātā vizuālā paradigmu mainas shēma 448

91. atvērtības maģiskais brīnums un nenobeigtibas 451 neparastais skaistums

92. epilogs. «kas ir patiesība?». jēzum jauta pilāts. 461 patiesības meklētāji un patiesības zinātāji

Personu rādītājs 483

Priekšmetu rādītājs 495

Izmantotā literatūra 500

Sīs esejas iecerētas kā netradicionāls ieskats Lielo Patiesību meklējumos Cilvēces pasaules izziņas un izpratnes vēsturiskās attīstības gaitā. Apskatot problēmu no vissenākajiem pirmsākumiem līdz mūsdienām, mēs — pretēji tradicionālajai pieejai — atsakāmies no ierastā vēsturiski hronoloģiskā izklāsta. Savu stāstījumu sāksim ar to, ka mūsu 20. gadsimta ietvaros Lielo Patiesību meklējumi noveda pie modernās kvantu fizikas, vispārīgās relativitātes teori­jas, Gēdela teorēmas, kosmosa evolūcijas Lielā Sprādziena (Big Banģ) modeļa, haosa teorijas, sinerģētikas — visjaunākās mūsdienu integrālās zinātnes, kā ari netradicionālās fraktāļu ģeometrijas — ģeometrijas, kas apraksta kā dzīvās, tā nedzīvās dabas daudzveidīgās neregulārās formas.

Visi šie jaunie revolucionārie zinātnes virzieni ir mūsu gadsimta Lielo Patiesību meklējumu izauklētie bērni.

Šo jauno zinātņu «kristāmvārdi» — kvantu fizika, relativitātes teorija, siner- ģētika, haosa teorija, fraktāļu ģeometrija — tad arī būs eseju dominējošie atslē­gas vārdi, kas veidos Lielo Patiesību meklējumu vadmotīvus.

Divdesmitā gadsimta zinātne satricināja no renesanses — no 17. gs. — līdz pat 19. gs. beigām dabaszinātnēs un dabas filozofijā valdošās un par vienīgām patiesībām pieņemtās koncepcijas. Blakus Ņūtona mehāniskajam determinis- mam bija jāpieņem kvantu fizikas ieviestais indeterminisms, blakus kauzālās nepieciešamības kategorijai — statistiskās nejaušības un gadījuma kategorija; blakus striktai noteiktībai nostājās kvantu mehānikas nenoteiktības princips; racionāli deduktīvās domāšanas visvarenību sagrāva Gēdela teorēma, kas parā­dīja deduktīvo sistēmu iekšējo nepilnību.

Plašākā kontekstā tas nozīmēja aizstāt vai — precīzāk formulējot — papil­dināti akareiropas zinātnē un filozofijā valdošo racionālismu un deduktīvi analītisko pasaules uztveri ar iracionālismu, intuitīvu ezoteriski sakrālu pieeju lietām un parādībām. Bet jaunā — 20. gadsimta «žuburaini» daudzveidīgā, «polifoniskā» zinātne nebūt nemēģināja klasiskās zinātnes «vienīgās objek­tīvās» patiesības aizstāt ar jaunām «vienīgajām» patiesībām.

Kvantu fizikas un vēlāk arī visas modernās zinātnes un dabas filozofijas pamatpostulātu, t. s. komplernentaritātesprincipu, 1927. gadā formulēja kvantu mehānikas pamatlicējs dāņu fiziķis Nilss Bors.

Šā universālā principa pamatjēga ir for­mulēta Nilsa Bora filozofiskajā postulātā, kas izvēlēts par eseju epigrāfisko apakšvirs­rakstu: «Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Liela Patiesība.» Šis apgal­vojums tad arī izsaka komplementaritātes principa pamatbūtību. Ikviena Lielā Patie­sība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība-, tikai papildināta ar savu komplementāro pretmetu, tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās Patiesības iemiesojumu.

