Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

— Tas, ka Šors Kāns sūtīja kreiseri, ir neprāts, — teica Hells Berels. — Kāds viņam no tā labums?

— Domāju, — teica Gordons, — viņš gribēja izmantot mani kā ķīlnieku. Par laimi, jūs šos neģēļus iznīcinājāt, kaptein. Bet tagad es gribētu atpūsties.

Hells Berels veda viņu pa kreisera šaurajiem gaiteņiem. Virsnieki viņus militāri sveicināja. Pa ceļam viņi satika cilvēkus ar atšķirīgu ādas krāsu — tie bija cēlušies no dažādām zvaigžņu sistēmām. Kapteinis, kā bija uzzinājis Gordons un kā liecināja viņa sejas krāsa, bija no Antara.

Hells Berels atvēra mazas, pieticīgi iekārtotas kajītes durvis.

— Mani personīgie apartamenti, princi. Iekārtojieties.

Palicis viens, Džons Gordons sajuta atvieglojumu. Pēdējās stundās viņš bija pārdzīvojis ārkārtīgu sasprindzinājumu. Cik varēja saprast, tagad vajadzēja pēc iespējas labāk tēlot prinča lomu Trūnā, lai izdevīgā brīdī varētu atgriezties laboratorijā. Gan jau tad viņš izdomātu, kā apmainīties ar Artu Amu.

— Ja Vils Kvīns būtu dzīvs! — Gordonam kļuva skumji. Noguris un nomākts viņš iemiga.

Pamodies Gordons sava Ņujorkas dzīvoklīša balto griestu vietā ieraudzīja spožu metālu un izdzirda dūkoņu.

Atvērās durvis, ienāca cilvēks formas tērpā un godbijīgi sveicināja. Viņš bija atnesis brokastis: sintētisko gaļu, jau zināmo šokolādes dzērienu un augļus. Tad parādījās Hells Berels.

— Lidojam saskaņā ar grafiku, jūsu augstība. Pēc trīs dienām tuvosimies Kanopusam.

Gordons uzdrošinājās vienīgi pamāt ar galvu. Viņam bija jāspēlē sava loma. Vajadzēja staigāt pa kuģi tā, it kā viss šeit būtu pazīstams, slēpt ziņkārību, uzklausīt runas par tūkstošiem dažādu jautājumu, kurus izprata Arts Arns, un ne ar vārdu neatklāt savu nezināšanu. Tas taču ir neticami, ka šo spēli viņš varēs turpināt ari Trūnā!

Trešajā dienā, iegājis vadības centrā, Džons Gordons apžilba no spožuma kas lauzās cauri pat melnajiem gaismas filtriem.

— Beidzot ir klāt Kanopuss! — viņam teica antarietis. — Pēc dažām stundām nosēšanās Trūnā.

Kanopuss bija lielisks. Šī skata dēļ bija vērts riskēt ar dzīvību. Zvaigznei visapkārt bija balta blāzma, tā aizņēma pusi debess, izsta­roja telpā spožu, uz Zemes neredzētu gaismu. Gordons ar grūtībām saglabāja mieru. Viņš bija pagātnes cilvēks, viņa prāts nebija pieradis pie tādiem satricinājumiem.

Kuģa ģeneratoru dūkoņa kļuva dobjāka kad kreiseris iegāja

Trūnas orbītā. Šī planēta bija apmēram tikpat liela kā Zeme. Gordona skatam pavērās zaļu kontinentu un sudrabainu jūru pasaule, te bija lielās Impērijas sirds un smadzenes. Impērijas, kas aptvēra pusi Galaktikas.

— Mēs nosēdīsimies Trūnas pilsētā, — teica Hells Berels. — Komandors Korbulo pavēlēja, lai es nekavējoties aizvedu jūs pie Ebasa Ama.

— Būšu priecīgs redzēt tēvu, — Gordons bija iekšēji sasprindzināts. Tēvs! Cilvēks, kuru viņš redzējis tikai telestereo aparātā, neaptveramas zvaigžņu valsts pavēlnieks… Un atkal atmiņā uzpeldēja Arta Arna brīdinājums. Nevienam neteikt taisnību. Nevienam! Izturēt visus pārbaudījumus un atgriezties uz Zemes.

Trūnas sidrabainās jūras un zaļie kontinenti traucās pretī "Karisam". Kuģis krita zemē, nerūpēdamies par savlaicīgu bremzēšanu. Gordons paskatījās lejup, un viņam pamira sirds. Okeāna krastā pacēlās kalnu grēda, kas mirguļoja gaismas atspulgos kā kristāls. Vēl pēc minūtes viņš saprata — tas tiešām ir kristāls. Kalnu grēda bija radusies, izkusušiem silikātiem izlaužoties no planētas dzīlēm.

