Džuda Devro - Savaldīšana

Savu smago galvassegu noņēmusi un krūmos paslēpusi, garajiem, gaišajiem matiem viļņojoties pāri mugurai, Liānā virzījās uz priekšu cirsmā uz vīrieša pusi. Viņš neatmodās pat tad, kad viņa paklupa pār akmeņu kaudzīti.

Viņa pievirzījās viņam tuvāk, bet viņš nepakus­tējās. Patiešām, viņš bija skaists, tik skaists, cik skaistam Dievs bija vēlējis vīrietim būt. Viņa gandrīz vai nevarēja sagaidīt, kad viņš ieraudzīs viņu. Viņai bija teikuši, ka mati viņai esot kā savērpts zelts. Vai tādās domās būs arī viņš?

Vīrieša drēbes bija nomestas turpat netālu, un viņa piegāja tām klāt un pacēla viņa kreklu, turot to izstieptās rokās aiz plato plecu vīlēm. Vilna bija rupji savērpta, un viņa nodomāja, ka viņas kalpoņu vērpums ir daudz labāks.

Lūkodamās kreklā, viņa pamanīja kaut ko dī­vainu, tad paliecās uz priekšu, lai ieskatītos vērī­gāk. Utis! Krekls mudžēt mudžēja no utīm.

Aiz riebuma viegli iekliegdamās, viņa aizsvieda kreklu prom.

Vienu brīdi vīrietis vēl gulēja zālē, bet nāka­majā viņš jau visā 1 savā kailajā godībā stāvēja viņas priekšā. Patiešām lielisks vīrietis: slaiks, spēcīgiem muskuļiem, un ne unces tauku. Viņa biezie, līdz pleciem noaugušie mati bija tumši, bet saules gaismā tie izskatījās gandrīz sarkani, un sarkani stublāji vīdēja arī uz viņa spēcīgā zoda. Acis viņam bija tumši zaļas un ļoti izteiksmīgas.

— Labdien!— teica Liāna, sniegdama viņam roku ar plaukstu uz leju. Vai viņš nometīsies uz ceļa viņas priekšā?

— Tu manu kreklu iemeti purvā,— viņš sacīja, nikni vērdamies glītajā, zilacainajā gaišmatē.

Liāna atvilka roku atpakaļ.— Tas bija vienās utīs.— Kas gan viņai bija jāsaka medniekam, ievē­rojot to, ka tagad viņi bija līdzīgi pēc izcelšanās? Vai nav skaista diena? Vai varbūt: vai jūs man neiesmeltu krūzē ūdeni? Jā, tas likās tīri dabiski.

Viņš uzmeta viņai dīvainu skatu.— Tu vari izmakšķerēt un izmazgāt manu kreklu. Man šodien kaut kur jāiet.

Balss viņam bija ļoti patīkama, bet tas, ko viņš teica, nebija patīkams.

— Labi, ka tas krekls nogrima. Es tev teicu, ka tas bija aplipis ar utīm. Varbūt tev patiktos palasīt mellenes? Es esmu pārliecināta, ka mēs varētu atrast . . .— Viņai par šausmām, vīrietis sagrāba viņu aiz pleciem, pagrieza uz atvara pusi un pastūma.

— Izvelc manu kreklu no purva un izmazgā to!

Kā gan viņš drīkst man pieskarties bez atļau­jas!— Liana nodomāja. Patiešām! Izmazgāt viņa kreklu! Tagad viņa dosies atpakaļ pie savām drēbēm un zirga, un sava tēva pils drošībā. Viņa pagriezās, bet viņš satvēra to aiz rokas.

— Vai tu labi nedzirdi, skuķi?— viņš teica, viņu riņķī apgriezdams.— Vai nu tu dabūsi to kreklu ārā, vai arī es tevi iemetīšu upē.

— Iemest! Mani?— viņa jau gatavojās paziņot viņam, kas viņa ir un ko viņa darīs, un ko nedarīs, kad ieskatījās tam acīs. Skaistas acis, jā, bet arī bīstamas. Ja viņa tam pateiktu, ka ir lēdija Liāna un meita vienam no Anglijas lielākajiem bagātnie­kiem, vai tas viņu paturētu kā ķīlnieci?

— Man . . . man jāiet atpakaļ pie vīra un … un bērniem. Daudziem bērniem,— viņa nedroši teica. Viņu bija pievilcis šī vīra izstarotais spēks, kad viņš bija aizmidzis, bet tagad, kad viņš to turēja aiz rokas, tas ne tuvu nebija tik patīkami.

— Labi,— viņš teica,— ja jau tev ir tik daudz knēveļu, tu mācēsi izmazgāt kreklu.

Liāna palūkojās uz melnā, dūņainā muklāja pusi, no kura ārā rēgojās tikai krekla piedurkne. Viņai nebija ne jausmas, kā mazgā kreklus, un bija pretīga pat doma par pieskaršanos šim utu apsēsta­jam apģērba gabalam.

