Džuda Devro - Savaldīšana

Kāds no kalpiem ataicināja Liānu, un Džilberts ar viņu runāja vienā no viesistabām blakus dien­vidu istabai. Viņš cerēja, ka lietus drīz pārstās un viņš ar vanagiem drīz varēs iet medībās, un ka viņam ar šo nepatīkamo jautājumu vairs neva­jadzēs noņemties.

— Jā, tēv?— Liāna jautāja, stāvot durvīs.

Džilberts skatījās viņā un brīdi vilcinājās. Viņa

bija tik līdzīga savai mātei, ka ne par kādu cenu viņš negribēja viņai darīt pāri.— Daudzi preci­nieki ir mūs apmeklējuši, kopš tava māte . . .

— Pamāte,— Liāna izlaboja.-— Kopš mana pamāte pasludināja pasaulei, ka es esmu pārdo­dama, ka es meklējos un man vajadzīgi ērzeļa pakalpojumi. Jā, daudzi vīri ir te bijuši apskatīt mūsu zirgus, mūsu zeltu, mūsu zemi un piedevām arī Neviļu neizskatīgo meitu.

Džilberts apsēdās. Kāpēc gan Dievs radījis sie­vietes! Vienīgā pieļaujamā sieviešu dzimuma būtne varētu būt piekūnu mātīte. Viņš personīgi nepieļautu pat ķēves un kuces.— Liāna,— viņš gurdeni runāja,— tu esi tikpat jauka kā tava māte, un, ja man vajadzēs vēlreiz sēdēt pie pusdienu galda kopā ar vīriem, kas man gari un plaši stāsta par tavu skaistumu, tad es vispār pārtraukšu ēst. Varbūt rīt likšu uzklāt galdu stallī. Vismaz zirgi neglaimos man ar slavas dziesmām manas meitas ādas baltumam, viņas acu spulgumam, viņas matu zeltam un lūpu rožainajam sārtumam.

Liāna neatbildēja ar smaidu.— Tātad man ta­gad jāizvēlas viens no šiem lišķiem? Vai man ir lemts dzīvot tāpat kā māsīcai Mārgaretai, kamēr vīrs noplītē manu pūru?

— Mārgareta apprecēja muļķi. Es būtu varējis viņai to pateikt. Viņš reiz atsauca medības ar vanagiem, lai pakaitētos ar kāda vīra sievu.

— Tātad man jāprec vīrs, kuram vislabāk patīk medīt ar vanagiem? Tātad tas ir atrisinājums? Varbūt mums noturēt medību turnīru, un vīrs, kura vanagam būs vislielākais laupījums, iegūs mani kā balvu. Tam būtu tikpat daudz jēgas, cik visam pārējam.

Džilbertam šāda doma likās tīri tīkama, bet izgudrēm viņš to noklusēja.— Nu paklausies, Liāna. Man patīk daži no tiem puišiem, kas pie mums te ciemojās. Piemēram, tas Viljams Eijs. Izskatīgs zēns, vai ne?

— Jā, tā domāja arī visas manas kalpones. Tēt, tas cilvēks ir muļķis. Es mēģināju aprunāties ar viņu par viņa zirgu tīrasinību, un viņam par to nebija ne mazākā priekšstata.

Džilbertam tas izklausījās skandalozi. Vīrietim par zirgiem kaut kas jāsajēdz.— Kā ar seru Ro­bertu Ficvorenu? Viņš likās diezgan zinošs.

— To viņš pats visiem apgalvoja. Tāpat viņš teica, ka esot stiprs un drošs, un bezbailīgs. Pēc paša vārdiem, viņš ir uzvarējis ikvienā turnīrā, kurā piedalījies.

— Bet es dzirdēju, ka pagājušo gadu viņu četrreiz izmeta no segliem . . . Ak, es saprotu, ko tu gribi teikt. Lielībnieki var kļūt apnicīgi.

Džilbertam iemirdzējās acis.— Kā tad ir ar lordu Stīvenu, Vitingtona zēnu? Tas nu ir vīrs, kā nākas. Izskatīgs. Bagāts. Veselīgs. Un arī gudrs. Un tas puisis zina, kā apieties ar zirgiem un vanagiem.— Džilberts pasmaidīja.— Cik man zi­nāms, viņš šo to zina arī par sievietēm. Es pat redzēju, kā viņš tev kaut ko lasīja priekšā.— Pēc Džilberta domām, lasīšana bija cilvēkam pārāk smaga nasta.

Liāna atcerējās lorda Stīvena tumši blondos matus, viņa smejošās zilās acis, viņa prasmi spēlēt lautu, to, cik veikli viņš tika galā ar niķīgu zirgu, kā viņš bija lasījis viņai priekšā Platonu. Viņš apbūra it visus, ar ko saskārās, un saime viņu dievināja. Liānai viņš ne tikvien bija teicis, ka viņa ir jauka, bet kādu vakaru tumšā gaitenī bija satvēris viņu un skūpstījis, līdz tai aizrāvās elpa, un tad čukstējis:— Kā man tagad gribētos ņemt tevi līdzi gultā!

