Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

E.HAMILTONS

ZVAIGŽŅU KARAĻI

Kad Džons Gordons pirmo reizi izdzirdēja šo balsi, viņš nodo­māja, ka sāk jukt prātā. Tas notika naktī. Gordons jau bija gandrīz iemidzis, taču balss skaidri skanēja viņa galvā.

— Vai jūs mani dzirdat, Džon Gordon? Jūs dzirdat mani?

Gordons uzslējās gultā sēdus. Nobijies viņš ieklausījās nere­dzamajā balsī, kas viņā radīja nemieru. Starp citu, viņš vienmēr bija uzskatījis: ja dzird balsis, tad vairs nav labi.

Džons bija pabeidzis karu bez nevienas skrambiņas. Tomēr, iespējams, daudzie lidojumi virs Klusā okeāna bija iespaidojuši viņa psihi. Var, protams, iesaukt armijā jauniņu Ņujorkas apdrošināšanas aģentūras ierēdni un izmācīt viņu par tādu kara lidotāju, kura mazākajai roku kustībai klausa trisdesmittonīgais bumbvedējs. Un pēc trīs nodienētiem gadiem viņu var atkal nosēdināt pie lodziņa tajā pašā aģentūrā. Bet…

Dīvaini gan. Visu kara laiku Gordons, lidojot virs Klusā okeāna un riskējot ar savu dzīvību, bija sapņojis par atgriešanos savā iepriekšējā darbā, savā omulīgajā dzīvoklītī…

Nu viņš bija mājās, pierastajā, labi zināmajā pasaulē… Tikai viņš pats vairs nebija tāds kā agrāk. Pieradušam pie gaisa kaujām un nāves briesmām, viņam vairs lāgā neveicās šis darbs ar skaitļiem. Gordons īsti nezināja, ko grib, tomēr visu laiku juta sevī savādu nemieru. Viņš dzina projām neskaidrās, uzmācīgās domas, bet veltīgi…

Tagad nez no kurienes bija uzradusies šī noslēpumainā balss.

…Divas naktis tā lika viņu mierā, bet trešajā ierunājās no jauna.

— Vai jūs mani dzirdat, Džon Gordon? Nebaidieties! Ar jums runā cits cilvēks, es esmu nodibinājis kontaktu ar jūsu smadzenēm.

Pussnaudā Gordonam balss šķita pavisam reāla.

— Atsaucieties, Džon Gordon! Bez vārdiem, tikai domās. Sakaru kanāls ir brīvs. Atbildiet!

Pret paša gribu Gordons nosūtīja naksnīgajā izplatījumā nedrošu iedomātu atbildi.

— Kas jūs esat?

Atbilde bija ātra un precīza:

— Es esmu Arts Ams, Vidusgalaktikas impērijas princis. Es runāju ar jums no laikmeta, kas atrodas divsimt tūkstošus gadu pēc jūsējā.

— Tas ir sapnis, — nolēma Gordons. Arta Ama atbilde atkal nebija ilgi jāgaida.

— Nē, tā nav vīzija. Es esmu tikpat reāls kā jūs. Priekšmeti nav spējīgi pārvietoties pretēji laika plūsmai, bet doma nav materiāla. Ik reizes, kad jūs kaut ko atceraties, jūsu pašu domas novirzās nedaudz pagātnē.

— Pat ja tā ir patiesība, kādēļ bija jāizsauc mani? — nodomāja Gordons.

— Tūkstošiem gadsimtu laikā daudz kas ir izmainījies. Jau sen cilvēce apdzīvo visu Galaktiku. Ir dižas zvaigžņu karalistes, bet visvarenākā no tām ir mūsu Impērija. Man tajā ir augsts postenis, bet pirmām kārtām es esmu zinātnieks, patiesības meklētājs. Es pētu pagātni, nosūtot turp savu saprātu un nodibinot kontaktu ar dažādiem cilvēkiem. Daudzas reizes mēs esam apmainījušies ar materiālajiem 4 ķermeņiem. Apziņa ir sarežģīta lauku sistēma. Tos var izolēt no smadzenēm un apmainīt pret citu lauku sistēmu, citu apziņu. Mans aparāts nosūta pagātnē ne tikai domu, kā tas notiek šobrīd, bet visu apziņu kopumā. Es esmu nolēmis izpētīt jūsu laikmetu, Džon Gordon, es vēl neesmu bijis tik tālu pagātnē. Jūs man palīdzēsit? Vai esat ar mieru uz laiku apmainīties ar mūsu ķermeņiem?

Gordona smadzenēs uzplaiksnīja paniska doma.

— Nē! Tas ir neprāts!

— Nekādas briesmas nedraud, — neatlaidās Arts Arns. — Jūs dažas nedēļas pabūsit manā laikā, bet es — jūsējā. Pēc tam mans kolēģis Vils Kvīns izdarīs pretēju apmaiņu. Padomājiet, Džon Gordon! Jūsu laikmetā nevienam nav lemts tikt pāri laikam. Vai tiešām jūs atteiksities?

