Džuda Devro - Savaldīšana

Džuda Devro

Savaldīšana

.

.

Anglija, 1445

— Vai nu aizies tava meita, vai ari aiziešu es!— raudzīdamās lejup uz savu vīru, stingri sacīja Helēna Nevila, rokas sānos iespiedusi. Iz­stiepies viņš zvilnēja uz spilveniem piekrautā dī­vāna loga nišā. Caur zili krāsotiem slēģiem pa vecajiem logiem istabā plūda saules stari. Ēzdams garšīgas maltas gaļas kumosiņus, viņš berzēja ausis savam iemīļotajam medību sunim.

Kā parasti, Džilberts uz sievas ultimātu nerea­ģēja, un viņa aiz dusmām savilka rokas dūrēs. Viņš bija divpadsmit gadus vecāks par viņu, un viņa nekad pirms tam nebija sastapusi tik slinku cilvēku. Neraugoties uz to, ka lielāko daļu laika viņš pavadīja zirgā, sekodams medību vanaga lidojumam, vēders viņam bija pamatīgs un kļuva lielāks ar katru dienu. Protams, viņa bija Džilbertu apprecējusi viņa naudas, viņa zelta izstrādā­jumu dēļ, viņa tūkstošiem hektāru zemes dēļ, viņa astoņu piļu dēļ (no kurām divas viņa nebija redzējusi), viņa zirgu, viņa karapulku, skaisto drēbju, kuras viņš varēja atļauties viņai dot, un savu divu bērnu dēļ. Viņa bija izlasījusi Džilberta Nevila īpašumu sarakstu un devusi savu jāvārdu, pat neizteikdama vēlēšanos redzēt viņu pašu.

Tagad, gadu pēc laulībām, Helēna jautāja sev, vai būtu brīnījusies, kas gan tiek galā ar viņa plašajiem īpašumiem, ja būtu pazinusi viņu ie priekš un redzējusi, cik viņš ir bezgala kūtrs un slinks. Vai viņam bija tik ārkārtīgi spējīgs pār­valdnieks? Viņa zināja, ka Džilbertam ir tikai viens likumīgs bērns: bāla, bikla meitene, kas pirms laulībām nebija viņai bildusi ne vārda, bet varbūt Džilbertam bija ārlaulības dēls, kas apsaim­niekoja viņa muižas?

Pēc tam kad viņi bija apprecējušies un Helēna atklāja, ka viņai ir vīrs, kas gultā ir tikpat kūtrs kā ārpus tās, viņa izdibināja, kas valdīja pār Džilberta zemēm.

Liāna! Helēna vēlējās, kaut nekad šo vārdu nebūtu dzirdējusi. Sī Džilberta meitiņa, piemīlīga, šķietami bikla, bija īsts velns brunčos. Tāpat kā viņas māte pirms tam, Liāna bija noteicēja pār visu. Kad zemnieki maksāja gada renti, Liāna pie galda sēdēja blakus pārvaldniekam. Liāna apjāja un apraudzīja laukus, pec viņas norādījuma tika laboti bojātie jumti. Liāna izšķīra, vai kādā no pilīm valda pārāk liela netīrība un vai ražas krājumi netiek pārāk ātri patērēti, un viņa uzteica kalpotājiem līgumu. Trīs reizes pagājušajā gadā Helēna uzzināja, ka kalponēm uzteikts, tikai tad, kad jau redzēja tās saiņojam savu gultas veļu.

Skaidrošana Džilbertam un Liānai, ka mājas kundze tagad ir viņa, Helēna, un ka Liānai vara jānodod pamātes rokās, neko nebija līdzējusi. Tie abi bija tikai tā savādi paskatījušies uz viņu, it kā būtu sākusi runāt kāda no akmens galvām virs notekām, un tad Liāna turpināja valdīt un Džilberts turpināja nedarīt neko.

Helēna bija mēģinājusi pārņemt vadību savās rokās, un kādu laiku viņai likās, ka tas izdodas, līdz viņa atklāja, ka kalpi apstiprinājumu katram rīkojumam meklē pie Liānas.

Sākumā Helēna Džilbertam bija sūdzējusies vi­sai maigi un apvaldīti un parasti pēc viņa apmieri nāšanas gultā. Džilberts viņu neko daudz neuz­klausīja.

— Lai Liāna dara, kā viņai tīk. Apturēt viņu nevar. Apturēt Liānu, tāpat kā iepriekš viņas māti, būtu tas pats, kas apturēt akmeni kritienā. Labāk nemaisīties viņām pa kājām.

Viņš bija pagriezies uz otriem sāniem un aiz­midzis, bet Helēna bija visu nakti gulējusi bez miega, kaistot niknumā.

No rīta viņa bija gatava pati būt kā akmens. Viņa bija vecāka par Liānu un pie vajadzības spēja būt viltīgāka. Pēc tam kad viņas pirmais vīrs bija miris un muižas bija mantojis tā jaunā­kais brālis, brāļa sieva Helēnu un viņas abas mazās meitenītes bija nostūmusi malā. Helēnai vajadzēja stāvēt un noskatīties, kā visu, kas kād­reiz bijis viņas ziņā, tagad pārzina daudz jaunāka un neprasmīgāka sieviete. Kad Džilberts Nevils viņu bildināja, viņa nevilcinādamās pieņēma izde vību iegūt pati savas mājas un saimniekot tajās. Bet viņas likumīgo vietu sagrāba mazs, bāls sku­ķis, kuru jau sen būtu vajadzējis apprecināt un aizsūtīt prom no tēva mājām.

