Džuda Devro - Savaldīšana

Bet doma par precēšanos viņā iedvesa šausmas. Tās nebija vienkārši bailes, nē — kaut kur dziļi dvēselē gulēja šausmas. Pirms diviem gadiem viņa

bija redzējusi, kā viņas māsīcu Mārgaretu aizprecina pie vīra, kuru viņai bija izraudzījis tēvs. Pirms laulībām šis vīrietis bija rakstījis viņai sonetus, kuros apjūsmoja viņas skaistumu. Mārgareta bija teikusi, ka precas aiz mīlestības, un bija ar nepacietību jau iepriekš priecājusies par dzīvi kopā ar mīļoto cilvēku.

Pēc kāzām šis cilvēks bija parādījis savu patieso seju. Lielāko tiesu Mārgaretas milzīgā pūra viņš bija pārdevis, lai apmaksātu savus parādus. Mār­garetu viņš atstāja vecā, pussagruvušā, aukstā pilī ar nedaudziem kalpotājiem un pats pārcēlās uz galmu, kur pūra atlikušo daļu nodzīvoja, galvenokārt pirkdams rotaslietas savām daudza­jām augstdzimušajām palaistuvēm.

Liāna zināja, cik ļoti viņai ir paveicies, ka tā var brīvi pārvaldīt sava tēva īpašumus. Viņa zināja, ka nevienai sievietei nav varas, ja viņai to nedod kāds vīrietis. Kopš četru gadu vecuma pēc viņas rokas bija tīkojuši vīrieši. Vienreiz, kad viņai bija astoņi gadi, viņa bija tikusi saderināta, bet jaunais cilvēks nomira, kad viņai vēl nebija desmit. Pēc tam viņas tēvs nebija atradis par vajadzīgu pieņemt jebkādus piedāvājumus, un Liānai izdevās izbēgt no laulībām. Kad kāds no preciniekiem bija kļuvis neatlaidīgāks, Liānai ti­kai vajadzēja atgādināt Džilbertam, kādu jucekli izraisītu viņas laulības, un tēvs atteica precinie­kam.

Bet tagad virsū plijās šī alkatīgā Helēna. Liāna apsvēra, vai nenodot visu muižu apsaimniekošanu pamātes ziņā un pašai neapmesties Velsas muižā. Jā gan, tas bija pietiekami tālu. Viņa varētu tur dzīvot pilnīgi viena, un kā Helēna, tā tēvs drīz aizmirstu par viņu.

Liāna piecēlās, rokas dūrēs savilkusi, vienkārša­jam samta tērpam slīdot pār grīdas flīzēm. Nekad viņai Helēna nedos mieru! Helēna vajās viņu līdz pat pasaules malai, lai tikai panāktu, ka pameita kjūst tikpat nožēlojama kā visas precētās sievietes.

No maza galdiņa pie loga Liāna paņēma rokas spogulīti un ielūkojās savā atspulgā. Neraugoties uz visiem mīlestības dzejoļiem, ko kvēlie jaunie pielūdzēji, kas tīkoja viņas rokas, bija sarakstījuši, neraugoties uz dziesmām, kuras bija dziedājuši viņu algotie klejojošie dziedoņi, viņa pati gan skaistuli sevī saskatīt nemācēja. Viņa bija pārāk bāla, pārāk gaišiem matiem, pārāk . . . nevainīgu izskatu, lai viņu varētu saukt par skaistuli. He­lēna ar savām dzirkstošajām, tumšajām acīm, kas katram vīrietim pavēstīja, ka viņai ir savi noslē­pumi, ar svelmīgo skatu, ar kādu viņa prata paraudzīties uz vīriešiem, jā, Helēna bija skaista. Liānai reizēm ienāca prātā, ka kalpi viņai tik labi klausa vienīgi tāpēc, ka nesaskata viņā sievieti. Kad pār pagalmu gāja Helēna, vīrieši apstājās darbā, lai noraudzītos viņai pakaļ. Vīri tvēra pie cepures aiz cieņas pret Liānu, bet viņi neapstājās ar vaļēju muti, neiespurdzās smieklos, nepiebakstīja viens otram sānos, kad viņa tiem gāja garām.

Viņa piegāja pie loga un raudzījās lejā pagalmā. Kāds jauns puisis, kalēja palīgs, ķircinājās ap jauku slaucēju, rokām sniedzoties pēc viņas apa­ļīgā, labi veidotā stāva. Liāna novērsās, jo šāds skats viņai smeldza. Viņai nebija ko cerēt, ka kādreiz kāds puisietis dzenās viņu ap aku. Viņa pat nevarēja uzzināt, vai kāds grib viņu dzenāt. Tēva ļaudis vienmēr izturēsies pret viņu ar godbi­jību un uzrunās viņu ar «mana kundze». Preci­nieki darīs visu, lai iegūtu viņas roku, jo tie kāroja pēc viņas pūra. Viņiem nebūtu svarīgi, pat ja viņa būtu kuprīte ar trim acīm; tik un tā tie teiktu puķainus glaimus un kvēli cildinātu viņas skais­tumu. Reiz kāds virs bija atsūtījis viņai dzejoli par viņas daiļajām kājām. It kā viņš kādreiz būtu tās redzējis!

