Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

— Protams, Iznīcinātājs. Par to es ari runāju.

— Neizskatās, — atcirta Ebass Arns. — Zvēru pie Debesīm, tieši tajā brīdī, kad vajadzīga palīdzība, izrādās, ka man ir tikai viens dēls, bet otrs pat neatceras par Iznīcinātāju! — Valdnieks paliecās uz priekšu. — Pamosties, Art! Vai tu saproti, ko iecerējis šis nolādētais Šors Kāns? Viņš sūta cilvēkus uz Herkulesa grāfistēm, uz Polārzvaigznes un Gulbja karalistēm, pat uz Fomalgautas karalisti. Viņš dara visu, lai atņemtu mums sabiedrotos. Un viņš būvē arvien jaunus karakuģus!

Admirālis Korbulo drūmi pamāja.

— Mākonī notiek plaši priekšdarbi. Mūsu radaru stari netiek cauri ekrāniem, ko Šora Kāna zinātnieki uzstādījuši visapkārt darbu zonai, bet mēs par to zinām.

— Viņš sapņo sašķelt Impēriju un sanaidot karalistes visā Galaktikā, tad Līga pa vienai vien varētu tās aprit, — turpināja Ebass Arns. — Tikai viens apstāklis traucē Šorām Kānam — Iznīcinātājs. Šors Kāns zina, ka tāds mums ir, bet viņš nezina precīzi, ar ko tas draud. Noslēpumu zinām tikai mēs — es, Džals un tu. Lūk tādēļ šis nelietis mēģināja tevi dabūt savā varā.

Beidzot radās neliela skaidrība. Iznīcinātājs ir kaut kāds ierocis,

un tā noslēpumu zina tikai imperatora ģimenes locekļi. Bet Gordons nezināja nekā!

— Es par to nekad nebiju domājis, — viņš nedroši sacīja. — Protams, es nojautu, ka stāvoklis ir kritisks.

— Krīze var iestāties tuvākajās nedēļās, — apstiprināja Ebass Arns. — Nav zināms, cik daudz no mūsu sabiedrotajām karalistēm Šors Kāns jau paguvis atšķelt. Viss atkarīgs no tā, cik lielas ir viņa bailes no Iznīcinātāja. Un tādēļ es tev aizliedzu slēpties uz Zemes, Art! Tu paliksi šeit un kā Impērijas otrais princis pildīsi savu pienākumu. Negribu dzirdēt nekādus iebildumus, — nikni turpināja imperators, kad Gordons mēģināja ko teikt. — Tagad ejiet! Mums ar Korbulo jāapspriežas.

Gordons bezpalīdzīgi pagriezās uz durvju pusi. Viņš juta, ka ir pavisam sapinies. Džals Ams gāja kopā ar viņu.

— Nepārdzīvo, Art. Es zinu, kā tevi saista zinātniskais darbs un kāds trieciens tev bija Vila Kvīna nāve. Bet tēvam taisnība: pašlaik tava vieta ir šeit.

— Es esmu gatavs pildīt savu pienākumu, — piesardzīgi teica Gordons. — Bet kā es varu palīdzēt?

— Tēvs runāja par Liānu. Tu patiešām izvairies no sava pienā­kuma, Art. — It kā gaidīdams iebildumus, viņš piemetināja. — Es zinu, tu domā par Memu. Bet Fomalgautas karaliste Impērijai daudz ko nozīmē. Ir jāizšķiras, Art.

Liāna? Merna? Šie vārdi Gordonam neko neizteica.

— Tu domā, ka Liāna… — viņš iesāka.

Džals pamāja:

— Tā vajag, Art. Tēvs grib paziņot par to šovakar, Mēnešu svētkos. — Viņš draudzīgi uzsita Gordonam pa muguru. — Turies! Svētkos tiksimies.

Džals Arns pagriezās un izgāja. Gordons norūpējies noskatījās viņam pakaļ. Cik ilgi tas vēl turpināsies? No kaut kurienes parādījās Hells Berels. Antarietis bija pacilātā garastāvoklī.

— Princi Art, man jums jāpateicas par savu veiksmi. Es jau domāju, ka saņemšu no Korbulo rājienu, par novirzīšanos no plānotā maršruta. — Berels laimīgi pasmīnēja. — Bet Ebass Ams iecēla^ mani par admirāļa vietnieku!

Gordons izklaidīgi apsveica savu glābēju. Berels aizgāja. Gordonam nebija ne jausmas, kur atrodas prinča istabas, taču ari pieņemamajā telpā nedrīkstēja vairs uzkavēties. Viņš drošā solī izgāja pa otrām durvīm gaitenī ar slīdošo grīdu. Tā viņu nogādāja lielā apaļā zālē. To spoži apgaismoja baltā saules gaisma, kas iekļuva pa augstajiem kristāla logiem. Sudrabā mirdzošās sienas rotāja melni ciļņi. Tur bija attēlotas izplēnējušas zvaigznes, apdzisušas saules, nedzīvas pasaules…

Džons Gordons šķērsoja šo zāli un nonāca citā lielā istabā, uz tās sienām kvēloja lieliski, mutuļojoši miglāji. Cik gan ilgi var bez mērķa klaiņot pa milzīgo pili, radot izbrīnu un varbūt ari aizdomas?