Cits Bora komplementaritātes principa formulējums vislakoniskāk skan latīņu mēlē: «Contraria sunt complementa,» — pretmeti papildina viens otru. Tieši patei­coties komplementaritātes principam, 20. gs. zinātne neizslēdza agrāko gadsimtu «vienīgās» patiesības kā nepatiesības vai maldus. Šīs patiesības, papildinātas ar at­bilstošiem pretmetiem, šobrīd veido mūs­dienu zinātnes Lielās Patiesības. Tajās komplementāri apvienojas pretmetu pāri: determinisms un indeterminisms, nepie­ciešamība un gadījums, racionālisms un iracionālisms, deduktīvā un intuitīvā do­māšana, vārds un tēls, arī — plašākā kon­tekstā — zinātne un reliģija.

Sākotnēji Nilss Bors bija pārliecināts, ka viņš ir komplementaritātes principa atklājējs un pirmautors. Šos maldus klie­dēja viņa ceļojums uz Austrumiem — uz Japānu. Tur Bors pirmo reizi iepazinās ar senkīniešu Dao filozofiju un komplemen­taritātes principa visvispārinātāko filozo­fisko formulējumu Dao jan un iņ vizuālajā simbolā (1. att.).

1. att. Dao jan un iņ pretmetu sim­bols — vislakoniskākā un filozofiski saturīgākā vizuālā metafora universāla­jam Lielo Patiesību komplcmentaritā- tes principam.

2. att. Jan un iņ simbols dāņu atom­fizika — komplementaritātes principa atklnjcja Niķa Bora ģimenes ģerboni.

No mūsdienu aspekta jan un iņ sim­bolu var uzskatīt par ģeniālu vislakonis­kāko un saturīgāko filozofiskās domas vis­pārinājumu. Ne velti vēlāk Nilss Bors šo Dao simbolu ietvēra savas dzimtas ģerbonī (2. att.). Tas iemūžināts arī Nilsam Boram

veltītajā franču skulptora Antuāna Pevznera piemineklī Prinstonas univer­sitātē ASV ar uzrakstu «Komplemen­taritātes principa autoram» un šā principa latinizēto formulējumu (3. att.).

Atklājās, ka šķietami paradoksālās mūs­dienu kvantu fizikas koncepcijas iedīgļu stadijā bija sastopamas jau tālā senatnē — senkiniešu enigmatiskajā traktātā «Idzin» (Pārvērtību Grāmata) jau 8. gs. pirms Kristus dzimšanas [50] [1] un nedaudz vēlāk «Daodedzin» tekstos [101], kas veido dao- isma filozofijas pamatus, un vēl vēlāk dzen­budisma koncepcijās un pasaules izpratnē.

Tieši Dao filozofiju un dzenbudismu var pamatoti uzskatīt par Austrumu intu­itīvi prātnieciskās domas blīvāko konden- sātu, kurā sinkrētiski iemiesojas visu triju lielo Austrumu kultūru — Indijas, Ķīnas un Japānas kultūras — filozofiski reliģiskie dārgumi. Un tieši tāpēc šajās esejās, iztirzājot mūsdienu zinātnes problēmas, mēs laiku pa laikam ienirsim kā pērļu zvej­nieki laika dzīlēs, lai meklētu Lielo Patie­sību pērles Austrumu filozofiskās domas apcirkņos. Tāpēc arī mūsu atslēgvārdu vidū jo bieži atradīsim vārdus «Dao» un «dzenbudisms». Jo saskaņā ar universālo komplementaritātes principu jāuzskata, ka arī Austrumu iracionāli intuitīvais un Rie­tumu racionāli analītiskais pasaules izziņas un uztveres princips ir viens otru papildi­noši Lielo Patiesību pretmeti.

Rietumu un Austrumu kopsakarības sevišķi spilgti uztvēris austriešu fiziķis Frit- jofs Kapra, kura grāmata «Fizikas Dao» {«The Tao of Physics», 1970, [20]) ir kļuvusi par vienu no populārākajām ieva- dītājām mūsdienu fizikas filozofiskajās problēmās. Par šīs interesantās grāmatas

3. att. Nilsam Boram veltītā Antuāna Pevznera memoriālā skulptūra Prinsto­nas universitātes, ASV, pagalmā. Uz skulptūras pamatnes četrām skaldnēm iegravēti uzraksti ang|u valodā:

— Antuāns Pevzners. Konstrukcija tre­šajā un ceturtajā dimensijā Nilsa Bora (1885-1962) piemiņai;