Džuda Devro - Savaldīšana

— Tu man vēl rāposi. Tu nožēlosi, ka tā apejies ar mani.

Viņš nesmaidīja, likās, ka viņa seja ir marmorā cirsta, bet acīs viņam bija redzama jautrība.— To dienu tev nāksies pagaidīt, jo tagad tu man izmazgāsi tās drēbes.

— Tad jau es drīzāk . . .— Viņa aprāvās.

— Jā? Nosauc savu cenu, un es paraudzīšu, vai man sanāks.

Liāna novērsās no viņa. Būs labāk kaut kā tikt tam pāri, izmazgāt viņam tās drēbes un tikt no viņa vaļā. Šodien viņam bija vara, bet rit viņa būs tā, kas grožus turēs savās rokās — un arī pātagu un ķēdes — viņa domāja un smaidīja.

Pie atvara malas viņa apstājās, negribēdama atzīt, ka viņai jāpiekāpjas. Likās, ka viņas nostāja vēl joprojām viņu uzjautrina. Viņš pacēla dub­ļaino kreklu un trieca to pret viņas krūtīm, tā ka neviļus viņa to satvēra.

— Pie viena vari izmazgāt arī šīs te,— viņš sacīja un piekrāva viņai klēpi pilnu ar pārējām savām utu apsēstajām drēbēm, tad notupās un nomazgāja no sejas dubļus.

Liāna ievilka elpu un ļāva nastai nokrist zemē.

— Rosies!— teica viņš.— Man šīs drēbes va­jadzīgas precībām.

Liāna saprata, ka, jo drīzāk tiks tam pāri, jo drī­zāk tiks no viņa vaļā. Viņa iežņaudza kreklu dūrē, iemērca to ūdenī un sita pret akmeni.— Viņa tevi neņems. Varbūt viņai patiks tavs izskats, bet, ja viņai būs kaut cik prāta, viņa drīzāk nolēks no pils sētas mūra nekā piekritīs tevi precēt.

Viņš bija izstiepies zālē un vēroja viņu, atspie­dis galvu uz rokām.— Nebaidies, viņa gribēs gan mani. Jautājums ir tikai, vai es viņu gribēšu. Nekādu niķīgu spītnieci jau nu neņemšu. Es viņu ņemšu tikai tad, ja tā būs paklausīga un klusa.

— Un dumja,— Liāna teica. Gribēdama nobeigt utis, viņa paņēma mazu akmeni un sāka ar to dauzīt utis. Tad, apgriezusi kreklu, viņa ieraudzīja mazus caurumiņus, kas radās no dauzī­šanas ar akmeni. Šausmas viņai iepletās acis, bet tad viņa pasmaidīja. Nekas, viņa tās drēbes iztīrīs, bet, kad bīīs gatavs, tās izskatīsies kā zvejnieka tīkls.— Tikai stulbene ielaidīsies ar tevi,— viņa skaļi runāja, lai viņš neievērotu, ko viņa dara.

— Dumjas sievietes ir vislabākās,— viņš at­teica.— Man gudra sieva nav vajadzīga. Gudrās sagāda vīriem rūpes. Vai tu jau esi galā?

— Tās ir tik pretīgi netīras, te bus daudz jāpū­las,— viņa teica, cik vien saldi spēja. Doma par to, kāds viņš izskatīsies pie meitenes durvīm savās caurumotajās drēbēs, bija jo patīkama.— Un man šķiet, ka sievietes tev dzīvē ir sagādājušas ne mazums nepatikšanu,— viņa sacīja. Viņa iedo mība bija neticama.

— Ļoti maz nepatikšanu.— Viņš vēroja viņu.

Liānai nepatika tas, kā viņš uz viņu skatās. Lai

gan viņas drebes bija slapjas, viņai no tā klātbūt­nes kļuva karsti. Arēji viņš tagad likās laisks un pieklusis, bet viņa bija redzejusi viņu dusmās un jauda viņā ne visai dziļi slēptu vardarbīgu nik­numu.

— Cik daudz, tu teici, tev to bērnu?— viņš maigi ieprasījās.

— Deviņi,— viņa skaļi sacīja.— Deviņi puikas, lieli un stipri kā viņu tēvs. Un viņu tēvoči,— viņa nemierīgi piebilda.— Manam vīram ir seši brāļi, īsti milzeņi, stipri kā vērši, un kas par niknu raksturu, nekad neesmu redzējusi tādu niknumu. Vēl tikai pagājušo nedēļu . . .

— Ka tu tagad mels,— viņš mierīgi runāja, at­laizdamies atpakaļ uz zemes un nemaz uz viņu neskatīdamies.— Tev nekad vēl nav bijis vīrietis.

Viņa pārstāja dauzīt viņa drēbes.— Man ir bijis simts vīriešu,— viņa teica un tad aprāvās.— Tas ir, esmu ar viru gulējusi simtām reižu, un . . .— Viņa sāka kļūt smieklīga;— Seit ir tavas drēbes. Es ceru, ka tu kasīsies līdz nāvei. Tu pelni utīm klātas miesas.