Helēna bija centusies runāt ar Liānu, bija centu­sies stāstīt viņai par priekiem, ko dod vīrs, bērni, sava iedzīve.

Liāna bija tikai blisinājusi savas lielās, zilās acis, izskatīdamās tik nevainīga kā eņģelis uz kapelas griestiem.— Bet kas tad rūpēsies par tēva mui­žām?— viņa naivi apjautājās.

Helēna sakoda zobus.— Es esmu tava tēva sieva. Es darīšu visu, kas darāms.

Raugoties Helēnas krāšņajā samta kleitā ar velci mugurpusē un zemo izgriezumu līdz krūtīm un uz muguras, kas krietni vien atsedza skaistos plecus, un viņas bagātīgi izšūtajā, polsterētajā galvassegā, Liānai iemirdzējās acis un viņa pasmaidīja.— Sajā tērpā saule tevi apsvilinātu.

Helēna atskārta, ka taisnojas, mēģina atspēkot Liānas vārdus.— Es pienācīgi apģērbtos, kad jātu uz zirga. Esmu pārliecināta, ka māku jāt ne sliktāk par tevi. Liāna, tas nekur neder, ka tu paliec tēva mājās. Tev jau ir gandrīz divdesmit gadu. Tev vajadzīgas pašai savas mājas, sa­vas . . .

— Jā, jā,— Liāna sacīja.— Protams, tev tais­nība, bet tagad man jāiet. Pagājušajā naktī cie­matā bija ugunsgrēks, man jāredz, kas ir nopostīts.

Helēna bija stāvējusi ar sarkanu ģīmi un melnu omu. Kāds gan bija labums no tā, ka viņa izgājusi pie viena no Anglijas bagātākajiem vīriem un dzīvo pilīs, kurās ir vairāk bagātību, nekā viņa jebkad būtu varējusi iedomāties? Sienas klāja biezi, daudzkrāsaini gobelēni, griesti visur bija apgleznoti ar ainām no Bībeles stāstiem, ik gulta, galds un krēsls bija klāti izšūtām segām. Liāna turēja veselu istabu pilnu ar sievietēm, kuras nedarīja neko citu kā līkņāja pār izšuvumu rām­jiem, cītīgi darbinot adatas. Ēdiens bija lielisks, jo Liāna bija iekārdinājusi pavārus ar lielisku atalgo jumu un kažokādām apdarinātiem tērpiem viņu sievām. Tualetes, piļu aizsarggrāvji un pagalmi bija tīri, jo Liāna mīlēja tīrību.

Liāna, Liāna, Liāna, Helēna domāja, spiezdama dūres pie deniņiem. Kalpi vienmēr visu darīja pēc lēdijas Liānas gribas, pēc lēdijas Liānas rīkoju­miem, pat pēc tā, ko noteikusi Džilberta pirmā sieva. Kas attiecas uz Helēnas lomu Neviļu īpa­šumu pārvaldīšanā, likās, ka viņa vispār neek­sistē.

Bet līdz izvirdumam Helēnas dusmas nonāca, kad viņas mazās meitiņas sāka atsaukties uz Liānu. Mazā Elizabete bija iekārojusi pati savu poniju, un Helēna bija pasmaidījusi, teikdama, ka viņa to varēšot dabūt. Elizabete bija noskatījusies uz māti, tad pateikusi:— Es pajautāšu Liānai,— un aizskrējusi.

Tieši šis mazais starpgadījums bija licis Helēnai izvirzīt vīram ultimātu.— Sajā mājā es esmu tīrā nulle.— Viņa pat nepapūlējās klusināt balsi, lai gan ļoti labi apzinājās, ka kalpi tuvumā var visu dzirdēt. Tie jau bija Liānas kalpi, labi izmā­cīti, paklausīgi vīri un sievas, kas pazina savas kundzes dāsnumu tāpat kā viņas dusmas un, ja tas būtu vajadzīgs, atdotu par viņu savas dzī­vības.

— Vai nu aizies tava meita, vai ari aiziešu es!— Helēna atkārtoja.

Džilberts pārlaida skatu paplātei ar gaļas gaba­liņiem, kas bija izveidoti divpadsmit apustuļu formā. Viņš izraudzījās Svēto Pāvilu un iemeta to mutē.— Un ko tad man ar viņu iesākt?— viņš laiski noprasīja. Nebija uz zemes daudz kā tāda, kas varētu satraukt Džilbertu Neviļu. Ērtības, labs medību vanags, labs medību suns un miers, vairāk neko viņš dzīvē nevēlējās. Viņam nebija ne jausmas, ko bija darījusi viņa pirmā sieva, lai pavairotu gan to bagātību, ko viņa tēvs bija atstājis, gan milzīgo pūru, kas bija nācis līdzi viņai. Tāpat viņš nezināja, ko dara viņa meita.