Gordons saprata, ka viņa pašreizējo nemieru radīja nebijušu piedzīvojumu alkas. Ieraudzīt Visumu pēc divsimt tūkstošiem gadu, kolosālu civilizāciju, kas pakļāvusi zvaigznes… Viņš tomēr šaubījās.

— Kā es spēšu dzīvot nepazīstamajā pasaulē? — viņš domās jautāja. — Es pat nezinu jūsu valodu.

— Vils Kvīns jums visu iemācīs, — sekoja ātra atbilde. — Es ari nepazīstu jūsu laikmetu. Tādēļ, ja jūs piekrītat, sagādājiet kādas ilustrētas grāmatas, vārdnīcas, dažus skaņu ierakstus, lai es varētu apgūt valodu un izrunu. Es negaidu no jums tūlītēju lēmumu, Džon Gordon. Rīt es atkal jūs uzrunāšu. Iespējams, no rīta jums liksies, ka tas bija sapnis. Ziniet: TAS NAV SAPNIS. Līdz ritam.

Nekad vēl aģentūra Gordonam nebija likusies tik nomācoša, bet darbs — apnicīgs un vienveidīgs. Visu garo dienu viņš atkal un atkal aizsapņojās, domāja par pasakainām, lieliskām zvaigžņu vals­tībām, kas atrodas divsimt tūkstošu gadu tālā nākotnē, par jaunām, dīvainām, vilinošām pasaulēm… Dienas beigās viss bija izlemts. Viņš izdarīs to, ko lūdz Arts Arns. Protams, ja vien tas nav bijis sapnis.

Vienu bridi Gordons jutās muļķīgi. Tas bija tad, kad pa ceļam mājup viņš pirka veikalā grāmatiņas ar bildēm un skaņu plates angļu valodas pašmācībai. Viņš agri likās gulēt.

Arts Ams klusēja. Gandrīz visu nakti Gordons grozījās gultā.

Jau svīda gaisma, kad viņam uznāca nemierīgs snaudiens. Un tūlīt atskanēja pazīstamā balss:

— Beidzot man izdevās sazināties ar jums. Sakiet, kāds ir jūsu lēmums?

— Piekrītu, — domās sacīja Gordons. — Bet tas jādara nekavējoties. Ja paies vēl kāda nedēļa, es patiešām sajukšu prātā.

— Labi. Aparāts ir gatavs. Jūs dzīvosit manā ķermenī pusotru mēnesi, pēc tam tiks izdarīta maiņa. Bet neviens tur, manā laikā, izņemot Viļu Kvīnu, nedrīkst zināt par mūsu norunu. Vai apsolāt?

— Apsolu, — atkārtoja Džons Gordons un tūlīt mulsi piebilda. — Jūs taču, cerams, būsit uzmanīgs ar MANU ķermeni?

— Dodu jums savu goda vārdu, — ātri atbildēja Arts Arns. — Tagad pamēģiniet atslābināties, lai jūsu apziņa nepretotos spēkam, kas to iznesīs cauri laikam un telpai.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt, tomēr Gordons centās pakļauties. Atslābināties, ieslīgt dziļāk snaudā… Galvā radās neparasta, velkoša sajūta.

Gordonu sagrāba šausmas. Viņš bija gatavs pamosties, bet bija par vēlu. Viņš strauji krita tumsas bezdibenī.

Kad Gordons atguva samaņu, viņš gulēja uz augsta galda neparasti saulainā telpā. Dažus mirkļus viņš apjucis skatījās griestos. Virs viņa galvas karājās dīvains aparāts, kas līdzinājās sudrabainai ķiverei ar milzum daudz vadiem.

Tad viņa redzes lokā parādījās krunkaina, vecīga, sirmu matu ieskauta seja. Gaiši zilās acis jauneklīgi mirdzēja. Vecais vīrs ar manāmu uztraukumu uzrunāja Gordonu, bet vārdi bija pavisam sveši.

— Nesaprotu, — teica Gordons. Arī balss bija sveša. Vecais vīrs rādīja uz sevi:

— Vils Kvīns.

Gordons atcerējās, ka tā sauca Arta Arna kolēģi, viņa asistentu tālajā nākotnē. 6

Nākotnē! Gordons mēģināja apsēsties, taču nevarēja, jo bija vēl pārāk vārgs. Toties šajā mirklī viņš bija pamanījis savu ķermeni.

Ķermenis ari bija svešs. Tā nebūt nebija Džona Gordona plecīgā, muskuļainā figūra. Stāvs bija ievērojami garāks un slaidāks, pie tam ieģērbts neparastās baltās drēbēs.

— Arta Arna ķermenis! — neviļus iesaucās Gordons. — Bet tur, divdesmitajā gadsimtā, viņš pašlaik skatās uz MANĒJO!..

Izdzirdīs pazīstamu vārdu, vecais zinātnieks pamāja: