Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

Pēkšņi visa šī aina pazuda. Izslēdzis telestereo, Vils Kvīns metās pie loga. Gordons sekoja viņam un ieraudzīja garu, mirdzošu lidaparātu, kas ātri laidās lejup.

— Kuģis! — izsaucās vecais zinātnieks. — Nesaprotu. Tas ir izlūkkreiseris, bet tam nav emblēmas. Te kaut kas nav kārtībā!

Mirdzošais kuģis jau nosēdās dažus simtus metru no viņiem. Lūka atvērās. Ap divdesmit cilvēku pelēkos tērpos un ķiverēs, turēdami rokās pistoles ar gariem stobriem, skrēja uz torņa pusi.

— Tā ir Impērijas forma, bet viņiem šeit nav jābūt… — Vila Kvīna grumbainajā seja atspoguļojas izbrīns un nemiers. — Tas jāpaziņo Ņuārai!

Lejā varēja dzirdēt skaļus blīkšķus.

— Viņi lauž durvis! Ātrāk! Džon Gordon, ņemiet…

Gordons tā arī neuzzināja, ko gribēja teikt Vils Kvīns, jo šajā brīdī uzbrucēji ielauzās istabā. Viņiem bija nedabīgi bālas, bezkrāsainas sejas.

— Līgas karavīri! — iesaucās Kvīns un metās pie telestereo. Agresoru vadonis pacēla pistoli. Niecīga lodīte ieurbās Vila Kvīna mugurā un uzsprāga. Ar niknu izsaucienu Gordons metās uz priekšu.

— Nešaut, tas ir Arts Arns! — izkliedza virsnieks. — Saņemt dzīvu!

Gordons trāpīja ar dūri kādam sejā, bet viņu jau saķēra un atlauza rokas uz muguras. Pretinieku bija pārāk daudz.

— Princi Art! — bālais virsnieks vērsās pie viņa. — Man žēl, ka tā iznāca ar jūsu kolēģi. Viņš gatavojās izsaukt palīgus, bet mūsu ierašanos neviens nedrīkst pamanīt.

— Ko tas nozīmē? — nikni vaicāja Gordons. — Kas jūs esat?

— Mēs esam no Mākoņa, — atbildēja virsnieks. — Neuz­traucieties, princi, jūs esat drošībā. Mēs atnācām, lai nogādātu jūs pie Šora Kāna.

Šors Kāns — Tumšo Pasauļu Līgas diktators! Viņi grib nozagt Artu Arnu! īstais princis to nebija paredzējis, kad iecerēja apmainīties ar ķermeņiem.

— Es neiešu jums līdzi! — kliedza Gordons. — Es palikšu uz Zemes!

— Nāksies lietot spēku, — teica virsnieks. — Velciet viņu prom!

Pēkšņi telpā ieskrēja vēl viens bālģlmis kareivis.

— Trauksme! Mums tuvojas trīs kosmiskie kreiseri!

— Impērijas patruļa! — iebrēcās Līgas virsnieks. — Ātrāk!

Gordons izmantoja apjukumu un izrāvās no pretinieku rokām.

Paķēra kaut kādu smagu, cietu priekšmetu un nikni aizstāvējās. Viņam bija tā priekšrocība, ka nevajadzēja ievērot nekādas ceremonijas, turpretim viņš Līgai bija vajadzīgs dzīvs un vesels. No Džona belzieniem divi tūlīt nokrita, tomēr pārējie viņu atkal pieveica un izrāva no rokām gadījuma ieroci.

— Uz kuģi! — aizelsies nokliedza Līgas virsnieks. Četri karavīri nostiepa Gordonu lejup pa kāpnēm un izvilka ārā. Līdz kuģim bija palicis vēl pavisam nedaudz, kad draudīgie stobri, kas rēgojās no kuģa bortiem, pagriezās pret debesīm un sāka šaut..

Virsnieks iekliedzās. Džons Gordons ieraudzīja trīs cigāra formas kaujas kuģus, kas piķēja tieši uz viņiem. Atskanēja apdullinošs sprādziens. Gordonu un viņa nolaupītājus notrieca gar zemi. Kuģi ar apdullinošu rūkoņu piezemējās. Kad viņš piecēlās kājās, viss jau bija beidzies.

Līgas kuģis bija pārvērties par sakusuša metāla kaudzi. Visapkārt gulēja karavīru līķi. Kreiseru lūkas atvērās, no turienes pie Gordona skrēja cilvēki pelēkās formās un ķiverēs.

— Princi Art, vai jūs neesat ievainots? — Gordonam sauca viens no viņiem. Tas bija gara auguma tumšmatis ar kaparbrūnu seju. Viņa melnajās acīs bija redzams jautrs uzbudinājums. — Es esmu Hells Berels, komandēju patruļu Sīriusa sektorā. Mēs pamanījām, ka uz Zemi dodas nepazīstams kuģis, dzināmies pakaļ un, lūk… — Viņš paskatījās uz nogalinātajiem. — Mākoņa ļaudis, zvēru pie Debesīm! Šors Kāns iedrošinājies iesūtīt šeit savu aģentus! Tas var būt par iemeslu karam.

