Džuda Devro - Savaldīšana

Atkal savas drēbes uzģērbusi, viņa uzkāpa zirgā un nikni atskatījās uz atvara pusi. Viņa mēģināja iztēloties, kā viņš mirst vardarbīgā nāvē, bet tad atcerējās viņa skūpstu. Viņa papurināja galvu, it kā atkratīdama tādas domas. Viņa velreiz centās iztēloties viņu degam, bet netika tālāk par viņa skaisto augumu pie sārta staba.

— Pie joda ar viņu!— viņa iesaucās un iecirta zirgam piešus sānos.

Viņa bija nojājusi tikai mazu gabaliņu, kad uzdūrās piecdesmit sava teva vīriem, tērptiem smagās bruņās, it kā tie dotos karā. Tagad viņi beidzot nolēmuši meklēt mani pie atvara, viņa nodomāja. Kur tad viņi bija, kad viņš mani ie­grūda ūdeni un piespieda mazgāt savas drēbes . . . vai kad viņš mani skūpstīja?

— Mana kundze!— bruņinieku vadonis iesau­cās.— Mēs meklējām jūs. Vai jums kāds ko nodarī­jis?

— Patiesību sakot, jā,— viņa nikni noteica. — Meža atvara otrā pusē ir . . .— Viņa aprāvās.

Viņa nezināja, kāpēc, bet pēkšņi viņai likās, ka nebūtu taisnīgi nostādīt piecdesmit vīrus pret vienu neapbruņotu zemnieku.

— Kas tur ir, kundze? Mēs viņu nogalināsim.

Vislielākais visskaistāko tauriņu bars, kādu jebkad esmu redzējusi,— viņa sacīja un uzsmai­dīja vīriem savu visžilbinošāko smaidu.— Man pavisam pazuda laika sajūta. Piedodiet, ja es kādam no jums esmu sagādājusi rūpes. Vai jāsim atpakaļ?— Un viņa pagrieza zirgu un jāja vīriem pa priekšu, pati neizprazdama savu rīcību. Bez šaubām, būtu labāk pagaidīt un pastāstīt tēvam, kā tas šausmīgais cilvēks ar viņu bija apgājies. Jā, tiešām, tā jādara. Tas būtu prātīgi. Viņas tēvs zinās, kā tikt ar to galā. Varbūt iespundēt viņu naglota mucā? Jā, tā butu laba ideja.

Rougens vēroja meiteni aizejam un nožēloja, ka viņam pietrūcis laika viņai. Viņam būtu gribējies pieskarties meitenes gaišajai ādai un matiem! Tiem bija tāda pati krāsa kā tā zirga krēpēm, kas viņam piederēja bērnībā.

To zirgu kaujā nogalināja Hauardi, viņš ar rūgtumu atcerējās un pievilka stingrāk garās adī­tās zeķes. Taisni zem ceļgala caurumā iesprūda viņa kājas lielais pirksts. Nedomādams viņš pār­vilka zeķi pāri īkšķim, tad parāva bikses. Šoreiz pie potītēm iesprūda kājas mazais pirkstiņš. Ta­gad apģērbs piesaistīja viņa uzmanību. Viņš pacēla bikses pret saules gaismu un ieraudzīja simtiem mazu caurumiņu. Tagad zeķes turējās kopā, tā sakot, aiz paraduma, bet pēc pāris die­nam tās sāks izirt. Viņš sagrāba kreklu un redzēja, ka ari tas ir caurumu caurumos, tāpat ari viņa vilnas svārki.

Sasodītais bezkauņa skuķis, viņš niknumā sodī­jās. Te nu viņš bija, taisījās precēt Neviļu manti­nieci, bet drēbes krita nost no muguras. Ja viņam tas meitietis vēlreiz pagadīsies ceļā . . .

Rougens aprāvās un atkal paraudzījās uz kreklu. Viņa nebija gribējusi mazgāt viņa drēbes. Viņa bija gribējusi tikai pakaitēties zālē. Kad viņa to nedabūja, tad ņēma un atriebās viņam, un atrie­bība bija kaut kas tāds, ko Rougens saprata ļoti labi.

Neraugoties uz dusmām, ka tagad nāksies tērē­ties un iegādāties jaunas drēbes, viņš skatījās gaismā, kas spiedās caur viņa krekla caurumiem, un darīja kaut ko tādu, ko darīja reti — viņš smaidīja. Vīzdegune, viņa nebija viņa baidījusies. Izdauzīdama caurumus drēbēs, viņa bija riskējusi dabūt pelnītu kāvienu. Ja viņš to būtu pieķēris, viņš būtu . . . Viņš droši vien būtu meitenei par sirds patiku pakaitējies ar viņu, viņš domāja, vēl arvien smaidot.

Viņš pameta kreklu gaisā, notvēra to, tad sāka ģērbties. Tagad, domājot par precībām ar Neviļu mantinieci, viņš jutās labāk. Varbūt pēc precībām viņš to blondo skaistuli uzmeklēs un dos viņai to, ko viņa vēlējās. Var būt, ka viņš ņems viņu sev līdzi un uztaisīs viņai tos deviņus knauķus, par kuriem viņa bija runājusi.

