EDGARS IMANTS SILINŠ - Lielo patiesību meklējumi

Apcerot šīs divas paradigmas — heliocentrisko un ģeocentrisko — un ar tām saistīto Patiesības koncepciju, atcerēsimies Aristoteļa patiesības definīciju, kas dominēja gan klasiskajā Rietumu filozofijā, gan vēlāk arī zinātnes filozo­fijā, īpaši pozitīvismā: «Veritas est adequatio intelectus et rei,» (patiesība nozīmē intelekta atbilstību realitātei, [126], 11. lpp.). Pēc šīs definīcijas mēs domā­jam «pareizi», ja mūsu domāšana saskan ar empīriskās pieredzes faktiem. Tas izklausās pašsaprotami, pat triviāli, jo to mums diktē «veselais saprāts» (com- mon sense). Bet tieši ikdienas pieredze, mūsu «veselais saprāts», saka, ka Zeme ir pasaules centrs, jo Saule uzlec austrumos un noriet rietumos un debesu ķermeņi — planētas un zvaigznāji — riņķo ap mums. Uz Zemes kā Visuma centra mēs jūtamies droši un stabili. Tā — saskaņā ar Aristoteļa patiesības definīciju — ģeocentrisko paradigmu pamatoti varētu uzskatīt par pareizu.

Vācu filozofa Edmunda Huserla iedibinātā fenomenoloģija atzīst, ka ģeo­centriskajai paradigmai ir savs pamatojums uztveres, acīmredzamībasjomā. Fenomenoloģiskajā filozofijā parādībām jeb fenomeniem tiek piešķirts būtības statuss. Tas nozīmē, ka jebkura parādība pati par sevi ir vērā ņemama, tai ir sava esamība. Fenomeni nes sevī būtību un atklāj to caur sevi pašu. Tāpēc fenomenoloģija pēta fenomenus to esamības statusā, nevis kā atvasinājumus no kādas dziļākas būtības. Tam, ko dzird, redz un pārdzīvo cilvēks, ir sava realitāte [94],

Kā skaidro Huserls, no dabaszinātņu viedokļa ģeocentrisms un Zemes nekustīgums var tikt apšaubīts, taču no cilvēciskās pieredzes viedokļa tas ir neapšaubāms, acīmredzams fenomens. Mēs patiešām dzīvojam jēgpilnā pasaulē, kura kā patiesību pieņem nekustīgu Zemi vai plašākā vispārinājumā — ģeocentrisko paradigmu.

Kā norāda Huserla ģeniālais skolnieks Martins Heidegers [67, 26], Koper- niks un Keplers, pasludinādami, ka Zeme vairs neatrodas kosmosa centrā un ka debesu ķermeņi nekustas tā, kā mēs to iedomājamies redzam, faktiski ignorē «ietiepīgos empīriskos faktus». Viņi izveidoja intelektuālu modeli, kas runā pretī empīriskajai pieredzei un līdz ar to noārda kongruenci, kura pirms tam valdīja starp dabiskajām parādībām un tiešo uztveri ([126], 43. lpp.). Cilvēks ar savu ikdienišķo dzīvi un uz «veselo saprātu» balstītu pasaules uztveri tiek izstumts no kosmiskās dzīves ritma.

Bet situācija nebūt nav nepārprotama. Ja kāds intelektuāli izveidots modelis spēj aprakstīt un izskaidrot novērojamās dabas parādības un empīriskos fak­tus, tas nebūt nenozīmē, ka ir iegūts vienīgais patiesais īstenības apraksts. Ar prātu var radīt ne tikai vienu, bet vairākus, pat daudzus modeļus, kas vienlīdz labi apraksta empīriskos faktus un norises. Sarežģītu dabas parādību aprak­stam vairs nav tik vienkārši izmantojama Aristoteļa patiesības definīcija. Tur sastopamies ar zinātniski intelektuālu modeļu polimorftsmu (daudzveidību). Lai arī heliocentriskā Saules sistēmas uzbūves paradigma šobrīd ir vispār­pieņemta gan speciālistu astronomu vidū, gan zinātniskā sabiedrībā vispār un Fiksēta kā pareizākā (salīdzinot ar ģeocentrisko modeli) gan enciklopēdijās, gan mācību grāmatās, ari šoreiz patiesības pareizums ir diskutējams. Pavisam nesen šo problēmu iztirzājis pazīstamais Dienvidāfrikas kosmologs Džordžs Elliss [53]. «Cilvēkiem ir jāsaprot, ka vienmēr eksistē vairāki modeli, pēc kuriem izskaidrot novērotos faktus,» saka Elliss. «Es, piemēram, varu uzkon­struēt simetrisku Visumu ar Zemi centrā, kuru jūs, balstoties uz novēroju­miem, nevarēsiet apstrīdēt.» Elliss" konstatē, ka heliocentriskā modeļa pārā­kums pār ģeocentrisko balstās nevis uz to, ka «pareizāk» un precīzāk apraksta novērojumus un tāpēc ir patiesāks, bet uz izvēli, ko nosaka tīri filozofiski kri­tēriji. Starp tiem nozīmīgākie ir modeļa loģiskā vienkāršība, saprotamība un uzskatāmība. Angļu fiziķis Pols Diraks uzskata, ka modeļu izvēlē ir svarīgi ari estētiskie kritēriji [37]. Skaistākam modelim ir dodama priekšroka, ar skais­tumu izprotot modeļa vienkāršību un uzskatāmību. Šādiem filozofiskiem un estētiskiem kritērijiem, kā redzēsim tālāk, ir jo īpaša nozīme, izvēloties modeļus augstas kompleksitātes sistēmu aprakstam — it īpaši dzīvajā dabā. Šādā aspektā abas — gan ģeocentriskā, gan heliocentriskā paradigma — pamatoti jāuzskata par Lielām Patiesībām ar savu lietojamības un eksistences diapazonu dabas un gara pasaulē. Tās ir Lielās Patiesības, kuras nevis izslēdz, bet papildina viena otru.

