Džuda Devro - Savaldīšana

Helēna uzlika roku uz sava briestošā vēdera. — Tu jau nekad nesapratīsi,— viņa gurdi no­teica.— Es tikai gribu būt saimniece pati savās mājās.

— Bet man ir jāaiziet un jādodas pie kāda vīrieša, kas . . .

Helēna pacēla roku.— Es kjūdījos, mēģinādama ar tevi runāt. Nu, ej tad pie tēva! Lai viņš izprecina tevi šim cilvēkam, kas droši vien tevi dauzīs, kas atņems tev pēdējo peniju un atstās tevi pliku, pat bez tām drēbēm, kas tev mugurā. Drēbēm! Drēbes šiem cilvēkiem nenozīmē neko. Tas vecākais ģērbjas sliktāk nekā virtuves puika. Kad viņš kustas, viņa netīrajās drēbēs redzami caurumi.— Viņa smagi piecēlās no gultas.— Ja tu gribi, neiei'edzi mani, bet es lūgšu, lai tu neizposti savu dzīvi, man spītējot un darot to, ko es tev iesaku nedarīt.— Viņa atstāja istabu.

Liānu ne visai interesēja šis jaunais vīrs, kas bija paziņojis, ka plāno viņu precēt. Nu jau mēnešiem nāca un gāja tādi cilvēki kā viņš. Viņa pati nekādu lielo atšķirību starp tiem visiem saska tīt nespēja. Daži bija veci, daži jauni, dažiem bija smadzenes, dažiem nebija. Kopēja viņiem visiem bija kāre pēc Neviļu naudas. Viņi gribēja tikai . . .

— Caurumi viņa drēbēs?—Liāna skaļi sacīja, iepletusi acis.— Caurumi drēbēs?

Istabā ienāca Džoisa.— Kundze, jūsu tēvs . . .

Liāna padrāzās garām kalponei un skrēja lejā pa vītņu kāpnēm. Viņai bija jāredz šis cilvēks, iekams tas ieraudzīja viņu. Kāpņu apakšā viņa izskrēja pa durvīm pāri pagalmam, garām dīkdienīgiem bruņiniekiem, garām zirgiem, kas gaidīja jātniekus, garām zušu cepējiem zēniem, kas sildī­jās saulē, un iekšā virtuvē. Milzīgie vaļējie kamīni piekarsēja istabu labirintu svelmīgi karstu, bet Liāna skrēja tālāk. Viņa atrāva mazās durtiņas samazgu notekas tuvumā un pa stāvajām akmens kāpnēm uzskrēja muzikantu galerijā. Viņa piespieda pirkstu pie lūpām, lai apklusinātu vijo­les spēlmani, kas taisījās viņu uzrunāt.

Muzikantu galerija bija koka balkons lielās zāles vienā galā, un skatam muziķus slēpa koka margas vidukļa augstumā. Liāna nostājās galeri jas stūrī un lūkojās lejā zalē.

Tas bija viņš.

Tas cilvēks, ko viņa bija satikusi vakar, cilvēks, kas viņu bija skūpstījis, sēdēja pie tēva labās rokas, un starp viņiem uz laktas tupēja milzīgs piekūns. No logiem plūstošā saules gaisma, likās, iededza liesmas viņa rūsganajos matos.

Liāna atslējās pret sienu, un sirds viņai dauzījās. Viņš nebija zemnieks. Viņš bija teicis, ka brauk šot precībās, un bija domājis viņu. Viņš bija ieradies viņu precēt.

— Kundze, vai jums kas kaiš?

Ar rokas mājienu .viņa lika arfistam aiziet un atkal raudzījās leja uz vīriem, it kā nebūdama droša par to, ko tikko redzējusi. Kopā ar tēvu bija divi vīri, bet acis, acis viņai redzēja tikai vienu. Likās, ka zālē valda tumšmatis, kas sēdēja, kājas un rokas izstiepis, un raiti runāja, un uzmanīgi klausījās. Smējās viņas tēvs, un smējās gaišmatis, bet viņas puisis nesmējās.

Viņas puisis? Pie šīs domas viņai iepletās acis.

— Kā viņu sauc?— viņa čukstēja arfistam.

— Kuru tad, kundze?

— To tumšo,— viņa nepacietīgi attrauca.-— Tur to. Lejā.

— Tas ir lords Rougens,— mūziķis atbildēja.

— Un viņa brālis ir . . .

— Rougens,— viņa runāja pie sevis, neieklauso­ties gaišmata vārdā. Viņa spēji pacēla galvu.

— Helēna,— viņa teica, tad atrāva durvis un at­kal metās skriet. Atkal lejā un caur virtuvi, garām suņu cīņai, uz kuru vīri pašreiz derēja, pāri bruģē­tajam pagalmam uz dienvidu torni, tad augšā pa kāpnēm, gandrīz paklūpot pret divām kalponēm, kas nesa veselus klēpjus veļas, un iekšā dienvidu istabā. Helēna sēdēja pie gobelēnu izšujamā rāmja un, Liānai iedrāžoties istabā, pat skatu nepacēla.

— Pastāstiet man par viņu,— Liāna pieprasīja vēl pavisam bez elpas.

Helēnai vēl krimta Liānas pirms stundas teiktās piezīmes.— Es ne par kādu vīru neko nezinu. Esmu tikai kalpone pati savā mājā.

Liāna paķēra soliņu, kas stāvēja pie sienas, un nosēdās Helēnai priekšā.— Pastāstiet man visu, ko zināt par šo Rougenu. Vai viņš ir tas, kas lūdz manu roku? Liels, melnīgsnējs? Zaļām acīm?

Dienvidu istabā visi pārtrauca darbu. Lēdija

Liana par nevienu vīrieti nekad nebija izradījusi pat ne mazāko interesi.

Nobažījusies Helēna noraudzījās savā pameitā. — Jā, viņš ir skaists vīrietis, bet vai tu neko vairāk par viņa skaistumu saskatīt nespēj?

— Ja, jā, zinu, drēbes viņam mudž no utīm. Vai mudžēja; līdz es . . . Pastāstiet, ko jūs vēl par viņu zināt.

Helēna šo jauno sievieti tagad nepavisam nesa­prata, bet viņa nekad nebija redzējusi viņu tik pa­cilātu, tik pietvīkušu, tik skaistu. Viņu pārņēma bažas. Nekādi nebija iespējams, ka prātīgā, līdz­svarotā, gudrā Liāna būtu iemīlējusies vīrieti tikai tā skaistuma dēļ. Pēdējos mēnešos te bija grozīju­šies simtiem skaistu vīriešu, un neviens no vi­ņiem . . .

— Pastāstiet man . . .

Helēna nopūtās.— Es par viņiem daudz neko nezinu. Viņu dzimta ir sena. Runā, ka viņu senči esot cīnījušies kopā ar karali Arturu, bet pirms vairākām paaudzēm vecākais no Peregrīniem savu hercogisti, savu dzimtas sēdekli un naudu atdeva savas otrās sievas ģimenei. Vecākos bērnus viņš izsludināja par bandu bērniem. Pēc viņa nāves viņa sieva apprecēja vienu no saviem brāleniem, un Peregrīna dēls kļuva par Hauardu. Tagad Hauardiem pieder tituls un zemes, kas kādreiz piederēja Peregrīniem. Vairāk es neko nezinu. Karalis visus Peregrīnus izsludināja par ārlaulības bērniem un atstāja viņiem tikai divas nolaistas, vecas pilis, vienu mazu grāfisti un neko vairāk.

Helēna pieliecās Liānai tuvāk.— Es esmu redzē­jusi, kā viņi dzīvo. Kaut kas pretīgs. Vietām jumts ir iegruvis. Netīrība tur ir neiedomājama, un Peregrīniem nepavisam nerūp, vai apkārt ir tīrs vai netīrs, vai ir vai nav utis, vai ari pa gaļu rāpo tārpi. Viņi dzīvo tikai vienam mērķim, un tas ir — atriebties Hauardiem. Sim vīram Rougenam sievas nevajag, viņam vajag Neviļu naudu, lai varētu karot pret Hauardiem.

Helēna ievilka elpu.— Peregrini ir drausmīgi ļaudis. Viņiem rūp tikai karš un nāve. Kad es vēl biju bērns, dēlu bija seši, bet četri no viņiem ir nogalināti. Var būt, ka palikuši ir tikai šie divi, vai arī varbūt šie cilvēki ražo dēlus kā trušus.

Impulsīvi Helēna satvēra Liānu aiz rokas.

— Lūdzu tevi, ir prātā neņem šo vīrieti. Viņš tevi dzīvu apēdīs brokastīs.

Liānai galva griezās riņķī.— Esmu taisīta no cietāka koka, nekā tu domā,— viņa nočukstēja.

Helēna atvilka roku.— Nē,— viņa čukstēja.

— Izmet to no galvas! Tu nedrīksti domāt par precībām ar šo cilvēku!

Liāna novērsa skatienu no pamātes. Varbūt bija kāds cits iemesls, kāpēc Helēna gribēja Liānu atturēt no Rougena? Varbūt viņa kāroja to pati sev? Varbūt, dzīvojot kaimiņos, viņi bijuši mīlē­tāji, vēl viņas pirmajam vīram dzīvam esot.

Liānai tas jau bija uz mēles, bet tajā brīdi istabā ienāca Džoisa.

— Kundze,—viņa teica Liānai.— Ir ieradies sers Roberts Batlers. Viņš lūdz jūsu roku.

— Pieņem viņu!— nekavējoties iesaucās He­lēna.— Pieņem viņu! Es pazīstu viņa tēvu. Izcila dzimta.

Liāna pavērās uz Džoisu, tad Helēnu un saprata, ka nu viņai ir par daudz. Viņa paspraucās garām abām sievietēm un nosteidzās lejā pa kāpnēm. Cik vien ātri varēdamas, Helēna un Džoisa viņai sekoja.