Robērs Merls: MALVILAS PILS

Tajā pašā laikā šis romāns, kurš uzrakstīts galvenā personāža Langes vārdā, ir iezīmīgs ar cilvēcības zau­dēšanas izsekojumu cilvēka psiholoģijā, lidz tas pār­vēršas nejūtīgā automātā bez jebkādām kritiskas, pat­stāvīgas domāšanas paliekām. Viņa prāts rosās tikai ieprogrammētā virzienā un raksturojas ar atbaidošu necilvēcīgu tehnicismu: kā labāk organizēt augstākstā­vošo instanču sniegto kontrolskaitļu izpildīšanu cilvēku nogalināšanā? Ķā pilnveidot gāzes krāšņu efektivitāti? Ķā veiksmīgāk un ekonomiskāk novākt vai izmantot produkcijas galarezultātu — līkus? Nesamierinādamies ar ierasto rutīnu, Lange cenšas pēc tehniska progresa un prāto radīt industriālu agregātu, kurā kompleksi būtu vienots viss «darba» process — sākot ar to bridi, kad «apstrādājamais materiāls» tiek ievests attiecīgā telpā, lai to atstātu jau tikai pelnu kaudzes veidā. Vēlāk, kad satriekts politiskais režīms, kurš Langi

uzaudzinājis un kuram Lange kalpojis, liesas izmeklē­tājs mēģina izdibināt, ko Lange domājis un izjutis, sūtīdams nāvē tūkstošiem un tūkstošiem gluži nevai­nīgu cilvēku. Taču uz līdzīgiem jautājumiem Lange at­bildēt nedz spēj, nedz veļas. «Ķada nozīme tam, ko domāju personiski es, mans pienākums — izpildīt pa­vēles,» — skan viņa atbilde. Par kroplīgu automāta pārvērstā cilvēciskā būtne taču zaudējusi būtiskās cil­vēka iezīmes — spēju patstāvīgi domāt, just līdzi ci­tiem, taisnības un patiesības atskārtu. Tāpēc ari Ro­bērs Merls, runādams par savu romānu, pasvītro, ka viņa sniegtais varmācības mehānisma iedarbes pētī­jums nav attiecināms vienīgi uz pagātni un vienīgi uz vācu fašismu. «Osvencima neizvirza vācu problēmu …», saka rakstnieks, «tā izvirza cilvēka problēmu … Mums jācenšas pēc tā, lai bezgalīgajam naida trulumam ne­dotu iespēju no jauna uzkundzēties pasaulē un noda­rīt tai tik daudz ļauna.» Atbilstoši šiem vārdiem, pats rakstnieks savos turpmākajos darbos meklē līdzekļus cīņai pret cilvēci apdraudošo ļaunumu un pauž pārlie- ' čību, ka mūsu spēkos ir aizstāvēt pašiem sevi un savus

līdzcilvēkus.

Noteikts solis šajā virzienā ir 1962. gadā publicētais romāns «Sala», kas daudzējādā ziņā uzskatāms par sava veida tiltu no Robēra Merla iepriekšējiem dar­biem uz tādiem plaši pazīstamiem politiski fantastiskā žanrā uzrakstītiem romāniem kā «Saprātīgais dzīv­nieks» un «Malvilas pils».

Vispirms, atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, kas sakņojas pavisam konkrētā vēsturiskā, gandrīz vai strikti dokumentētā vidē, «Salas» pamatā rakstnieks licis intriģējošu nostāstu par jūrnieku dumpi 18. gad­simtā uz kāda angļu kuģa un viņu turpmāko dzivi vientuļā Dienvidu jūras salā kopā ar nedaudziem iezemiešiem. Sāds zināmā mērā nosacīts notikumu fons Ķobēra Merla grāmatai piešķir acīm redzamu roman­tisku valdzinājumu, bet reizē ar to ļauj lielākā, no no­teiktas vēsturiskas vides un apstākļiem atraisītā risi­nājumā pasniegt problēmas izstrādi. Piedzīvojumu ro­mānu garā veidotie notikumi uz angļu trīsmastu buri­nieka, vientuļā Dienvidjūras sala un robinsoniāde uz tās ir tikai ārējais ietērps rakstnieka galvenā varoņa leitnanta Ādama Persela garīgās pārveidošanās izse- kojumam. No sākta gala mēs viņu redzam kā krietnu un vīrišķīgu cilvēku, kas liek uz spēles savu dzīvību, vērsdamies pret varmācīgo kuģa kapteini. Arī vēlāk, dzīvodams uz salas, viņš tikpat nesavtīgi iestājas par iezemiešiem, kurus pārējie pie balto rases piederīgie kuģa ļaudis cenšas paverdzināt. Taču reizē ar to viņā vēl ir kaut kas no Robēra Merla pirmā romāna varoņa Ziljēna Maija abstraktā humānisma nostādnēm. Ari viņš sākotnēji atsakās izliet cita asinis, lai gan tas noved pie brēcošās netaisnības nostiprināšanās. Nežēlīgā sa­dursmē viņa rokas paliek «tīras», toties bojā iet daudz citu krietnu cilvēku. Taču pati dzīves loģika leitnantam Perselam liek atskārst, ka šāda, šķietami humāna, no­stāja tikai veicina ļaunumu, reizē kultivējot gļēvumu un izvairību. Un, šis atziņas vadīts, leitnants Persels tad arī noteikti, bez vilcināšanās un līdz galam nostā­ jas apspiesto pusē, lai ar visiem līdzekļiem, pat ar ieroču varu, cīnītos pret netaisnību.

Literatūrkritikā vairākkārt atzīmēts, ka leitnanta Persela ceļš zināmā mērā raksturo paša Robēra Merla noieto atziņu ceļu. Viņa pirmais romāns noliedz asins­izliešanu un vardarbību principā, neatkarīgi no tā, kas tos izraisījis un pret ko tie vēršas, otrais atsedz necil­vēcības vēsturisko un psiholoģisko mehānismu, lai at­rastu skaidras pozīcijas cīņā pret ļaunuma nesējiem, bet trešajā viņš konsekventi nosoda tos principus, uz kuriem atsaukdamies pat šķietami godīgs cilvēks at­taisno savu pasivitāti un izvairību, tā kļūdams par vēs­turiskā un morālā ļaunuma veicinātāju.

Robēra Merla daiļrades turpmākā attīstība dibinās jau uz šā pamata. Tādējādi viņš nostiprina sev izcilu vietu to franču rakstnieku vidū, kuriem raksturīga kvēla interese par mūsdienu visaktuālākajām, cilvēces turp­mākā likteņa pagriezienos būtiski svarīgām problēmām. Reizēm šī interese ir tik tieša, ka rakstnieks pievēršas klajam publicistiskam izklāstam, kā viņš to darījis savā 1965. gadā izdotajā grāmatā «Monkāda», kurā dedzīgi iestājas par Kubas atbrīvošanās cīņu sākotnējo periodu. Reizēm, dominējošajai tēmai plašā domas lido­jumā organiski pievidams daudzas citas ar to saistītas, viņš rada izcilus žanriski gluži jauna paveida literārus darbus, kuri kā griezīgs trauksmes signāls pāršķeļ ik­dienas dzīves ritējuma ierastību, jundīdami vēstures likteņgaitās vēl nepieredzētas pašas cilvēces un pat vi­sas dzīvās radības eksistenci apdraudošas vēsturiskas briesmas. Pēc savas tematiskās ievirzes pie šādiem mūsdienu fundamentālai problemātikai veltītiem dar­biem jāpieskaita abi Robēra Merla politiski fantastiskie romāni «Cilvēcīgais dzīvnieks» (1967) un «Malvilas pils» (1972).

Vēsturiskā situācija, kurā tapuši šie darbi, jau radi­kāli atšķiras no tā laikmeta, kas bija rosinājis rakst­nieka domu un iztēli viņa iepriekšējās grāmatās. Ja agrāk vēsturiskās atbildības trūkums nozīmēja cilvēcī­bas degradāciju un iepriekšējās attīstības gaitā uzkrāto garīgo vērtību pagrimumu, tad tagad jau apdraudētas cilvēces tiesības dzīvot, pastāvēt, kopt jauno paaudzi, meklēt jaunus attīstības ceļus.

Pirmais brīdinājums par vēsturē nekad vēl nepiere- āzētajām briesmām bija atskanējis 1945. gada augustā, kad amerikāņu lidmašīnas nometa atombumbas uz Hi- rosimu un Nagasaki Japānā, uz vietas nogalinot vai­rāk nekā 150000 cilvēku. Taču dzīvus sadedzinātos un sprādziena viļņa iznicinātos cilvēkus vēl varēja uz­skatīt par laimīgiem, jo turpmākajos gadu desmitos no staru slimības lielās mokās mira vēl tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku.

Skiet, šo drausmīgo faktu priekšā vajadzēja nodrebēt nākamā pasaules kara gatavotāju saprātam un rokai. Taču notika pretējais — ūdeņraža bumbas rašanās iz­raisīja tik drudžainu kodolieroču bruņošanās sacen­sību, ka savu brīdinošo balsi vajadzēja pacelt pasaules zinātniekiem. Tā radās 1955. gada 9. jūlijā Londonā publicētais Rasēta un Einšteitia manifests, kuru parak­stīja vēl deviņi izcili zinātnieki no sešām valstīm, to skaitā arī tādi, kuri bija pieredzējuši, ka viņu pētījumi tiek izmantoti cilvēcei nevis par svētibu, bet gan par postu. Ierosinādams pasaules zinātniekiem sanākt kon­ferencē, lai apspriestu ceļus, kā novērst draudošo ko- dolkatastrofu, manifests tajā pašā laikā aicināja visu zemju valdības apzināties, ka cilvēce iegājusi jaunā attīstības stadijā, kurā domstarpības valstu starpā iz­šķiramas tikai mierīgiem līdzekļiem, jo kodolkarā uz­varētāju nebūs. «Mēs šajā gadījumā runājam ne kā vienas vai otras valsts, kontinenta vai ideoloģijas pār­stāvji,» manifestā bija uzsvērts, «bet kā ierindas cil­vēki, kas pārstāv cilvēku cilti, kuras turpmākā eksis­tence ir apdraudēta… Visi cilvēki atrodas vienādās briesmās, bet, ja mēs šās briesmas apzināsimies, tad ir cerība, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies tās no­vērst.»