Džuda Devro - Savaldīšana

Kad Rougens bija projām, viens no bruņinie­kiem norūca.— Dažreiz sieviete vīrieti pārvērš, : — viņš teica.

— Ne jau nu manu brāli,— Severns ātri at­teica.— Nevienai sievietei visā pasaulē nav pietie­koši spēka, lai pārveidotu manu brāli.— Viņa balsī skanēja lepnums. Apkārtējā pasaule varēja mainīties no dienas dienā, bet Rougens zināja, ko grib un kas jādara, lai dabūtu to.— Sieviete lai pārveidotu manu brāli?— viņš nicīgi teica.

Vīri par šīs domas aplamību pasmaidīja.

Rougens nojāja no kalna un tad kādu laiku jāja gar upi. Viņš īsti nezināja, ko grib darīt, vienkārši novilcināt laiku, līdz būs jābrauc pie Neviļu manti­nieces. Viņam riebās tas, ko cilvēkam nācās darīt naudas dēļ. Kad viņš bija dzirdējis, ka mantiniece, tā sakot, tiek izsolīta pārdošanai, viņš bija Sever­nam teicis, lai tas aizbrauc ūn pārved viņu ar visiem bagātību vezumiem un tiesiskajiem doku­mentiem uz dažām viņas tēva muižām. Vai, vēl labāk, lai atgriežas tikai ar zeltu un papīriem, atstājot sievieti pašu mājās. Severns uz to bija teicis, ka tik bagāts cilvēks, kāds ir Džilberts Nevils, pieņems tikai vecāko no Peregrīniem, to, kas iemantos hercoga titulu, tiklīdz Peregrīni būs noslaucījuši no zemes virsas Hauardus.

Kā parasti, iedomājoties par Hauardiem, Rouge­nam aiz naida saspringa ik muskulis. Hauardi bija cēlonis visam ļaunajam, kas bija noticis ar Peregrīniem triju paaudžu laikā. Viņu dēļ viņam tagad nācās precēt šo vecmeitīgo mantinieci, viņu dēļ viņš tagad neatradās mājās, īstajās Peregrīnu mājās, mājās, kuras Hauardi bija viņiem nolaupī­juši. Hauardi bija piesavinājušies viņa tiesības, viņa mājas, pat viņa sievu.

Un laulības ar šo mantinieci, viņš pats sev atgādināja, vedīs viņu soli tuvāk, lai atgūtu to, kas pēc visiem likumiem piederēja viņam.

Aiz kokiem vīdēja izcirtums, un straume kļuva platāka, izveidojot skaistu, klinšu ietvertu atvaru. Paklausīdams impulsam, Rougens nokāpa no zirga un sāka mest nost drēbes, izģērbdamies līdz pat gurnu apsējam. Viņš iekāpa ledaini aukstajā atvarā un sāka peldēt, cik vien spēcīgi un ātri spēja. Lai atslābinātu saspriegto ķermeni, viņam faktiski būtu nepieciešamas labas un ilgas medī­bas, bet varbūt pelde palīdzēs tikpat labi. Viņš peldēja gandrīz vai veselu stundu, tad, krūtīm no piepūles cilājoties, izbrida no ūdens. Atlaidies saules pielietajā zaļajā, smaržīgajā zālē, viņš drīz gulēja dziļā miegā.

Tik dziļš bija viņa miegs, ka viņš nedzirdēja sievietes elpas aizraušanos, kad tā pienāca pie atvara pēc ūdens. Tāpat viņš nejauta, ka jaunā sieviete atkāpjas kokos un vēro viņu.

Liāna jāja spraigi un ātri, atstājot aiz muguras tēva sūtīto bruņinieku, kas centās neatpalikt no viņas. Viņas tēva vīri vairāk ēda nekā trenējās, bez tam viņai visas takas apkaimē bija labāk zināmas nekā viņiem — nebija grūti no tiem aiz­bēgt. Kad beidzot viņa bija viena, Liāna devās uz atvaru pils ziemeļu pusē. Tur viņa varēs pabūt vienatnē un apdomāt priekšā stāvošās laulības.

Viņa bija vēl kādu gabalu no atvara, kad caur kokiem ieraudzīja vīdam kaut ko bāli sarkanu. Tur kāds bija. Viņa nosūkstljās par neveiksmi, pēc tam par savu muļķību, ka atstājusi sargu tālu aizmugurē. Viņa apturēja zirgu, piesēja to pie koka un klusām zagās atvara virzienā.

Sarkanums bija tērps vienai no zemnieku sie­vām, kas dzīvoja pils sētā un kam ārpus mūriem piederēja nelieli lauciņi. Liāna ievēroja, ka zem­niece stāv kā sastingusi un ir tā iegrimusi vēro­šanā, ka nedzird Liānu tuvojamies. Ziņkāres dzīta, Liāna sāka klusām virzīties tuvāk.

— Kundze!— Jaunajai sievietei aizrāvās elpa.

— Es . . . es tik atnācu pasmelt ūdeni . . .

Viņas satraukums kāpināja Liānas ziņkārību.

— Uz ko tu tā skatījies?

— Uz neko īpašu. Man tagad jāiet. Bērni mani gaidīs.

