Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

No grāfa sejas Gordons noprata, ka pie sevis viņš domā: …līdz ceremonijas beigām. Un tūlīt pat piebeigsim.

Q-rils neiebilda.

— Labi, — viņš nošņāca. — Bet pašlaik mums steidzīgi jāsazinās ar savu floti.

Viņš pagriezās pret abiem pārējiem x-harniem, un Gordons saprata, ka viņi taisās paziņot: Impērijas kuģi meklē iebrucēju armādu, bet galvaspilsēta ir neaizsargāta. Abi x-hami nedzirdami izklumzāja no zāles.

Narats ar ceremoniālu žestu, it kā atklādams balli, paņēma Liānu pie rokas.

— Iesim, māsīc! Mana tauta gaida!

Liānas nekustīgajā sejā neatspoguļojās nekādas emocijas. Abi ar Naratu viņi izgāja uz lielā balkona. Pārējie sekoja. Gordonu un Šoru Kānu pavadīja četri bruņoti karavīri.

Lielais balkons bija ļaužu pilns. Tīns Krīvers pamēģināja nostāties Teinam līdzās, bet tas viņu atbīdīja ar niknu žestu.

— Nestāviet te. Šī ir mana triumfa diena. Stāviet aizmugurē.

Pār grāfa lūpām pārlaidās indīgs smaids, bet viņš bez

iebildumiem atkāpās tālāk, kur stāvēja Q-rils un daži virsnieki. Ari Šors Kāns paspēra soli uz to pašu pusi, bet savukārt Tīns Krīvers noraidoši papurināja galvu.

— Nu nē! Stāviet, kur stāvējis, lai jūs varētu nošaut, neapdraudot pārējos.

Šors Kāns klusēdams paraustīja plecus.

Pa to laiku Narats Teins pieveda Liānu pie balkona margām. Viņus spoži apspīdēja Fomalgautas rita stari. Narats pacēla sveicienam roku.

Parka alejās nogranda sajūsmināti auri. Pat, stāvēdams balkona dziļumā, Gordons redzēja nehumanoīdu pūļus, kuri pārpludināja visu parku, pat Seno Valdnieku milzu statujas bija veseliem ķekariem aplipušas ar dažādām plēvspārnainām būtnēm, kas apdullinoši ķērca. Retumis bija arī pa cilvēkam, to apģērbu rotāja Kaujas Vāles zīme.

Par ko domāja Liāna skatīdamās uz šo pūli, kurā nebija neviena no viņas padotajiem? Tie nedaudzie Hatīras iedzīvotāji, kuri bija pārdzīvojuši šausmīgo slaktiņu, tagad kaut kur slēpās. Uzvaras ap­stulbinātie okupanti izgrūda trakus bļāvienus un izsaucienus, kuros nebija nekā cilvēcīga. Retās cilvēku balsis pazuda šajā skaņu jūklī. 260

Fomalgautas Senie Valdnieki bezkaislīgi raudzījās, kā iet bojā viss viņu mūža darbs.

Narats atkal pacēla roku. Pilij pāri gāzās jauna, vēl sajūsminātāka apsveikuma kliedzienu vētra. Narats bija sasniedzis savu ambīciju un pretenziju kulmināciju, sasniedzis virsotni un spējis to tikai patei­coties tam, ka viņu fanātiski dievināja nehumanoīdi, uz kuriem viņš tagad skatījās ar jūtām, kurās apvienojās prieks, lepnums un mīlestība.

Pamazām troksnis noklusa. Narats čukstēja.

— Jūsu kārta, māsīc.

Liāna stāvēja taisna kā uzvilkta stīga un skaidrā, aukstā, pilnīgi svešā balsī vērsās pie pūļa.

— Es, Liāna, Fomalgautas valdošā princese, paziņoju, ka atsakos no troņa par labu…

Viņas vārdus pārtrauca šāvienu troksnis. Gordons ieraudzīja, kā krīt Tīns Krivers un viņa virsnieki. Mazās atomlodītes sprāgstot pārogļoja apģērbu. Balkona durvīs stāvēja Hells Berels un Korhans. Viņi šāva, šāva… Vienīgi Q-rils, kuru laikus brīdināja viņa telepātiskā intuīcija, paguva atlēkt sānis.

Narats Teins pagriezās pret šāvējiem.

— Kas nu atkal?! — viņš bija sarkans aiz dusmām.

Korhans nešaubīdamies izšāva uz viņu, dzeltenajās acīs nebija ne mazākās līdzcietības. Maza reaktīvā lodīte ieurbās Teina sānā, un viņš sagrīļojās. Bet nenokrita, it kā negribēdams pieņemt nāvi un atzīt savu sakāvi. Ar dīvaini majestātisku, patiešām karaļa cienīgu kustību viņš pagriezās pret pūli. Pret saviem padotajiem, kuri no lejas neredzēja, kas notiek balkonā. Mēģināja vēlreiz pacelt roku, bet pēkšņi sabruka un kluss un nekustīgs pārkārās pāri margām. Troksnis momentā apklusa. Parkā iestājās nāves klusums.