Lords Stīvens bija pati pilnība. Nevainojams. Taču kaut kas . . . Varbūt tas, kā viņš viesistabā bija paraudzījies uz zelta traukiem, kas bija sarin­doti uz kamīna malas, vai arī — cik cieši viņš bija skatījies uz viņas dimanta kaklarotu. Viņā bija kaut kas tāds, kas izraisīja neuzticību, bet viņa nevarēja pateikt, kas. Nebija jau tur patiesībā nekā slikta, ja viņš ievēroja Neviļu bagātību, bet viņa vēlējās, kaut būtu viņa acīs redzējusi vairāk alku pēc viņas personas un ne pēc viņas bagātības.

— Nu, kā?— Džilberts teica vai priekšā.— Vai tad ar jauno Stīvenu kaut kas nav kārtībā?

— Nē, īstenībā ne,— Liāna teica.— Viņš ir . . .

— Labi, tad tā lieta ir nokārtota. Es pateikšu Helēnai, un viņa var jau sākt plānot kāzas. Tam vajadzētu viņu iepriecināt.

Džilberts Liānu atstāja vienu, un viņa smagi nosēdās gultā, it kā būtu no svina. Bija izlemts. Viņai jāprec lords Stīvens Vitingtons un jāpavada pārējā mūža daļa ar cilvēku, kuru viņa vēl nepa­zina un kuram tagad piederēs visa vara pār viņu. Viņš varēs viņu sist, ieslodzīt, atņemt viņai mantu, uz visu to viņam būs likumīgas tiesības.

— Kundze,— no durvīm viņu uzrunāja Džoisa, — jūs vēlas satikt pārvaldnieks.

Liāna pacēla skatu, mirkšķinot acis, jo kādu brīdi neko neredzēja.

— Kundze?

— Liec seglot manu zirgu,— teica Liāna un nodomāja: «Pie velna pārvaldnieku!» Viņai nepie­ciešama pamatīga izjāde, nepieciešams just zirga pakavu dunu. Varbūt pamatīga fiziska piepūle palīdzēs aizmirst to, kas viņu gaidīja.

Rougens, vecākais no Peregrīnu ģimenē izdzīvo­jušajiem, tupēja un cieši lūkojās uz pili, kas vīdēja pie apvāršņa. Viņa tumšās acis atspoguļoja viņa domas—un viņa bailes. Viņš bija gatavs labāk iet kaujā nekā darīt to, uz ko viņi gatavojās šodien.

— Atlikšana jau neko vieglāku nepadarīs,— viņa brālis Severns runāja viņam aiz muguras. Abi vīri bija gara auguma un platiem pleciem, tāpat kā viņu tēvs, bet Rougens no tēva bija iemantojis rūsganu spīdumu savos tumšajos matos, kamēr Severnam, kuram bija cita māte, sejas panti bija smalkāki un matos vīdēja zeltaini toņi. Severns ari vieglāk zaudēja pacietību, un tagad brāļa smagnējības dēļ viņam tā sāka zust.

— Tāda kā Zanna jau viņa nebūs,— teica Se verns, un divdesmit bruņinieki, kas viņiem sekoja, apstājās un aizturēja elpu. Pat Severns uz brīdi pieklusa, baidīdamies, ka ir aizrunājies par tālu.

Rougens dzirdēja brāli, bet nekādi neļāva iz pausties tām jūtām, kas viņā saviļņojās, dzirdot Zannas vārdu. Viņš nebijās kara, nebijās zvēra uzbrukuma, nebijās nāves, bet doma par precībām lika viņam vilcināties.

Viņu priekšā plūda dziļa straume, un Rougens gandrīz vai sajuta auksto ūdeni apņemam augumu. Viņš piecēlās un gāja pie sava zirga.— Es atgriezī­šos,— viņš teica brālim.

— Pagaidi mirkli!— Severns sagrāba zirgu aiz pavadas.— Vai tad tiešām mums šeit jāsēž un jāgaida, kamēr tu izlemsi, vai tev ir vai nav diezgan dūšas, lai apmeklētu vienu skuķēnu?

Rougens nemaz necentās atbildēt, tikai raudzī­jās brālī ar bargu skatu.

Severns atlaida pavadu. Reizēm Severnam likās, ka ar savu acu skatu Rougens spētu sagraut akmens mūrus. Lai gan visu mūžu viņš bija nodzī­vojis kopā ar vecāko brāli, Severns juta, ka gandrīz nepazīst viņu; Rougens nebija no tiem, kas sevi atsedz. Kā zēns, kad tā kuņa Zanna viņu visas pasaules acīs bija nodevusi, Rougens bija noslēdzies sevī, un desmit gados, kas bija pagājuši kopš tā laika, neviens nebija spējis izspiesties cauri viņa cietajai čaulai.

— Mēs gaidīsim,— Severns teica, atkāpdamies no ceļa un ļaudams Rougenam paiet garām.