Ar acīm redzamu neizpratni viņu jau vēroja kāds cilvēks melnā livrejā, pelēcīgu seju un krietni gados. Kad Gordons tuvojās, kalpotājs zemu paklanījās.

— Man ir jums kāds rīkojums, — ātri teica Gordons. — Ejam uz maniem apartamentiem! — pelēkais cilvēks atkal paklanījās, bet palika uz vietas. — Ej pa priekšu! — nepacietīgi piebilda Gordons.

Droši vien sulainim tas likās dīvaini, tomēr viņa nekustīgajā sejā neatspoguļojās nekādas izjūtas. Viņš lēni izgāja no Miglāju zāles, un Gordons viņam sekoja. Slīdošais paklājs kā eskalators bez trokšņa nesa viņus augšup pa grezniem, pērlēm rotātiem gaiteņiem. Divas reizes viņi satika cilvēkus: divas dārgakmeņu rotās vizuļojošas meitenes un iznesīgu jaunu virsnieku, dažus drūmus ierēdņus. Beidzot Gordons nokļuva istabā ar augstiem griestiem un sniegbaltām sienām.

— Jūsu augstība? — gatavs pakalpot, pret viņu pagriezās pelēkais sulainis.

— Es pārdomāju, — nevērīgi izmeta Gordons. — Tu man neesi vajadzīgs, vari iet.

Cilvēks paklanījās un izgāja. Gordona elpa bija smaga, rokas drebēja. Bija grūti tēlot princi. Viņš noslaucīja pieri. Vai vēl kāds ir bijis tādā situācijā? Viņš lēni izstaigāja visas istabas. Iekārtojums bija salīdzinoši pieticīgs: parasti zīda aizkari, mēbeles no metāla skapji ar domu ierakstiem, aparāts to lasīšanai. Vienā no istabām bija iekārtota laboratorija.

Gordons iznāca uz ļoti gaišas, zaļumu pilnas terases. Šis mazais gaisa dārzs atradās augstu pie pils rietumu sienas. Kanopusa žil­binošais disks slīga uz horizonta pusi. Tās slīpajos staros Kristāla kalnu stāvās nogāzes kvēloja kā koši karogi mastos.

Vēl spožāk mirdzēja Trūnas pasakainie torni. Kupoli, ininareti, ēkas no mirdzoša stikla. Ziedošu dārzu ieskauta, valdnieku pils slējās pāri dižajai galvaspilsētai.

Rieta atspulgā virs spožajām smailēm un nemierīgās sudrabainās jūras kā varavīkšņainas spāres slīdēja lidmašīnas. No kosmiskās ostas ziemeļos pacēlās vairāki jaudīgi karakuģi un pazuda augstumos.

Kolosālā saule norietēja. Violetās ēnas sabiezēja un iestājās maiga nakts. Vienlaikus apburts un smagu domu mākts, Gordons skatījās, kā ielās iedegas ugunis. Tās iemirdzējās arī pils zemākajās terasēs.

Divi zelta mēneši uzausa debesīs, kur jau mirdzēja zvaigžņu miriādes, veidodamas nepazīstamus zvaigznājus un sacenzdamās ar spožajām naksnīgās pilsētas ugunīm.

— Jūsu augstība, ir jau vēls.

Gordons pagriezās. Viņam paklanījās neliela auguma cilvēks, tā ādai bija bālzilgana nokrāsa. Gordons noprata ka tas ir kāds no Arta Ama personīgajiem kalpotājiem. Ar šo cilvēku jābūt uzmanīgam!

— Mēnešu svētki sākas pēc stundas, — turpināja sulainis. — Jums jāpārģērbjas, jūsu augstība.

Gordons atcerējās Džala Arna vārdus par svētkiem. Acīmredzot tiks rīkots karaliskais bankets. Būs milzums viesu — tie visi pazīst Artu Arnu un pamanīs katru mazāko kļūdu. Tomēr nāksies iet.

— Labi, ģērbsimies, — teica Gordons.

Sulainis pasniedza viņam melnu zīda uzvalku, aplika ap pleciem garu melnu apmetni. Pēc tam piesprauda pie krūtīm zaļiem dārgakmeņiem rotātu komētu — dižciltīgas izcelsmes zīmi, kā noprata Gordons. Un atkal, ieraugot augstajā spogulī savu nepazīstamo figūru, melnīgsnējo seju ar asiem pantiem,viņu pārņēma dīvaina izjūta, ka viss šeit ir nereāls.

— Man vajag iedzert, — viņš aprauti sacīja. — Kaut ko stipru.

Sulainis palūkojās uz viņu ar vieglu izbrīnu.