Augstu virs jūras, uz plakankalnes starp šīm kristāla radzēm pletās pasakaina pilsēta. Tās kupoli bija kā spulgojošas, daudzkrāsainas stikla bumbas, Kanopusa gaisma ar varavīkšņainu mirdzumu atspoguļojās zvaigznēs un torņos. Kuģis veiksmīgi nolaidās kosmiskajā ostā uz ziemeļiem no pilsētas. Tur snauda simtiem zvaigžņu kuģu — iznīcinātāji, kreiseri, izlūkkuģi. Gordons izkāpa no "Karisa" kopā ar Hellu Berelu. Viņu apņēma balta un nereāla saules gaisma. Viņi gāja garām kuģiem un pašgājējiem celtņiem, nonāca pie apgaismotām kāpnēm, kas veda lejup zem zemes. Apakšā bija sazarota tuneļu sistēma, vienā no tiem viņus gaidīja cilindrisks vagons. Tiklīdz Gordons un Hells Berels iesēdās pneimatiskajos krēslos, vagons aiztraucās milzu ātrumā. Pēc kādām piecām minūtēm tas apstājās, un viņi izkāpa pazemes zālē. Tur dežūrēja sargkareivji formās, rokās viņiem bija atomšautenēm līdzīgi strēlnieku ieroči. Viņi salutēja Gordonam.

Sekojot "Karisa" kapteinim, viņš pa atvērtām durvīm nonāca gaitenī ar puscaurspīdīgām alabastra sienām. Līdz ar pirmo soli grīda līgani aizslīdēja un Gordons tik tikko noturējās, lai pārsteigumā neizsauktos. Slīdēdams uz priekšu un augšup pa garām, dīvaini izlocītām kāpnēm, viņš saprata, ka tie jau ir Ebasa Arna pils stāvi.

Tas bija Impērijas nervu mezgls, un tās likumi pārvaldīja tūkstošiem gaismas gadu lielus attālumus. Viņi nokļuva pie augstām durvīm, vēl viena apbruņotu sargkareivju nodaļa pašķīra viņiem ceļu. Antarietis palika pie ieejas, Gordons iegāja iekšā.

Viņš atradās nelielā pieticīgi iekārtotā istabā. Gar sienām stāvēja telestereo aparāti, pretī durvīm — zems galds ar daudziem ekrāniem. Pie tā metāliskā krēslā sēdēja cilvēks, blakus stāvēja vēl divi. Visi trīs skatījās uz Gordonu. Viņam stipri dauzījās sirds.

Krēslā sēdošais cilvēks bija valdonīga izskata milzenis blāvā zelta apģērbā. Viņa masīvā seja pauda gribasspēku, saltās, tēraudpelēkās acis un biezie, sirmie mati piešķīra viņam tiešām karalisku izskatu. Gordons pazina Ebasu Arnu, Impērijas valdnieku, Arta tēvu. Nē, SAVU tēvu! Tagad viņam tā jādomā.

Jaunākais no diviem citiem vīriešiem līdzinājās Ebasam Arnam, kāds tas varēja būt pirms trīsdesmit gadiem, — slaids un iznesīgs, bet ar draudzīgāku sejas izteiksmi. Džals Arns, viņa vecākais brālis, saprata Gordons. Trešais vīrs bija drukns virsnieks ar apaļu seju, viņš valkāja mundieri ar ļoti daudzām zeltītām uzšuvēm. Tas droši vien bija Cens Korbulo, Impērijas Flotes admirālis.

Gordona kaklu žņaudza uztraukums. Viņš apstājās sēdošā cilvēka priekšā.

— Tēvs… — viņš ar grūtībām izrunāja, un tūlīt tika pārtraukts.

Ebass Arns, uzmetis viņam īsu skatienu, nikni uzsauca:

— Nesauc mani par tēvu! Tu man neesi nekāds dēls!

— Mans dēls nevar mēnešiem ilgi klaiņāt pa Impērijas nostūriem, kad viņš ir vajadzīgs šeit! Tā nolādētā zinātniskā darba dēļ tu esi pilnīgi aizmirsis savu pienākumu!

Gordons uzelpoja brīvāk.

— Manu pienākumu, tēvs?

— Pienākumu pret Impēriju! — nodārdināja Ebass Ams. — Tu lieliski zini, kāda spēle notiek visā Galaktikā un ko tas nozīmē mūsu pasaulēm! — Viņš uzsita pa celi ar milzīgo dūri. — Redzi, pie kā novedusi tava atšķirtība? Šors Kāns tik tikko nenolaupīja tevi. Saproti, ko tas nozīmē?

— Jā, — pamāja Gordons. — Ja Šorām Kānam tas būtu izdevies, viņš izmantotu mani kā ķīlnieku.

Ebass Arns pameta uz viņa pusi iznīcinošu skatienu.

— Pie visiem kosmiskajiem velniem, ko tu tur muldi? Tu zini ne sliktāk par mani, ka Šors Kāns gribēja uzzināt Iznīcinātāja noslēpumu.

Iznīcinātājs? Kas tas vēl tads? Ka var turpināt šo neprātīgo maskarādi, ja nav pat zināmi galvenie fakti no Arta Arna dzīves? Ja Gordons nebūtu devis princim vārdu, viņš sen būtu atzinies. Bet viņam vajadzēja pēc iespējas vienaldzīgāk pateikt: