Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

— Kā tad tā, — aiz muguras atskanēja pazīstama balss, — man šķiet, ka taisni jūs esat šīs drāmas galvenais personāžs.

Pagriezies Gordons ieraudzīja gudrās, dzeltenās Korhana acis.

— Es Liānai par to jau sacīju, — viņš teica.

— Un kā iepriekš esat pārliecināts, ka x-harniem neizdosies izvilkt no jūsu apziņas nekādu informāciju par Iznīcinātāju?

— Man Šķiet, es visu pateicu maksimāli skaidri. Es zinu, kā tas izskatās, kā nostiprināt to uz kuģa, kā līdzsvarot to pirms ieslēgšanas… Tas arī viss. Man nav nekādas sajēgas, kā tas strādā. Kāpēc jūs atkal jautājat?

— Tāpēc, ka, neskatoties uz manām simpātijām pret jums, — sarunu biedra dedzīgā toņa nesamulsināts, Korhans atbildēja, — pienākums liek man iznīcināt jūsu smadzenes, pirms tās izmanto x- harni.

— Es saprotu, — pēc klusuma brīža sacīja Gordons un nodomāja: acīmredzot aizdomas, ka es pārāk daudz zinu, vajās mani līdz mūža galam. Spriežot pēc visa, tas nav tālu.

— Iziesim dārzā, — Korhans ierosināja. — Mums šeit nav ko darīt. Situācija taču jums ir skaidra.

Bija iestājusies nakts, taču pils parkā, tāpat kā visā pilsētā, valdīja drudžaini darbīga atmosfēra. Akmenī kalto Fomalgautas karaļu smagā skatiena pavadīti, šaudījās cilvēki un mašīnas. It visur uzstādītās raķešu baterijas disharmonēja ar priekšzīmīgajām alejām.

Nez no kurienes ieradās Šors Kāns, un Gordons apjautājās par Hellu.

— Viņš runā ar Trūnu. Jūs tik spilgti aprakstījāt Narata desantu, ka viņš ir pamatīgi izbijies.

— Mūs visus biedē šī doma, — Gordons iebilda.

— Izņemot Šoru Kānu, — uzmanīgi paskatījies uz bijušo diktatoru, precizēja Korhans. — Viņš nebaidās ne dieva, ne velna. Ne ari cilvēku, protams… Atvainojiet mani par šo nelielo domu zondāžu, bet es…

Ar nepacietīgu žestu Šors Kāns pārtrauca viņa taisnošanos un pagriezās pret Gordonu.

— Man likās, ka mans pieticīgais militārais talants — es taču gandrīz iekaroju Galaktiku — kaut nedaudz, bet noderēs. Taču šis Arbo manī neklausās. Tāpēc pašlaik, tik kritiskā brīdī, varu droši teikt, ka vairs neatkāpšos nojums ne soli.

— Tikai nekāpiet uz manas ēnas, — atsaucās Gordons. — Man no tā piemetas alerģija.

Šors Kāns pasmaidīja.

— Jūs kā vienmēr formā. Nebaidieties, vienkārši es nevēlos, lai mani pakar.

Vū-ū-ū-uh-bum!!

Skaļa svilpoņa un sprādziens noslāpēja Šora Kāna vārdus. Nodārdēja jauni sprādzieni, sākumā retāk, pēc tam arvien biežāk un biežāk. Virs pilsētas debesīs aiztraucās trīs ugunīgas svītras.

— Raketes, — Šors Kāns pamanījās izteikt īsajā pauzē starp sprādzieniem. — Ja viņi jau atrodas sasniedzamības zonā, drīz šeit būs pavisam karsti.

Viena pēc otras aiztraucās raķetes, visos virzienos sašvīkādamas debesis. No pilsētas puses atlidoja stiepts, daudzbalsīgs kliedziens. Korhans izstiepa spārnu, rādīdams uz sarkani nokaitētu, bolīdam līdzīgu ķermeni, kurš lēzenā lokā krita uz Hatīru. Tas bija zvaigžņu kuģis. Tā krāsa mainījās līdz spoži baltai, un tas uzsprāga, izkiīzdams kā ugunīgs mākonis.

— Viens gatavs, — Šors Kāns komentēja. — Pārāk ātri iegāja atmosfērā. Droši vien netika galā ar vadību.

Liesmojoša lūžņu kaudze ar šausmīgu žvadzoņu nogāzās netālu no pilsētas robežas. Zeme nodrebēja pārvēlās gaisa vilnis. Gordons un viņa biedri ar grūtībām noturējās kājās.

— Pavisam tuvu, — teica Šors Kāns. — Man liekas, viņi varētu izvēlēties vietu krišanai kaut kur tālāk.

— Skatieties! — Gordons iesaucās. — Vēl viens!

Izskatījās, ka šis kuģis klausīja Šora Kāna ieteikumam un nokrita daudz tālāk no pilsētas. Sprādziena troksnis bija tik tikko dzirdams.

— Tā jau ir labāk, — apmierināti noteica bijušais diktators. — Turpiniet tādā pašā garā. Ja kaut viens no viņiem nogāzīsies uz pilsētu…

Viņš neizteica līdz galam. Nebija vajadzības. Visiem tāpat bija

skaidrs, kādas var būt sekas. Gordons pilnīgi piekrita Šorām Kānam.

No pilsētas puses atkal atskanēja daudzbalsīgas klaigas.

— Kas tur notiek? — Gordons jautāja.

— Ieklausieties, — Korhans atbildēja. — Tie nav tikai kliedzieni, bet ari ovācijas.

Pūļa troksnis ātri tuvojās un drīzumā pārpludināja Seno Valdnieku Aleju. Pūļa vidū lēni virzījās ekipāža, kurā sēdēja Liāna. Pūlis trakoja priecīgos kliedzienos, turpretim princese sveicināja savus pavalstniekus tādā mierā, it kā tā būtu parasta svētku demonstrācija.

Reiz Gordons bija juties pazemots viņas karaliskā statusa un etiķetes prasību dēļ, kuras vajadzēja ievērot. Toties tagad viņš skatījās uz visu citām acīm, viņa sirds pārplūda lepnumā, kad Liāna majestātiskā un tajā pašā laikā ļoti graciozā gaitā kāpa augšup pa pils kāpnēm. Viņa atvadījās no pūļa ar karalisku rokas mājienu, un Šis žests it kā runāja: dzīvi vai miruši, mēs esam kopā, jo mēs — tā ir Fomalgauta.

Liāna deva zīmi Gordonam, un viņš gāja princesei līdzi pilī. Sienas tricināja nepārtraukto raķešu zalvju vibrācija. Liāna, Gordons un Korhans iegāja Padomes sēžu zālē, bet Šors Kāns šoreiz sekoja viņiem ar tik pašpārliecinātu izskatu, ka sargi neuzdrošinājās viņu aizturēt. Karaliste draudēja sabrukt, nebija laika domāt par disciplīnu.

Pie ekrāniem drūzmējās virsnieku grupa. Arbo panāca pretī.

— Vairs nav šaubu, jūsu augstība. Herkulesa kuģi maksimālā ātrumā lido mūsu virzienā.

Gordona dvēselē iesila cerība. Vareno baronu flote ir spējīga stāties pretī vienalga kam. Izskatījās, ka ari Liāna domā to pašu, un Arbo steidzīgi piebilda.

— Man ļoti žēl, jūsu augstība, bet izteikšos precīzāk. Viņi nelido tieši uz Fomalgautu, bet Ostrinusa virzienā, kur vēl cīnās Engla eskadras paliekas…

Gordona krūtīs kaut kas pārtrūka. Protams, ar prātu viņš apjēdza, ka baroni izvēlējušies ļoti gudru taktiku. Kādēļ atstāt sev aiz muguras floti, kas jebkurā brīdī var uzbrukt?

— Es saņēmu ari ziņojumu, — Arbo turpināja, — ka Hatīras rajonā piezemējušies vismaz divdesmit četri Narata Teina transportkuģi. Daudzi no tiem iznīcināti, bet bojā gājušo vietā ierodas arvien jauni. Vairums mūsu bateriju vairs nedarbojas.

— Labi, — mierīgi sacīja Liāna. — Aizstāvēsim pilsētu. Nāksies aizkavēt viņus līdz tam brīdim, kad ieradīsies baroni.

Gordons zināja ko viņa jūt. Ja būs lemts kas cits — ko darīt, viņš nodzīvojis pilnīgi pietiekami, lai vīrišķīgi sagaidītu nāvi.

Viņš ieskatījās dziļi Liānai acīs. Jā — viņš izvēlētos šo ceļu arī tad, ja iepriekš būtu visu zinājis.

Pilsētas aizsardzības līnijās krita viena pēc otras. Pār Hatīru nolaidās ilga nakts. Visu šo nakti, visu nākamo dienu un daļu nakts uz planētas piezemējās okupantu kuģi.

Liela daļa lidaparātu sasniedza zemi kā nokaitēti lūžņi, bet neapturami pieauga to skaits, kuri tika cauri visiem šķēršļiem, un Fomalgautas karalistes galvaspilsētas aizstāvju rīcībā palika arvien mazāk raķešu bateriju.

No veiksmīgi atlidojušajiem transportkuģiem plūda arvien jauni un jauni nehumanoīdu pūļi, kuri bija savervēti uz simtiem Ārējā Kosmosa Pierobežas planētu. Gemi no Teinas planētas un kentauri ar tīģeru galvām metās cīņā, izkliegdami prieka un uzvaras saucienus. Ohallas dīvainie cilvēkputni gāja kaujā ar dvēseli plosošiem ķērcieniem. Biezu vilnu klātie, milzīgie torri no bezvārda pasaules, kas atradās ārpus Pierobežas zonas, vicināja visas četras muskuļainās rokas. Neskaitāmi daudzu citu rasu un tautību pārstāvji, neaprakstāmu formu un nokrāsu būtnes lēkāja, vēlās, līda un ložņāja pa zemi…