Džuda Devro - Savaldīšana

Pēc viņa domām, valsti viss gāja savu gaitu. Zemnieki kopa zemi, augstmaņi nodevās medībām ar vanagiem, karalis izdeva likumus. Jā, un, kā likās, sievietes strīdējās.

Skaisto, jauno atraitni Helēnu Peverilu viņš bija ieraudzījis zirga mugurā, jājot pa sava nelaiķa vīra laukiem. Pār muguru viņai viļņojās tumšie mati, stāvās krūtis gandrīz vai spiedās ārā no tērpa, un vējš kļāva svārkus jo cieši pie spēcīgajiem, veselīgajiem gurniem. Džilberts bija izjutis retu iekāres bridi un bija pateicis viņas svainim, ka vēlētos Helēnu apprecēt. Pēc tam Džilberts bija maz ko darījis, līdz Liāna viņam pateica, ka kāzu laiks ir klāt. Pēc vienas kaislīgas kāzu nakts Džilberts ar Helēnu jutās apmierināts un gaidīja, ka viņa ies savās gaitās, darīdama to, ko jau nu sievietes visu dienu dara. Bet viņa tā nedarīja. Viņa tikai gremzās un ēdās — par Liānu, par visu ko. Liāna bija tāds mīļš, jauks bērns, viņa vienmēr parūpējās, lai muzikanti spēlē tās dzies­mas, kuras Džilberts mīlēja, viņa lika kalponēm pienest viņam ēdienu un garos ziemas vakaros stāstīja stāstus, kavējot viņam laiku. Viņš nevareja saprast, kāpēc Helēna grib, lai Liāna iet projām. Liāna bija tik klusa, viņas klātbūtni gandrīz vai nevarēja manīt.

— Man šķiet, ka Liāna var ņemt sev vīru, ja vien grib,— Džilberts sacīja un nožāvājās. Viņš uzskatīja, ka cilvēkiem jādara, ko tie vēlas. Viņš domāja, ka vīri uz lauka strādā no rītausmas līdz tumsai tikai tāpēc, ka to vēlas.

Helēna mēģināja nomierināties. Protams, ka Liāna negrib viru. Kāpēc gan viņai vajadzīgs vīrs, kas viņu rīkotu, ja tagad viņa bauda pilnīgu brīvību — un pilnīgu teikšanu — šeit? Ja mana nelaiķa mājās man būtu bijusi tāda vara, es nekad nebūtu aizgājusi.— Nevarīgās dusmās viņa pacēla rokas pret debesīm.— Ar tādu varu un bez vīra, kas jāaptek! Liānai ir paradīze zemes virsū. No ļ šejienes prom viņa neies nekad.

Lai gan Džilberts nesaprata Helēnas iebildumus, viņas klaigāšana sāka viņu nomākt.— Es ar Liānu parunāšu un noskaidrošu, vai ir kāds vīrietis, kuru viņa grib.

— Tev viņai jāpavēl iziet pie vīra,— teica He­lēna.— Tev jāizvēlas viņai vīrs un jāpasaka, ka viņai tas jāprec.

Džilberts palūkojās uz savu suni un pasmaidīja, kaut ko atcerēdamies.— Es Liānas māti reiz sadus­moju — un tikai reiz. Netaisos atkārtot to pašu kļūdu un sadusmot viņas meitu.

— Ja tu nedabūsi savu meitu ārā no manas mājas, tu nožēlosi, ka esi sadusmojis mani,— He­lēna pateica, apgriezās uz papēža un atstāja is­tabu .

Džilberts pakasīja sunim aiz ausīm. Salīdzinot ar viņa pirmo sievu, šī jaunā sieva bija kā kaķēns pret lauvu. Patiesi viņš nevarēja aptvert, par ko Helēna dusmojas. Viņam nekad nebija ienācis prātā, ka cilvēks varētu kārot atbildību. Viņš pacēla Svētā Marka figūriņu un ēda to, domās iegrimis. Viņš neskaidri atcerējās, ka kads bija reiz brīdinājis viņu neturēt divas sievietes vienā mājā. Varbūt tiešām parunāt ar Liānu un uzzināt, ko viņa domā par precēšanos? Ja Helēna savus draudus piepildītu un aizbrauktu uz citu muižu, viņam tās pietrūktu gultā. Un, ja Liāna tiešām apprecētos, varbūt viņa apprecētos ar kādu, kam ir vaislīgi medību vanagi.

— Tā,— Liāna maigi runāja,— mana cienītā pamāte grib izmest mani no manām mājām, no mājām, par kuru uzplaukumu gādāja mana māte un kuras es apsaimniekoju jau trīs gadus.

Džilbertam likās, ka viņam tā kā sāk sāpēt galva. Pagājušo nakti Helēna bija šķendējusies stundām bez pārtraukuma. Izrādījās, ka Liāna devusi rīkojumu apžogotajā laukumā pils pakājē būvēt zemniekiem jaunus namiņus. Helēna bija satriekta, dzirdot, ka Liāna taisās izdot Neviļu naudu, lai maksātu par mājām, nevis likt zemnie­kiem pašiem tās apmaksāt. Helēna bija tā sadus­mojusies un kliedza tik spalgi, ka visi seši Džil­berta vanagi bija no savām laktām uzlidojuši augšā uz sijām. Viņiem bija uzliktas kapucītes, lai tie būtu rāmi, un aklajā izbīļa lidojumā viens no tiem bija lauzis sprandu. Džilberts saprata, ka kaut kas jādara, viņš nevarētu izturēt, ja zaudētu vēl kādu no saviem iemīļotajiem vanagiem. Viņa pirmā doma bija ietērpt abas sievietes bruņās, lai tās duelī izšķir, kura paliks un kura aizies, bet sievietēm bija asāki ieroči par tēraudu. Viņām bija vārdi.

