HALS KLEMENTS - TUVU KRITISKAJAM

Здесь есть возможность читать онлайн «HALS KLEMENTS - TUVU KRITISKAJAM» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1980, Издательство: «ZINĀTNE», Жанр: Космическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

TUVU KRITISKAJAM: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «TUVU KRITISKAJAM»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

TUVU KRITISKAJAM
HALS KLEMENTS
RĪGA «ZINĀTNE» 1980
Mūsdienu amerikāņu rakstnieks Hals Klements savos darbos popularizē  zinātnes atziņas un tehniskās domas sasnie« gurnus. Savdabīgais viņa daiļradē ir tas, ka fantastiskais, notikumiem un piedzīvojumiem bagātais sižets parasti risi­nās tadas pasaulēs, par kuru esamību mūsdienu astronomijai nekas nav zināms. Viss pārējais stingri atbilst loģi­kai un zinātnes likumiem. H. Klements aizstāv dažādu pa« sauļu saprātīgu butņu brālības ideju, cildina cilvēces neiz­sīkstošo zinātgribu.
No angļu valodas tulkojusi M. JĀKOBSONE Priekšvārda autori A. un B. STRUGACKI Mākslinieks A. GALEVIUSS
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1980
Krājuma otrajā romānā — «Tuvu kritiskajam» — Klements rāda lasītājam ne mazāk dīvainu pasauli — par Zemi trīs reizes lielāko Tenebru, vienu no Altaira sistēmas planētām, uz kuras virsmas smaguma spēks apmēram trīs reizes pārsniedz smaguma spēku uz Zemes. Uz šīs .planētas valdošo apstākļu savdabību pilnīgi nosaka tās neparastā atmosfēra. Tā sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuri dienā ir kritiskā stāvoklī — tas ir, nav atšķirības starp vielu šķidrā un gāzveida stāvokli. Tam, protams, nepieciešams simtiem atmosfēru liels spiediens un simtiem grādu augsta temperatūra. Naktis temperatūra pazeminās, daļa Tenebras atmosfēras «nolīst» uz tās virsmas milzīgu kondensēta tvaika «lāšu» veidā, tās savukārt pārvēršas par šķidrumu, no kura veidojas upes, ezeri un okeāni. Tiesa, ezeri un okeāni uz planētas ir ari dienā, taču daudz mazāki un sastāv no oleuma — koncentrētas, ar metālu joniem bagātas sērskābes, bet naktis viss šķidrums uz planētas ir sērskābes šķīdums, kas nelabvēlīgi ietekmē pat planētas pamat­iedzīvotāju organismu. Jā, uz planētas mīt dzīvas būtnes, turklāt saprātīgas — šausminoši, egļu čieku­riem līdzīgi zvīņaini radījumi ar četriem pāriem eks­tremitāšu.
Un tomēr sekas, kas izriet no šīs pasaules fantastiskuma, atkal stingri atbilst loģikai un zinātnei un apliecina autora zinātnes popularizētāja talantu. Tiesa, romānā «Tuvu kritiskajam» galvenā uzmanība pievērsta tehniskai problēmai, kas nav tieši saistīta ar autora radīto hipotētisko pasauli, tomēr kritisko stāvokļu ķīmijas un fizikas ir gana.

TUVU KRITISKAJAM — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «TUVU KRITISKAJAM», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Rekers centās slēpt nedrošību, kuru juta, kad virs­nieks nospieda pogas. Pašlaik vēl nebija iespējams noteikt, kas noticis joslā virs Tenebras atmosfēras; acīmredzot kaut kas izsitis caurumu palīgkuģa gaisa slūžās, un batiskafs no tā varētu būt cietis un varētu arī nebūt cietis. Ja tas ir bojāts, bērni droši~vien ir miruši, kaut gan pavadonis varbūt bija licis viņiem uzvilkt skafandrus.

Beidzot ekrāns atkal kļuva gaišs, un no tā uz vi­ņiem raudzījās cilvēka seja — šaura, bāla, ar augstu matu ērkuli, kas uz ekrāna izskatījās melns, kaut gan īstenībā, kā Rekers zināja, bija ruds; seja, kuras iz­teiksme vēstīja par tik tikko apvaldītām šausmīgām bailēm, bija tomēr dzīva cilvēka seja. Un tas bija vissvarīgākais.

Gandrīz tai pašā acumirklī kāds iebrāzās pa sa­karu telpas durvīm un sastinga ekrāna priekšā bla­kus nekustīgajam dromietim.

— Izij, vai tu esi dzīva un vesela?

Pat ja nebūtu atskanējuši šie vārdi, Rekers zinātu, ka tas ir padomnieks Ričs. Tāpat to zināja Aminada- barli un ari bērns, kura attēls bija uz ekrāna. Pēc divām sekundēm, kas bija nepieciešamas, lai pie­nāktu atbilde, bailes pazuda no vājās sejiņas, un meitene acīmredzot nomierinājās.

— Jā, tēti. Vienu brīdi biju pamatīgi nobijusies, bet tagad viss kārtībā. Vai tu atlidosi pēc mums?

Mirkli valdīja sajukums, jo gan Ričs, gan Rekers, gan dromietis — visi reizē mēģināja runāt. Tad sevi parādīja Aminadabarli fiziskais pārākums, un viņš piegrūda savu gludo galvu pie ekrāna.

— Kur ir otrs — kur ir mans dēls? — viņš spiedza.

Meitenīte tūlīt atbildēja:

— Viņš ir šeit, viņam nekas nav noticis.

— Ļaujiet man parunāt ar viņul

Meitene uz brīdi pazuda no redzes lauka, un bija tikai dzirdama viņas balss, taču teikto nevarēja sa­prast. Kad viņa atkal parādījās, tumšie mati bija briesmīgi izplūkāti, un pār vaigu stiepās pamatīga skramba.

— Viņš ir iesprucis kaktā un negrib nākt laukā. Es uzgriezīšu skaļāk, lai jūs varat ar viņu parunāties.

īzija nepieminēja ievainojumu, un, Rekeram par izbrīnu, aFĪ viņas tēvs to nedarīja. Kā šķita, tad Ami­nadabarli to vispār nebija pamanījis. Viņš sāka runāt savā spiedzīgajā valodā, kuru no klātesošajiem sa­prata tikai Ričs, un buldurēja vairākas minūtes, laiku pa laikam apklusdams, lai noklausītos atbildes.

Sākumā dēls viņam nemaz neatbildēja. Kad Ami­nadabarli kļuva uzstājīgāks, no aparāta atsaucās vārga pīkstoņa. To izdzirdis, dromietis atguva saval­dību un sāka runāt lēnāk; pēc kādas minūtes Amina- dorneldo galva parādījās blakus Izijas galvai. Re- kers prātoja, vai viņš izskatās nokaunējies, taču dro- miešu sejas izteiksme .viņam bija kā grām*ata aiz septiņiem zieģeļiem. Acīmredzot vienam no šīs ģime­nes tomēr bija sirdsapziņa, jo, parunājis vēl brīdi ar tēvu, mazais dromietis pievērsās Izijai un angļu valodā teica:

— Lūdzu, piedodiet, ka es jūs saskrāpēju, mis Riča. Es biju pārbijies un domāju, ka jūs tikai gribat mani izvilināt no kakta. Tēvs teica, ka jūs esot ve­cāka par mani un man jāklausa jums tik ilgi, kamēr atkal nokļūšu pie viņa.

Šķita, ka meitene pilnīgi izprot situāciju.

— Nekas, nekas, Mina, — viņa mīļi sacīja. — īste­nībā jau man nemaz nesāpēja. Es rūpēšos par tevi, un mēs atgriezīsimies pie tava tēva — pēc kāda lai­ciņa.

Pēdējos vārdus sakot, meitene vērās tieši objek­tīvā, un Rekers atkal saspringa. Uzmetis skatienu pa­domniekam Ričam, viņš saprata, ka viņa aizdomas ir dibinātas, — meitene mēģināja likt kaut ko noprast tā, lai nesatrauktu savu nelaimes biedru. Lēnām, bet apņēmīgi Rekers izbīdīja dromieti laukā no telekame- ras redzes lauka. Izija pazina doktoru un pamāja ar galvu — viņi bija tikušies īsu brīdi, kad meitene ne­sen bija apskatījusi

— Mis Riča, — viņš teica, — mēs vēl aizvien lāgā nesaprotam, kas īsti noticis. Vai varat mums to pa­stāstīt? Vai jūsu pavadonis ir pie jums un var sniegt mums ziņojumu?

Uz pēdējo jautājumu meitene atbildēja, noliedzoši papurinot galvu.