Saģērbies viņš kāpa zirgā un uzjāja krastā, kur viņu gaidīja brālis ar saviem vīriem.

— Esam diezgan gaidījuši,— Severns teica. — Vai tu tagad esi saņēmis dūšu? Vai vari stāties meitenes priekšā?

Rougens sadrūma.— Ja tu to savu mēli gribi paturēt, tev nāksies to pieturēt. Kāpiet zirgos un jājiet! Es dodos precēt šo sievieti.

Severns piegāja pie zirga, kas viņu gaidīja. Liekot kāju kāpslī, viņa uzmanību saistīja kaut kas zils zālē. Viņš to pacēla un redzēja, ka tas ir dzijas gabals. Viņš to atkal nosvieda un, savam cietpaurainajam brālim pakaļ jādams, vairs par to nedomāja.

— Kundze, Džoisa atkal sacīja un brīdi gai­dīja. Bet Liāna neatsaucās.— Kundze,— viņa at­kārtoja skaļāk, bet atkal atbilde nesekoja. Džoisa vēroja Liānu, domās iegrimušu, tukšu skatu raugā­mies ārā pa logu. Viņa bija tāda visu laiku kopš vakardienas, kad atgriezās no izjādes. Varbūt tas bija gaidāmo precību dēļ — šorīt pie lorda Stīvena bija ticis nosūtīts ziņnesis, bet varbūt tas bija pavisam kā cita dēļ. Lai nu kas tas bija, Liāna nevienam neko par to nebilda. Džoisa klusām izgāja no istabas, aizverot aiz sevis smagās ozol­koka durvis.

Naktī Liāna nebija gulējusi un nemēģināja uz­sākt nekādu darbu. Viņa tikai sēdēja krēslā pie loga un raudzījās lejā uz ciematu. Viņa skatījās, kā cilvēki rosās, smejas, lamājas.

Ar troksni atvērās durvis.— Liāna!

Pamātes nikno, naidīgo balsi ignorēt nekādi nebija iespējams, un Liāna vēsi pavērās viņā.— Ko jūs vēlaties?— Viņa nevarēja raudzī­ties Helēnas skaistumā, neredzot arī lorda Stīvena smaidošo seju, viņa acis šaudāmies zelta paplātes virzienā, kas stāvēja uz kamīna malas.

— Tavs tēvs grib, lai tu atnāc uz zāli. Viņam ir viesi.

Helēnas balsī skanēja rūgtums, kas iededza Liānas ziņkārību.— Viesi?

Helēna novērsās.— Liāna, es nedomāju, ka tev vajadzētu iet lejā. Tavs tēvs tev piedos. Viņš tev piedod visu. Pasaki viņam, ka tu to cilvēku esi redzējusi un ka negribi viņu. Saki, ka savu sirdi esi atdevusi lordam Stīvenam un ka neviena cita negribi.

Tas patiešām izsauca Liānā interesi.— Kas par cilvēku?

Helēna apgriezās, lai paskatītos uz pameitu. — Tas ir viens no tiem šausmīgajiem Peregrīniem,— viņa sacīja.— Tu jau varbūt par viņiem neko nezini, bet mana pirmā vīra zeme bija kaimi­ņos viņu zemei. Neraugoties uz viņu garajiem ciltsrakstiem, viņi ir pliki kā baznīcas žurkas un apmēram tikpat tīri.

— Un kāds šiem Peregrīniem sakars ar mani?

— Divi no viņiem ieradās vakar vakarā, un vecākais paziņoja, ka esot atnācis precēt tevi.— Helēna pasvieda rokas uz augšu.— Tas izskatās pēc viņiem. Viņi nelūdz jūsu roku — viņi paziņo, ka viens no tiem netīrajiem lopiem ir ieradies tevi apprecēt.

Liāna atcerējās citu netīreli, cilvēku, kas bija skūpstījis viņu un zobojies par viņu.— Es esmu apsolīta lordam Stīvenam. Viņam ir paziņots, ka bildinājumu esmu pieņēmusi.

Helēna apsēdās uz gultas, nogurumā sagumušiem pleciem.— To jau es saku tavam tēvam, bet viņš neklausās. Tie vīri viņam kā dāvanu ir atne­suši divus milzīgus vanagus, divus lielos piekūnus — falco peregrinus — tieši pēc viņu uzvārda, un Džilberts visu nakti nosēdēja ar viņiem, stāstot vienu medību stāstu pēc otra. Viņš ir pārliecināts, ka vispiemērotākie vīri ir tieši viņi. Viņš nejūt, kā tie smird, viņš neredz, cik viņi ir nabagi. Viņš nepiegriež vērību tam, ko stāsta par viņu brutali­tāti. Viņu tēvs nodzina četras sievas.

Liāna ciešāk ielūkojās pamātē.— Kāpēc tev tā rūp, ko es apprecēšu? Vai tad visi vīrieši nav vienādi? Tu jau tikai gribi izdabūt mani no mājas, tad kāda gan nozīme tam, kuru es apņemšu?