— Mana . . . mana svainiene mazgā man veļu,— viņa stāstīja un bija apmierināta, ka tāda laba doma iešāvusies prātā.— Es nu iešu un atsū­tīšu viņu pie tevis. Viņa to labprāt izdarīs.

Vīrietis nebilda ne vārda, bet rādīja uz purvu.

Viņa atskārta, ka viņš netaisās ļaut viņai aiziet. Viebdamās Liāna tuvojās purvam un paliecās uz priekšu, lai aizsniegtu piedurkni. Viņa nevarēja to aizsniegt un liecās uz priekšu — vēl un vēl.

Viņa ievēlās ar seju biezajos, dūņainajos dubļos, iestiga tajos līdz pat elkoņiem, notriepjot visu ģīmi. Mirkli viņa ķepurojās, mēģinādama tikt ārā, bet nebija nekā, pie kā pieķerties. Tad pastiepās roka un izvilka viņu sausumā. Sprauslodama viņa tā mirkli noturējās, tad vīrietis viņu iegrūda atmuguriski atvarā.

Ar seju muklājā, tad atpakaļ atvara ledainajā ūdenī.

Viņai izdevās uzslieties kājās, un viņa sāka brist uz krastu.— Eju mājās,— viņa murmināja, bū­dama tuvu asarām.Džoisa man uztaisīs karstu pienu ar vīnu, iekurinās uguni, un es . . .

Vīrietis satvēra viņu aiz rokas.— Kur gan tu domā iet? Mans krekls vēl nav izvilkts.

Viņa paskatījās viņa saltajās, zaļajās acīs, un jebkādas bailes no tā pameta viņu. Ko gan viņš bija iedomājies, kas gan viņš tāds bija? Viņam nebija nekādu tiesību viņai pavēlēt, pat ja viņam likās, ka viņa ir viszemākā vārpu lasītāja uz lauka. Tātad viņš iedomājās, ka ir viņas pavēlnieks, lūk, kā.

Viņa bija caur un cauri slapja un sala, bet viņu sildīja dusmas. Viņa tam uzsmaidīja, kā pašai likās, visai pieglaimīgi.— Tava vēlēšanās man ir pavēle,— viņa murmināja, un viņai izdevās sagla­bāt vēsu sejas izteiksmi, kad viņš aiz apmierinātī­bas vai murrāja, it kā šādu atbildi būtu gaidījis.

Viņa uzgrieza tam muguru, zem kāda koka sadabūja garu zaru un aizgāja atpakaļ uz purvu. Viņa izķeksēja kreklu, brīdi paturēja to zara galā un tad no visa spēka meta to viņam virsū, tā ka tas, auksts un ciets, trāpīja viņam pa seju un krūtīm. Kamēr viņš lobīja kreklu no savām mie­sām, Liāna metās bēgt. Mežu viņa pārzināja labāk nekā kaut kāds svešinieks un devās tieši uz nokal­tušo koku, un pazuda tā dobumā.

Viņa dzirdēja, kā brīkšiem brākšiem viņš skrai­dīja turpat tuvumā pa mežu un smaidīja pie sevis par to, ka viņš nespēj uziet viņu. Viņa nogaidīs, līdz viņš aizies, tad atgriezīsies pie sava zirga atvara otrā pusē un nokļūs mājās. Ja viņš bija viens no tiem medniekiem, viņa rīt sava tēva mājās pateiks viņam laburītu un ar gandarījumu u/lN " 1,111 1 •! vm;> no Helēnas aizņemsies vienu no 10 zvērādām apdarinātajiem tērpiem un dārgakme­ņiem izrotātu galvassegu. Viņa dzirkstīt dzirkstīs, un apžilbušam viņam nāksies aizsegt acis.

— Tu varētu nākt ārā,— viņš teica tieši blakus nokaltušajam kokam.

Liāna aizturēja elpu.

— Vai tu gribi, lai lienu iekšā pēc tevis? Vai varbūt man nocirst to koku tavu ausu augstumā?

Liāna nevarēja noticēt, ka viņš tiešām zina, kur viņa slēpjas. Viņš tikai mānījās. Viņa nepakustē­jās.

Viņa lielā roka iešāvās dobumā, satvēra viņu ap vidukli un izvilka ārā — un piespieda pie savām cietajām krūtīm. Viņa seja bija notašķīta ar mel­niem dubļiem, bet acis gailēja, un mirkli Liāna juta, ka viņš varētu viņu noskūpstīt. Sirds viņai krūtīs sāka dauzīties.

— Ak tu pēc tā kāro?— teica viņš, un viņa acis smējās.— Nu, man nav laika. Ir cits skuķis, kas gaida uz mani.— Viņš pagrūda viņu atkal uz atvara pusi.

Liānai kļuva skaidrs, ka nepietiks, ja viņa tā priekšā vienkārši parādīsies apžilbinošā tērpā.

— Viņš vēl rāpos manā priekšā,— viņa nomurmi­nāja.

— Patiešām?— viņš bija saklausījis viņas čuk­stus.

Viņa apsviedās un skatījās viņam tieši virsū.— Jā,— viņa teica caur sakostiem zobiem.