— Es nezinu, kur ir misters Flenagens. Laikam viņš palika palīgkuģī, lai uzsmēķētu. Viņš mums pieteica neaiztikt nevienu vadības slēdzi — viņš lai­kam domā, ka mēs esam galīgie dumiķi. Protams, mēs panelim nepieskārāmies — īstenībā kontroles telpai tikai uzmetām aci, pēc tam apskatījām citas telpas un jau grasījāmies uzvilkt skafandrus, lai atgrieztos palīgkuģī, kad izdzirdām pa radio Flenagena balsi; viņš bija atstājis to noregulētu uz skafandru uztvē­rēju frekvenci. Viņš mums uzsauca, ka atrodoties pie ārējām slūžām un atvēršot tās, tiklīdz,būšot aiztaisī­jis palīgkuģa slūžas — abi kuģi bija tik tuvu kopā, ka, pārejot no viena otrā, mēs varētu reizē pieskar­ties abiem —, un lai mēs paliekot mierā un nekā ne­darot, kamēr ieradīšoties viņš. Mina tikko bija paspē­jis atvērt muti, lai atbildētu, kad jutām grūdienu; mūs svieda pret sienu, un mani pie tās piespieda kādu trīs vai četru g paātrinājums. Mina varēja kus­tēties un mēģināja pa radio sasaukt misteru Flena- genu, tomēr nebija nekādas atbildes, un es viņam ne­atļāvu neko citu aiztikt. Man šķiet, paātrinājums ilga kādu pusminūti. Jūs jau varat to noteikt precīzāk nekā mēs. Tas beidzās tieši tad, kad jūs mūs iz­saucāt.

Sai laikā radiosakaru telpa bija jau kā piebāzta ar cilvēkiem. Daži sāka izdarīt aprēķinus ar lineāliem. Un Rekers, novērsies no aparāta, vēroja, kamēr viens bija beidzis.

— Nu, vai kaut kas sanāca, Saki?

Šķiet, ka jā, — inženieris atbildēja. — Protams, mazās ziņojums nav īsti precīzs, bet, spriežot pēc pa­ātrinājuma un laika novērtējuma, kā arī batiskafa masas, kaut kā ir sācis darboties sausās degvielas dzinēju gredzens. Tas dotu tieši mazliet vairāk nekā četrus g četrdesmit sekundes ilgi — rezultātā ātrums

pieaugtu apmēram par jūdzi sekundē. Tomēr nekādi nevaru noteikt, kur atrodas kuģis, iekāms mēs ne­esam uz tā nokļuvuši; mēs nevaram to aprēķināt, jo nezinām paātrinājuma virzienu. Taču man labāk pa­tiktu, ja «skafs» neatrastos tik tuvu pie planētas.

Rekers labi saprata iemeslu un tāpēc vairāk neko nejautāja, bet Aminadabarli tas nebija skaidrs.

— Kāpēc?

Inženieris pavērās viņā, tad otra dromieša attēlā uz ekrāna un acīmredzot izlēma runāt skaidru va­lodu.

— Tāpēc, ka pārāk daudzos virzienos ātruma maiņa par jūdzi sekundē var ievadīt batiskafu orbītā, kas ieiet planētas atmosfērā, — viņš atklāti pateica.

— Cik drīz tas varētu notikt? — iejaucās Ričs.

— Neesmu gaišreģis. Mēs to izrēķināsim, kad bū­sim jau cejā. Tomēr man šķiet, ka tas nenotiks vēl stundām ilgi.

— Kāpēc tad mēs te pļāpājam? — iespiedzās Ami­nadabarli. — Kāpēc negatavo glābšanas operāciju?

— Tas jau tiek darīts, — inženieris mierīgi atteica. — Parasti lietošanā ir tikai viens palīgkuģis, bet mums ir ari vēl citi. Vienu no tiem jau sagatavo, un mēs dosimies ceļā pēc nepilnām desmit minūtēm. Doktor Reker, vai jūs gribat braukt līdzi?

— No manis nekāda labuma nebūtu, tikai lieks svars, — Rekers atbildēja.

— Šķiet, to pašu var teikt ari par mani, — piebilda Ričs, — tomēr es vēlētos braukt, ja tikai pietiktu vie- * tas. Bet es noteikti negribētu kļūt par kavēkli glāb­šanas darbos.

— Labāk būtu, ja jūs nebrauktu līdzi, — Sakiiro piekrita, — Mēs taču uzturēsim sakarus ar kuģi un

«skafu», tātad jūs visu laiku zināsit, kas notiek. — Un viņš izskrēja no telpas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «TUVU KRITISKAJAM»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «TUVU KRITISKAJAM» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «TUVU KRITISKAJAM»

Обсуждение, отзывы о книге «TUVU KRITISKAJAM» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x