— Tu no atvara aizej ar tukšu ūdens krūzi?Liāna pagāja viņai garām un, paskatīda mās caur krūmiem, ieraudzīja, kas bija saistījis sievietes uzmanību. Saules pielietā zālē gulēja varen izskatīgs vīrietis: garš, plecīgs, šauriem gurniem, muskuļots, tumšas vaigubārdas ieskauto seju noslēdza stingrs zods. Tumšie, garie mati saules gaismā meta sarkanus zibšņus. Liāna nopē­tīja viņu no galvas līdz kājām, ziņkārē ieplestām acīm raugoties uz viņa medus krāsas ādu un gandrīz kailo augumu. Viņai nebija bijis ne jaus­mas, ka vīrietis varētu būt tik skaists.

— Kas viņš tāds ir?— viņa čukstus jautāja zem­nieku sievai.

— Viņš ir svešinieks,—sieviete čukstus atbildēja.

Blakus vīrietim atradās kaudzīte rupjas vilnas

drēbju. Zinot pieļaujamās greznības likumus, pēc drēbēm bija iespējams noteikt cilvēka ienākumus un stāvokli dzīvē. Sis cilvēks nekādu kažokdrānu nevalkāja, pat ne zemākajām šķirām atvēlēto trušādu. Nekāda mūzikas instrumenta viņam nebija, tātad ceļojošs muzikants viņš nebija.

— Var but, ka viņš ir kāds mednieks,— čukstēja zemniece.— Dažreiz viņi nāk un ķer ar cilpām jūsu tēvam medījumus. To jau tagad tām jūsu kāzām vajadzēs vairāk.

Liāna uzmeta sievietei ātru skatienu. Vai tad par viņas dzīvi viss bija zināms? Tieši tādēļ jau viņa bija šurp nākusi, lai padomātu par savām kāzām. Viņa atskatījās uz zālē guļošo vīrieti. Viņš izskatījās kā jauns Hērakls, snaudošs muskuļots spēks, kas gaidīja, lai to atmodinātu. Ja vien jaunais lords Stīvens izskatītos kā šis vīrietis, viņai tik lielu iebildumu pret laulībām nebūtu. Pat miegā šis cilvēks izstaroja vairāk spēka nekā lords Stīvens pilnā bruņojumā. Neviļus viņa pasmaidīja, iztēlodamās sevi paziņojam Helēnai, ka ir nolē­musi iziet pie zemas cilmes mednieka, bet tad smaids izdzisa, jo viņa šaubījās, vai šis vīrietis gribēs viņu, ja pūrā līdzi nenāks vezumiem zelta un sudraba. Tikai vienu vienīgu dieniņu viņa vēlētos būt vienkārša zemnieku meitene, lai redzētu, vai ir pietiekami pievilcīga, lai skaists vīrietis izrādītu par viņu interesi.

Viņa pagriezās pret zemnieka sievu.— Novelc kleitu!

— Bet, kundze!

— Velc nost kleitu un dod to man, un tad atgriezies pilī! Atrodi manu kalponi Džoisu un pasaki viņai, lai mani neviens nemeklē!

Sieviete nobāla.— Jūsu kalpone nekad ar tādām kā es nerunās.

Liāna novilka no pirksta smaragda gredzenu un iespieda to zemniecei rokā.— Kaut kur tuvumā te ir bruņinieks, kas meklē mani. Iedod viņam šo gredzenu, un viņš aizvedīs tevi pie Džoisas.

Baiļu vietā sievietes sejā atplaiksnīja šķelmīga viltība.— Viņš ir skaists vīrietis, vai ne?

Liāna paraudzījās sievietē piemiegtām acīm. — Ja es ciematā par to dzirdēšu kaut vārdu, tu to nožēlosi. Nu, tagad taisies, ka tiec!— Viņa aizsū­tīja sievieti projām tikai ar rupju linu apakškreklu mugurā, viņai ne prātā nenāca pieļaut, ka viņas tērpa samts saskartos ar sievietes netīrajām mie­sām.

Zemnieces kleita, kuru Liāna uzģērba, tik ļoti atšķīrās no viņas pašas augsti pievilktā, kupli krokotā tērpa. Asā, raupjā vilna vienā gabalā no kakla līdz gurniem cieši apskāva viņas stāvu, izceldama tā līniju slaidumu. Vilna bija rupja un netīra, un oda, bet tā izcēla augumu. Liāna atrotīja gadu gaitā taukainu sviedru piesūkušās stīvās piedurknes līdz pat elkoņiem. Kleitas apakšējā mala sniedzās tikai līdz potītēm, bet šis īsums ļāva viņai izjust kustību brīvību — viņa varēja staigāt vai pat skriet cauri papardēm.

Ar šo kleitu mugurā Liāna jutās sagatavota visam, kas to gaidīja. Atkal viņa palūkojās cauri zariem, lai vērotu vīrieti. Atmiņā viņai nāca ik reize, kad viņa bija redzejusi zemniekus smejamies un dzenājam viens otru pa tīrumiem. Vienreiz viņa bija redzējusi kādu zēnu iedodam meitenei ziedu. Vai šis brīnišķīgi skaistais vīrietis dotu viņai puķes? Var būt, ka viņš novīs ziedu vītni viņas matiem, kā to pirms dažiem mēnešiem bija darījis kāds bruņinieks — starpība bija tikai tā, ka šoreiz tas būtu kaut kas īsts. Šoreiz šis vīrietis dāvās viņai puķes viņas pašas, bet ne viņas tēva bagātības dēļ.