Viņa skatījās lejup uz viņu, tad ļāva slapjajām drēbēm nokrist uz viņa cietā un plakanā vēdera. Viņš no to aukstuma pat nesarāvās, bet lūkojās viņā ar skatu, kas šķita silts un neatvairāms. Viņa gribēja viņu atstāt un zināja, ka tagad ir brīva, bet vienkārši stāvēja un nespēja atraut acis no viņa.

. — Tāds labs darbs ir jāatalgo. Pieliecies, sie­viete!

Liāna juta, ka slīgst ceļos viņa priekšā, kamēr viņš paliecās viņai pretī. Ar savu lielo roku viņš apņēma tās galvu, pirkstos savijot viņas matus, un pieskārās viņas lūpām ar savējām.

Daži vīrieši bija mēģinājuši skūpstīt Liānu, bet neviens.to nebija tā pratis kā šis vīrs. Lūpas viņam bija maigas un siltas, nepavisam ne tādas kā viņa izturēšanās, un viņa pievēra acis, lai izbaudītu šo sajūtu.

Sajā skūpstā bija viss, ko viņa no skūpsta bija gaidījusi, un, kļaujot savu augumu pie viņa un caur savām aukstajām drēbēm jūtot viņa saulē sasildītās miesas siltumu, viņas rokas neviļus apvi­jās viņam ap kaklu. Viegli pavēris lūpas, viņš ļāva tām slīdēt pār viņas lūpām, un viņa pakļāvās viņa vadībai. Viņas rokas slīdēja pār viņa matiem. Pēc peldes tie bija tīri un tik silti, ka viņa sajuta to sarkano svelmi.

Kad viņš beidza viņu skūpstīt un atvirzījās, viņa nevēra acis vaļā un liecās viņam pretim, gaidī­dama turpinājumu.

— Tā, pietiks,— viņš teica, un balsī skanēja uzjautrinājums.— Jaunavai jaunavīgu skūpstu. Un tagad solo mājās pie tiem, kam bija tevi jāsargā, un nekad vairs neskrien pakaļ vīriešiem.

Liānai acis sprāgtin atsprāga vaļā.— Neskrien pakaļ vīriešiem! Es ne . . .

Pirms celšanās viņš, acīm jautri mirdzot, viņu vēlreiz ātri noskūpstīja.— Glūnēt uz mani no krū­miem. Tev vajadzētu zināt, kas ir miesaskāre, iekams tu to centies izraisīt. Tagad taisies, ka tiec, pirms es pārdomāju un dodu tev to, pēc kā tu uzprasies. Man šodien kārtojamas daudz svarīgā­kas lietas nekā apmierināt iztvīkušas nevainīgas jaunavas.

Lai atgūtos, Liānai nevajadzēja daudz laika. Vienā sekundē viņa bija kājās.-— Drīzāk sasalšu ellē nekā tvīkšu pēc tev līdzīgiem!

Viņš pārtrauca bāzt kāju slapjajā bikšu starā.— Man ir kārdinājums likt tev ņemt savus vārdus atpakaļ. Nē,— viņš teica un ģērbās tālāk. — Man darāmas citas lietas. Varbūt kādreiz vēlāk, kad būšu precējies, tu varētu pie manis atnākt. Tad paraudzīšu, vai man atliks laika tev.

Pat nikni lāsti nespētu izteikt, ko Liāna juta.— Tu ar mani vēl tiksies,— viņai izdevās pateikt.— Un kā vēl tiksies, bet es nedomāju, ka tad tu būsi tik bramanīgs. Lūdzies pār savu dzīvību, zemniek!— Viņa aizdrāzās viņam garām.

— Es jau to daru. Katru dienu!— viņš nosauca viņai pakaļ.— Un es neesmu . . .

Viņa neko vairs nedzirdēja, jo, pazudusi kokos, izvilka no paslēptuves savu tērpu un galvassegu un skrēja pēc zirga. Dzīvnieks mierīgi gaidīja, kamēr viņa norāva vilnas kleitu. Viņa to nosvieda zemē, tad uzmina tai, iemīdot to zemē.

Cik pretīgi! Netīrie kustoņi!—viņa sodījās. Un viņa bija iedomājusies, cik romantiska zemnie­kiem dzīve! Viņi bija tik brīvi!— Viņiem nav, kas tos pasargā,— viņa runāja ar zirgu.— Ja mans sargs būtu te bijis, viņš to kuili būtu uzdūris uz iesma. Ja lords Stīvens būtu te bijis, viņš būtu licis tam rāpus rāpot. Es būtu gardi pasmējusies, redzot to rūsgano velnu skūpstām lorda Stīvena kurpes. Ko man ar viņu darīt, Bella?— viņa jau­tāja savam zirgam.— Vilkt pie kāķa? Cirst gaba­los? Iekšas izķidāt? Pie staba sadedzināt? Jā, tas man patiktos! Es likšu viņu sadedzināt. Es sarī­košu viesības un uzjautrināšu viesus, sadedzinot viņu uz sārta.