— Mana kundze.

Liāna pacēla skatu un ieraudzīja durvīs savu kalponi Džoisu. Džoisa bija viņai gandrīz vai draudzene. Būdama par Liānu tikai desmit gadus vecāka, Džoisa bija kā māsa. Liānas māte bija nolīgusi Džoisu Liānas aprūpēšanai, kad viņa bija vēl pavisam maza. Džoisa pati tad vēl bija tīrais bērns. Liānas māte bija iemācījusi savai meitai pārvaldīt muižas, bet, ja Liāna bija redzējusi ļaunu sapni, tā bija Džoisa, kas viņu mierināja. Tā bija Džoisa, kas bija palikusi nomodā pie viņas gultas, bērnības slimības izslimojot, un Džoisa bija tā, kas viņai stāstīja par citām lietām nekā īpašumu pārvaldīšana. Džoisa bija viņai izskaidro­jusi, kā rodas bērni un ko bija gribējis tas vīrs, kas bija mēģinājis viņu izvarot.

— Mana kundze,— teica Džoisa, vienmēr cītīgi izrādīdama cieņu savai jaunajai saimniecei. Liāna varēja atļauties izturēties draudzīgi, bet Džoisa katru brīdi apzinājās savu vietu, viņa katru brīdi apzinājās, ka nākošajā rītā varētu palikt bez jumta virs galvas vai ēdamā galdā. Neaicināta viņa nekad neuzmācās ar padomu.

— Virtuvē strīdas — un . . .

— Vai tu mīli savu vīru, Džoisa?

Kalpone uzreiz neatbildēja. Pilī visi zināja, ko pieprasa lēdija Helēna, un ļaudis uzskatīja, ka, ja Liāna aizies, tad Neviļu muižas sešos gados būs drupās.— Jā, kundze, mīlu.

— Vai tu pati viņu izvēlējies, vai ari viņu tev izvēlējās kāds cits?

— Jīīsu māte izraudzīja viņu, bet man šķiet, ka viņa gribēja, lai es būtu laimīga, un izprecināja mani jaunam un veselīgam vīram, un es esmu viņu iemīļojusi.

Liāna pacēla skatu.— Tiešām?

— Ak jā, kundze, tā notiek bieži.— Džoisa šajā jautājumā jutās droša.— Pirms laulībām jau bai­dās visas sievietes. Kad kopā pavadi garās ziemas naktis, tam bieži seko mīlestība.

Liāna novērsās. Ja jau būtu iespējams pavadīt laiku kopā, viņa domāja. Ja tavs mantkārīgais vīrs tevi neaizsūtītu prom. Viņa atskatījās uz kalponi.— Vai es esmu skaista, Džoisa? Es do­māju, pietiekami skaista, lai vīrietis varētu ieinte­resēties par mani un nevis par visu šo te?— Ar rokas kustību viņa norādīja uz gultu ar zīda aizkariem, uz gobelēniem pie ziemeļu sienas, uz apsudraboto mazgājamā ūdens krūzi, uz izgriezu­miem rotātajām mēbelēm.

— Ak jā, kundze,— Džoisa raiti atbildēja.

— Jūs esat ļoti jauka, patiešām skaista. Nav vīrieša, ne augstu, ne zemu stāvoša, kas spētu atvairīt jūsu skaistumu. Jūsu mati . . .

Liāna pacēla roku, lai apstādinātu sievieti.

— Parūpēsimies par to strīdu virtuvē.Neviļus viņas balsī skanēja nospiestība.

— Sešus mēnešus!— Helēna kliedza uz vīru.

— Sešus mēnešus tava meita meklē vainas vīriešos. Neviens no viņiem nav piemērots. Es tev teikšu, ja vēl pēc mēneša viņa no šejienes nebūs izvākusies, es paņemšu tavu bērnu, kuru nēsāju, un nekad vairs neatgriezīšos.

Džilberts raudzījās caur logu lietū un lādēja Dievu par to, ka Viņš ir atsūtījis divas nedēļas draņķīga laika un radījis sievietes. Viņš vēroja, kā ar divu kalpoņu palīdzību Helēna ērti iekārtojas krēslā. Pēc tā, kā viņa allaž sūdzējās un gaudās, varēja domāt, ka pirms viņas neviena sieviete uz grūtām kājām nav bijusi, bet viņu pārsteidza paša prieks par izredzēm dabūt vēl vienu bērnu un, iespējams, beidzot delu. Helēnas vārdi un tonis viņu kaitināja, bet viņš tiecās darīt visu, ko sieva gribēja — vismaz līdz pasaulē būs droši laists viņa dēls.

— Es ar viņu parunāšu,— viņš gurdi noteica, jo baidījās atkal strīda ar meitu. Bet tagad viņš saprata, ka vienai no abām sievietēm būs jāiet un, tā kā Helena varēja radīt dēlus, gājējai nāksies būt Liānai.