Džons Gordons drudžaini domāja. Satrauktais virsnieks ari bija noturējis viņu par valdnieka dēlu, un viņš nedrīkstēja teikt patiesību, viņš bija devis vārdu Artam Arnam.

— Nē, es neesmu cietis, — teica Gordons. — Bet viņi izšāva uz

Viļu Kvlnu. Baidos, ka viņš ir miris.

Visi steidzās uz torni. Gordons noliecās pie guļošā ķermeņa. Pietika ar vienu acu uzmetienu. Lodes sprādziens bija izdedzinājis Vila Kvīna ķermenī vaļēju brūci. Zinātnieka nāve nozīmēja, ka, sākot ar šo bridi, dīvainajā nākotnes pasaulē Gordons var paļauties tikai uz sevi.

Nebija citas izejas. Viņš paliks tornī, pie aparāta, ar kura palīdzību viņš tikai var atgriezties iepriekšējā dzīvē. Par laimi, Vils Kvīns bija paguvis izstāstīt pietiekami daudz, lai Gordons spētu uzņemt telepātisko kontaktu ar īsto Artu Amu.

— Man tūlīt jāziņo par uzbrukumu, princi Art, — teica Hells Berels. Un par atbildi uz Gordona noraidošo žestu piebilda. — Tas ir mans pienākums, ziņot par tādu svarīgu notikumu.

Piegājis pie telestereo pults, viņš noregulēja pārslēdzēju. Pēc mirkļa virs otrās kvarca plāksnes parādījās nepazīstama virsnieka telpisks tēls.

— Flotes Štābs Trūnā.

— Kapteinis Hells Berels no patruļas Sīriusa sektorā vēlas nodot ārkārtīgi svarīgu ziņojumu viņa gaišībai Ebasam Arnam.

— Vai nevar izsaukt komandoru Korbulo? — brīnījās virsnieks.

— Jautājums ir pārāk svarīgs un neatliekams, — paskaidroja Hells Berels. — Es uzņemos visu atbildību un pieprasu audienci.

Pagāja vairākas gaidu pilnas minūtes. Tad telestereo ek/ānā parādījās gluži cits cilvēks. Tas bija varena auguma sirmgalvis ar ļoti biezām uzacīm un ciešu acu skatu. Virs tumšās virsjakas un biksēm viņš valkāja bagātīgi izšūtu apmetni.

— Kopš kura laika parasti kapteiņi… — viņš nikni iesāka, taču tūlīt ieraudzīja Džonu Gordonu. — Tu, Art? Kas noticis?

Gordons saprata ka šis cilvēks ar stingro skatienu ir Ebass Arns, Arta Arna tēvs. Viņa tēvs.

— Nekas sevišķs… — viņš jau iesāka, bet Hells Berels viņu pārtrauca:

— Atvainojiet, princi Art, jautājums ir ārkārtīgi svarīgs! — Viņš pagriezās pret Ebasu Arnu. — Līgas kreiseris mēģināja nolaupīt princi. Mana patruļa gadījās tuvumā, mūsu radari viņus atklāja. Viņi ir iznīcināti.

— Līgas karakuģis pārkāpa kosmiskās robežas? — imperators bija saniknots. — Un gribēja nolaupīt manu dēlu?!

— Viņi cerēja pārsteigt mūs nesagatavotus, — steidzīgi paskaidroja Gordons. — Viņi vairs neiedrošināsies. Domāju, ka man nekas vairs nedraud.

— Nedraud? Par ko tu runā? — Ebasa Arna seja sadrūma. — Tu zini ne sliktāk par mani, kādēļ Šors Kāns mēģināja tevi nolaupīt un kas notiktu, ja viņam tas būtu izdevies! Tu nedrīksti palikt uz Zemes, Art! Pietiek sēdēt šajā nomalē ar saviem pētījumiem. Lūk, pie kā tie tevi noveduši! Tev tūlīt pat jāatgriežas Trūnā.

Gordonam sašļuka dūša. Trūnā, citā Galaktikas malā! Ja viņš atstās laboratoriju, tad uz visiem laikiem zaudēs iespēju atgriezties savā laikmetā.

— Es nevaru uz Trūnu, — viņš bija galīgi izmisis. — Man vajag vēl dažas dienas, lai pabeigtu pētījumus!

— Dari, ko tev liek, Art! — nikni iekliedzās Ebass Arns. Pievērsies Hellam Berelam, viņš pavēlēja. — Uzņemiet princi savā kreiseri, kaptein. Ja mēģinās iebilst, norīkojiet apsardzi!

Saule sen vairs nebija redzama no kuģa klāja, priekšā bija Galaktikas centrs, kur mirguļojošu gaismu izstaroja lodveida sakopojumi. Džons Gordons stāvēja "Karisa" plašajā vadības centrā kopā ar Hellu Berelu un diviem stūrmaņiem. Pateicoties miglainajam, zilganajam enerģētiskajam laukam, kas apņēma katru priekšmetu uz kuģa, viņš nejuta pārslodzes. Toties ik reizes, skatoties uz priekšu, uz majestātisko panorāmu, viņam iekšā viss it kā sažņaudzās.