Nav gan noliedzams, ka Kopernika postulētais heliocentrisms kļuva par jauno laiku zinātnes stūrakmeni. Tieši heliocentriskās paradigmas ietvaros Johanness Keplers, izmantodams Tiho Brahes precīzos astronomiskos novēro­jumus, formulēja planētu kustības likumus. Taču Kepleru neapmierināja sausās matemātiskās formulas. Sekojot tā laika klasiskajām tradīcijām, Keplers uzskatīja, ka planētu izvietojumā ap Sauli realizējas muzikālās harmonijas ele­menti [183]. Ideja par musica mundi (pasaules mūziku) sastopama gan pita- goriešu traktātos, gan Ptolemaja darbā «Harmonijas» («Harmonices»), gan latiņu enciklopēdistu teorijās, jo saskaņā ar quadrivium tradīcijām mūzika bija viena no četrām eksaktajām zinātnēm (aritmētika, mūzika, ģeometrija un astronomija). Keplera darbu kopu «Piecas grāmatas par pasaules harmoniju» («Harmonices mundi libri V», 1619) caurauž doma par Saules sistēmas muzi­kāli harmonisko struktūru, jo viņš dziļi ticēja, ka pasaules uzbūves harmonijā izpaužas tās Radītāja Dieva racionālā daba.

Brīnišķīgu muzikālu pieminekli Johannesa Keplera dzīvei un viņa filozofi­jai par pasaules muzikāli harmonisko iedabu radījis izcilais mūsu gadsimta komponists Pauls Hindemits — arī viens no 20. gs. paradigmas veidotājiem modernās mūzikas jomā. 1953. gadā Hindemits vienlaicīgi uzrakstīja operu «Pasaules harmonija» («Harmonie der Welt»), kurai pamatā ir Keplera dzīves stāsts, un simfoniju ar tādu paiu nosaukumu, kas veltīta Keplera pasaules har­monijas meklējumiem. Simfonijas trīs daļas saucas «Musica Instrumentalis», «Musica Humana» un «Musica Mundana» [ 1, 66].

Uz Kopernika un Keplera heliocentriskās paradigmas bāzes Izaks Ņūtons patiesi ģeniālajā darbā «Dabas filozofijas matemātiskie principi» («Phibsophiae naturalis principia mathematica», pazīstams kā «Neiuton s Principia») radīja Ņūtona mehānikas pamatus un vispasaules gravitācijas koncepciju. Būtībā visa vēlākā 18. un 19. gs. t. s. klasiskā fizika balstījās uz Ņūtona mehānikas pamatprincipiem.

Ņūtona Visuma skatuve, uz kuras noris fizikālās parādības, ir klasiskās Eiklīda ģeometrijas trīsdimensiju telpa. Šī telpa ir absolūta, bezgalīga, homo­gēna, miera stāvoklī un nekustīga, paša Ņūtona vārdiem sakot: «Absolūtā telpa pēc savas dabas, lai kas arī tajā notiek, vienmēr paliek līdzīga un nekus­tīga.» ([20], 63. lpp.) Visas izmaiņas fizikālajā pasaulē var tikt aprakstītas atse­višķas, ar telpu nesaistītas dimensijas — laika — ietvaros; laikam nav nekāda sakara ar materiālo pasauli, un tas tek vienmērīgi no pagātnes caur tagadni uz nākotni. «Laiks ir absolūts, patiess un matemātisks pēc savas dabas un plūst vienmerīgi, lai arī kas tajā notiek,» apgalvo Ņūtons.

Pamatelementi, kas kustas šajā absolutizētajā Ņūtona pasaules telpā un laikā, ir materiālās daļiņas. Matemātiskos vienādojumos tās tiek iekļautas kā «masas punkti». Ņūtons tos saskatīja kā mazus, cietus, nedalāmus objektus, kas pasaulē veido visu vielu. Šis modelis ir loti tuvs grieķu atomistu modelim. Tomēr nozīmīgākā starpība starp sengrieķa Dēmokrita un Ņūtona atomismu ir tā, ka Ņūtons mēģina precīzi matemātiski aprakstīt spēkus, kas darbojas starp materiālajām daļiņām. Šo spēku vispārinājums ir Ņūtona atklātais Visuma gravitācijas likums. Ņūtona pasaulē atšķirībā no Dantes «Debesu sfēras», t. i., planētām, Saulei un Mēnesim griezties liek nevis Dievišķā Mīles­tība, bet gan pasaules gravitācijas likums. Tai pašā laikā atšķirībā no Dēmo­krita un grieķu atomistiem, kurus dažkārt uzskata par «kristāltīriem» materi­ālistiem, Ņūtons darbā «Optika» («Optics», pie tā vēl atgriezīsimies) deklarē, ka pasaules vielu, ko veido cietās daļiņas, ir radījis Dievs un šīs daļiņas ir tik cietas un nedalāmas, ka «.. nekāds spēks nevar sadalīt to, ko pats Dievs ir radī­jis sākotnējā radīšanas aktā» ([20], 64. lpp.).