— Man šķiet, Helēna domā, nu, ka tu būsi laimīgāka, ja tev būs pašai savas mājas, pašai savs vīrs un pāris knēveļu.

Džilberts nevarēja iedomāties, ka kāds varētu būt laimīgāks kaut kur citur, nevis uz Neviļu zemes, bet ko gan par sievietēm varēja zināt.

Liāna piegāja pie loga un raudzījās pāri iekšē­jam pagalmam, pāri biezajām pils sienām un lejā uz mūru apņemto pilsētu. Sī bija tikai viena no muižām, kas piederēju viņas dzimtai, tikai viena no daudzām, ko viņa pārvaldīja. Garus gadus māte bija viņai mācījusi, kā apieties ar ļaudīm, kā pārbaudīt pārvaldnieka grāmatvedību un katru gadu rast jaunus ienākumus jaunu īpašumu pirkša­nai.

Liāna bija dusmīga, kad tēvs viņai pastāstīja, ka precēšot jaunu, skaistu atraitni. Viņai nepa­tika doma, ka mātes vietu mēģinās ieņemt kāda cita sieviete, un viņa nojauta, ka nekas labs nav gaidāms, bet Džilbertam Neviļam piemita sava spītības tiesa, un viņš no sirds ticēja, ka viņam ir brīv darīt, ko vien viņš grib un kad vien viņš grib. Liāna bija loti apmierināta, ka tēvs nav no tiem vīriem, kas domā tikai par karu un ieročiem. Viņš palika pie saviem suņiem un vanagiem un svarīgā­kās lietas atstāja vispirms sievas un pēc tam meitas ziņā.

Tā tas bija gājis līdz šim. Tagad viņš bija apprecējis tukšo, iedomīgo Helēnu, kas domāja tikai par peļņu, lai varētu pirkt arvien vairāk un krāšņākas drēbes. Helēnai bija piecas kalpones, kas garu garās stundas pavadīja, šujot viņai tēr­pus, Bija viena kalpone, kas neko citu nedarīja kā apšuva tērpus ar mazām pērlītēm. Tikai pagājušo mēnesi vien Helēna bija nopirkusi 24 kažokādas, un mēnesi pirms tam viņa bija nopirkusi veselu grozu ar sermuļu ādām, par izdevumiem neko neraizēdamās, it kā būtu nopirkts grozs ar grau­diem. Liāna zināja, ka, ja viņa uzticēs muižu pārvaldīšanu Helēnai, tā izsūks zemniekiem pē­dējo asins lāsīti, lai tikai varētu iegādāties jaunu zelta un dimanta jostu.

— Nu, kā?— Džilberts no muguras puses jau tāja. Sievietes!— viņš domāja. Viņam paies secen šīsdienas medības, ja viņš no Liānas neizdabūs atbildi. Spriežot pēc Helēnas izturēšanās, nebija izslēgts, ka viņa kāpj zirgā un seko viņam, lai tik varētu turpināt viņu strostēt".

Liāna pagriezās pret tēvu.— Pasaki pamātei, ka es apprecēšos, ja atradīšu piemērotu vīru.

Džilberts izskatījās atvieglots.— Tas liekas tīri pieņemami. Es viņai pateikšu, un viņa būs prie­cīga.— Viņš devās uz durvīm, bet tad apstājās un retā sirsnības uzplūdā uzlika meitai roku uz pleca. Džilberts nebija no tiem, kas kavējas pagātnē, bet šajā brīdī viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu saticis Helēnu, nekad nebūtu apprecējis viņu. Viņš nebija apzinājies, cik labi bija, kad par viņa pieticīgajām vajadzībām rūpējās meita, bet zemis­kākām vēlmēm šad un tad varēja paaicināt kādu no kalponēm. Viņš paraustīja plecus. Nebija jēgas nožēlot to, ko vairs nevarēja mainīt.— Mēs atradī­sim kādu zaļoksnu puisi, kas tev uztaisīs duci knauķu, par kuriem kreņķēties.— Viiiš izgāja no istabas.

Liāna stingri nosēdās uz savas gultas matrača un pamāja kalponei, lai tā atstāj istabu. Liāna pacēla rokas uz augšu un redzēja, ka tās trīc. Reiz viņa bija atradusies ar sirpjiem bruņotu zemnieku bara priekšā, viena pati ar trim pārbaidītām kalpo­nēm aiz muguras. Tomēr viņa nebija zaudējusi galvu un bija pūli nomierinājusi, atdodot tiem līdzpaņemto ēdamo un ierādot darbu uz savas zemes. Viņa bija tikusi galā ar iereibušiem kareiv­jiem; vienreiz viņa bija izbēgusi no pārāk dedzīga kavaliera, kas gribēja viņu izvarot. Ar rāmu prātu, pārliecību un apvaldību viņai bija izdevies novērst vienu nelaimi pēc otras.