EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

— Komplementaritātes principa autors;

— Contraria Sunt Complementa (pret­stati papildina viens otru; šo principu simbolizē daoiskais jan un iņ attēls). Atoma struktūras un kodola struktūras izskaidrotājam;

— «Mērķis, kas jāpaceļ pāri visam, ir atvērta pasaule, kurā katra tauta var sevi apliecināt tik lielā mērā, cik lielu ieguldījumu tā spēj dot kopējai kul­tūrai un cik var palīdzēt citiem ar savu pieredzi un resursiem.»

Nilss Bors.

pamatievirzi lici iiu tas apakšvirsraksts «Paralēles starp moderno fiziku un Aus­trumu mistic ismu».

Lidzigus uzskatus pauduši vairāki modernās kvantu fizikas pamatlicēji. Tā amcrik.iņu fiziķis Džons Vīlers apgalvo: «Šķiet, ka Austrumu domātāji to visu j.ui /inaja un, ja vien varētu viņu domas pārtulkot mūsdienu valodā, mums būtu atbildes uz visiem jautājumiem.»

Līdzīgi domā arī kvantu mehānikas radītājs vācu fiziķis Verners Heizen- bergs: «Mani vienmēr ir fascinējusi ciešā sakarība starp senās Austrumu filo­zofijas mācībām un modernās kvantu teorijas filozofiskajiem secinājumiem.» (Citēts pēc [21], 39. lpp.)

Pēc šā īsā prologa varam doties pa Lielo Patiesību meklējumu takām gan sendienās, gan mūsdienās, gan Austrumos, gan Rietumos. Šajās studijās mēģi­nāsim pa Ltika vertikāli izsekot ideju un paradigmu pretmetu maiņām un pēc­tecībai, pūloties saskatīt šajās izmaiņās Lielo Patiesību arhetipiskās struktūras un invariantos, laikā nemainīgos elementus.

Otrs nozīmīgākais mūsu pētījumu aspekts — atklāt laika horizontālē kādam laikmetam raksturīgo ideju un paradigmu sinhronu parādīšanos vis­dažādākajās Cilvēces gara aktivitāšu jomās — gan eksaktajās un humanitārajās zinātnēs, gan Pasaules tautu mītos un reliģijās, gan daiļo mākslu sfērās — lite­ratūrā, mākslā, mūzikā, arhitektūrā.

Mēģināsim saskatīt šo ideju un paradigmu strukturālo izomorftsmu (iekšējo līdzību), kas sinkrētiski veido kādu stratificēto laikmeta kultūras slāni. Un, kā redzēsim, šīs laika vertikāles un horizontāles veido savdabīgu «Indras tīklu» [72], kas sasaista visu cilvēces kultūras mantojumu laikā un telpā.

Lielās Patiesības strikti jāšķir no triviālajām patiesībām. Triviālas patiesības piemērs ir apgalvojums, ka debesis ir zilas, ka zeme ir apaļa, ka ūdens sāk vārī­ties pie 100°C, ka rokai ir pieci pirksti vai ka cilvēks ir homo sapieris. Triviālas patiesības ir vai nu acīmredzamas, empīriski viegli pierādāmas, vai arī tieši atvedināmas no definīcijas. Triviālu patiesību pretmets ir nepatiesība, kļū­dains apgalvojums vai maldi. Kā formulējis Nilss Bors, triviāla patiesība ir apgalvojums, kam pretmets ir nepatiesība, turpretim Liela Patiesība ir apgalvojums, kura pretmets arī ir Liela (dziļa) Patiesība. Tomēr plašākos gara dzīves aspektos ne vienmēr triviālas patiesības pretmets ir maldi. Šis pretmets var būt, piemēram, mākslinieciska patiesība. Tā dažos van Goga audeklos debesis ir zaļas. Šāds paradoksāls īstenības pretmets var izraisīt protestu tikai dziļi konservatīvā, mākslinieciski noslēgtā skatītājā. Atvērtā skatītājā tas — gluži pretēji — var izraisīt neparastu emocionāli estētisku pārdzīvojumu.

Zinātnē Lielas Patiesības var tikt identificētas ar paradigmas (no grieķu vai. — modelis, tēls, arī sistēma, angliski — «pattern») jēdzienu, ko ieviesis Tomass Kūns savā zinātnes filozofijai veltītajā grāmatā «Zinātniskās revolūcijas struktūra» {«The Structure of Scientific Revolution», [95]); mūsdienās tas kļuvis par mīļ- vārdiņu gan filozofu scientologu, gan dabaszinātnieku sacerējumos. Plašākā nozīmē par laikmeta paradigmu sauc šim laikmetam raksturīgo dominējošo priekšstatu sistēmu. To var attiecināt gan uz zinātni, gan uz mākslu, literatūru vai arhitektūru.