— Nē! — pēkšņi iekliedzās Hells Berels.

Korhans ar stiklainām acīm mērķēja tieši uz drosmīgo kapteini. Gordons uzmeta skatienu Q-rilam un lēca kā tīģeris. Pārlidoja pāri kūpošajiem sargu līķiem un sagrāba x-harnu. Tas izrādījās neticami viegliņš. Pēc inerces raudams līdzi x-harnu, Gordons to pacēla virs margām un nolidināja lejā. Nedaudzajos mirkļos, kamēr tas krita, viņš juta pēdējo graujošo domu triecienu, kurš nebija vērsts ne pret vienu…

Un pēkšņi šī sajūta izzuda. Gordons atļāvās pasmaidīt. Izrādās, x-hami paniski baidās no nāves — tieši to nozīmēja šis telepātiskais kliedziens.

Korhans, nepaguvis izšaut uz Hellu, nolaida ieroci. Lejā, parkā valdīja pilnīgs klusums. Likās, visi bija aizturējuši elpu. Visas sejas bija pievērstas Narata ķermenim. Viņa galva karājās uz leju, mati plīvoja vējā. Rokas bija pastieptas pret pūli, viņš it kā sauca palīgā.

Šajā kritiskajā brīdī, kad likās, ka laiks apstājies, Šors Kāns rīkojās ar viņam raksturīgo apķērību, kas tā sajūsmināja Gordonu. Bijušais diktators pieskrēja pie margām, ar teatrālu žestu pacēla rokas pret debesīm un spalgi iekliedzās.

— Grāfi nogalināja Naratu Teinu! Atriebsim viņa nāvi!

Gemi, andaksi, kaili un visi pārējie nehumanoīdi blenza uz Šoru

Kānu. Un pēkšņi viņi saprata. Saprata, ka Narats miris. Narats, kuru viņi dievināja un pielūdza, kuram sekoja, par savu dzīvību nedomādami. Brēcieni no tūkstošiem rīkļu saplūda vienā, ārkārtīgi spēcīgā sāpju un niknuma kliedzienā.

— Atriebsim Naratu! Nāvi grāfiem!

Tas bija naida uzliesmojums. Nehumanoīdi uzklupa cilvēkiem Pierobežas uniformās, kuri tikko vēl bija viņu sabiedrotie, bet pēkšņi kļuva par niknākajiem ienaidniekiem. Lietā lika visu: zobus, nagus, ragus un spārnus.

Sāpju un naida kliedziens aizvēlās pāri visai pilsētai.

Korhans vēl bija daļēji apdullis, viņš nespēja atgūties no x- harna domu uzbrukuma, kas gandrīz piespieda viņu nogalināt draugu. Toties Hells Berels bija ļoti dzīvīgs.

— Ātri šurp! Pēc dažām minūtēm viņi būs šeit. Korhans zina visas slepenās ejas. Tikai tas mūs izglāba, kad ieņēma pili. Ātrāk!

Gordons saķēra Liānas roku un vilka viņu sev līdz. Šors Kāns vēl aizkavējās, savāca pistoles un pasvieda vienu Gordonam. Viņš starot staroja priekā.

— Redzējāt? Šie nehumanoīdi nav sevišķi apķērīgi… Es to neteicu pārjums, Korhan. Vispār jāsaka, viņi reaģēja tā, kā vajadzīgs. 262

Kādā sienā atvērās slepenas durvis, un viņi steidzīgi iespruka krēslainā galerijā. Šors Kāns aizvēra durvis. Liāna raudāja, bet Gordonam nebija laika viņu nomierināt.

— Vai var nemanīti nokļūt sakaru zālē? — viņš pajautāja Korhanam. — Man jānodod steidzīgs ziņojums.

Korhans vēl nebija īsti atguvies.

— Ziņojums? Kam? Baroniem?

— Nē. Artam Arnam un Impērijas Flotei. Es tagad zinu, kur slēpjas x-harnu armāda.

Pa šauru, līkumotu eju, kas bija iebūvēta pils biezajās sienās, Korhans izveda viņus plašā gaitenī.

— Sakaru centrs ir šeit. Ceturtās durvis.

Gaitenī neviena nebija. No augšas bija dzirdams dobjš troksnis, ko radīja pilī saskrējušie nehumanoīdu pūļi.

— Jāsteidzas, — Hells Berels mudināja pārējos. — Visa pils ir viņu ķetnās. Droši vien viņi piebeiguši jau visus grāfa ļaudis. Ja mūs pamanīs, viņi tāpat neceremonēsies.

Pēc dažām sekundēm viņi iedrāzās sakaru centrā. Cilvēks ar Kaujas Vāles zīmi pie krūtīm neveiklām kustībām mēģināja iedarbināt pulti. Viņam aiz muguras stāvēja divi x-harni, kuriem Q-rils lika nodibināt sakarus ar savu floti. Magelānieši nepaguva pat pagriezties, kad nokļuva pie senčiem.