Paradigmu maiņu — saskaņā ar Tomasu Kūnu — nosaka zinātnisko ideju evolūcija, to revolucionārās izmaiņas laika gaitā. Katru noteiktu zināt­nes attīstības posmu veido tam raksturīgā paradigmu kopa. Kādu noteiktu laikmetu zinātnes vai kultūras vēsturē var simboliski raksturot ar tajā domi­nējošo paradigmu— uztveres un domāšanas modeli vai sistēmu. Pagriezienus zinātnes attīstībā parasti saista ar iepriekšējo paradigmu vai modeļu aizstā­šanu ar jaunām paradigmām. Šo paradigmu struktūra tad arī nosaka zinātnes attīstības gaitu un īpatnības. Svarīgākās zinātnes attīstības posma paradigmas būtībā ir Lielās Patiesības, un paradigmu maiņa parasti saistās ar šo Lielo Patiesību aizstāšanu ar to pretmetiem, kas arī ir Lielās Patiesības. Un, bei­dzot, šo savstarpēji saistīto Patiesību sintēze atkal jaunā — vēl aptverošākā paradigmā veido ar iepriekšējām paradigmām komplementāru pāri. Tādā kārtā paradigmu maiņa zinātnes attīstības gaitā pēc savas būtības atspoguļo zinātnisko ideju attīstības vēsturi.

Te gan jāpiebilst, ka laikmeta vai vēsturiskās attīstības fāzes sasaiknēšanās ar tajā it kā valdošo paradigmu reizēm var kļūt par maldīgu stereotipu. Tomēr šāda pieeja dod atslēgu vispārīgam laikmeta raksturojumam un dziļākai izpratnei.

Tātad jauna laikmeta iestāšanos cilvēces domas attīstībā tieši raksturo vecās paradigmas aizstāšana ar jaunu — parasti diametrāli pretēju. Tā, piemēram, Kopernika patiesi epohālais darbs «Par debesu sfēras griešanos» (1543) aizstāja kopš 2. gs. pēc Kr. valdošo Ptolemaja ģeocentrisko paradigmu ar heliocen- trisko pasaules uzbūves modeli.

Ģeocentriskās paradigmas aizstāšana ar heliocentrisko tālu pārsniedza astro­nomiskās nozīmības robežas un būtiski ietekmēja gan eksakto un humanitāro zinātņu, gan reliģijas, mākslas un literatūras attīstību, un iezvanīja laikmetu, ko kultūrvēsturē pazīstam kā renesansi. Katram laikmetam raksturīgā domi­nējošā paradigma veido it kā ģeoloģiski stratificētu slāņojumu, laika horizon- tālē sinhroni sasaistītu kultūrslāni. Ģeocentriskā paradigma bija cieši jo cieši saistīta ar viduslaikos valdošo aristotelisko sholastiķu, Akvīnas Toma teolo­ģiski centrēto filozofiju, viduslaiku mākslu un literatūru, kuras apogejs bija Dantes «Dievišķā komēdija» («Commedia Divina», [30]); heliocentriskā para­digma savukārt iezīmēja pasaules zinātniskās izpētes sākumu, atbrīvoja mākslu un literatūru no autoritāriem žņaugiem un centrā izvirzīja indivīda pašvērtību un brīvas attīstības ideālus.

Jāuzsver, ka ģeocentriskā paradigma dominē gan primitīvo tautu un seno kultūras tautu mitoloģijā, gan reliģiskajā, gan zinātniski filozofiskajā pasaules uztverē līdz pat Kopernika laikiem. Pat mūsdienās, ja abstrakti arī pieņemam heliocentrisko modeli, ikdienas pieredzē tīri neapzināti dodam priekšroku ģeocentrismam, sakot, ka «Saule lec» un «Saule noriet».

Ikviena vēsturiska paradigma ir objektīva cilvēces kultūras sastāvdaļa. Mēs to varam izspiest no subjektīvās apziņas sfēras, bet tā bieži vien apliecina savu nemirstību, iznirstot kā arhetips no bezapziņas dzīlēm un kļūstot par patiesību kādā konkrētā dzīves vai gara aktivitātes sfērā. Zemes kā pasaules centra paradig­ma ir jāpieņem, ja gribam patiesi uztvert un izprast Vecās Derības «Genesis» grā­matā [11] aprakstīto pasaules radīšanas norisi vai tās dievišķo attēlojumu Mikel- andželo Siksta kapelas griestu gleznojumā (19. att. 1. piel.). Un kulminācija šai paradigmai atrodama Dantes ģeniālajā opusā «Dievišķā komēdija». Tajā attēlotā pasaules arhitektonika ir ptolemajiska: Pazemes Elles loki, kas beidzas Zemes centrā, Šķīstītavas kalns Zemes dienvidu puslodē un deviņas Debesu spīdekļu sfēras apkārt Zemei. Dante, viedīgā Vergilija izvests cauri Elles un Šķīstītavas lokiem un burvīgās Beatričes pavadīts cauri Debesu sfērām, dievišķā darba finālā nāk pie apskaidrības, ka «tik Mīlestība ir tā, kas garu debess dzīlēs aiznes un visam ritēt liek, — tā Mīlestība, caur kuru griežas saule, mēness, zvaigznes».