Edmonds HAMILTONS - ZVAIGŽŅU KARAĻI

— Lieliska taktika! Kaut tikai mūsu kuģi priekšlaicīgi neie­saistītos sadursmē. Nekavējoties jāizsauc admirālis Engls…

Kad Arbo ar pārējiem padomniekiem aizgāja tālāk, Liānas lūpās parādījās vārgs smaids.

— To izdomāja Šors Kāns, vai tiesa?

— Tā jau es domāju, ka jūs sapratīsit.

Vēlāk viņi sēdēja augstā pils terasē siltā puskrēslā, kuru piepildīja reibinoša ziedu smarža. Pilsēta bija tālu lejā, varēja just tikai tās nemierīgo elpu. Visapkārt iedegās un pēkšņi dzisa ugunis, pārvietojās karaspēka daļas. It visur, pat pils parkā, steidzīgi uzstādīja rakešu baterijas. Tālumā, militārajos kosmodromos, pret debesīm slējās milzīgie radaru šķīvji, gatavi dot savu ieguldījumu galvaspilsētas aizsardzībā.

Gordons pacēla acis uz zvaigznēm. Kaut kur neiedomājami tālu no šejienes viena otrai pretī traucās divas kolosālas kosmosa flotes. To sadursmes iznākums noteiks Fomalgautas un, iespējams, visas Galaktikas likteni. No Herkulesa baroniem jauna informācija nebija saņemta. Ja šī palīdzība tomēr ieradīsies, tas notiks pilnīgi negaidīti.

Pārdomas aiznesa viņu vēl tālāk, uz Galaktikas robežām, turp, kur Impērijas Flote meklēja paslēpušos x-harnus. Ja tos atradīs, atkal tiks likta lietā Iznīcinātāja gigantiskā jauda un likvidēti uzbrukuma draudi. Bet vai viņus atradīs? Gandrīz ar gaišreģa pārliecību Gordons domāja, ka šoreiz Impērijai neveiksies. Katrā ziņā x-harni ir bruņoti ar tik spēcīgiem uzbrukuma un aizsardzības līdzekļiem, kādus neviens nav pat sapnī redzējis. Viņi, protams, nav aizmirsuši par savu pirmo

sastapšanos ar Iznicinātāju…

Liekas, ari Liāna domāja par x-harniem. Katrā gadījumā viņa pārtrauca klusumu ar jautājumu.

— Kad Narats Teins uzbruks, vai šīs būtnes būs kopā ar viņu?

— Jā, esmu pārliecināts.

— Kāpēc?

Gordons paskaidroja.

— X-harniem ir zināms, ka reiz, būdams Arta Ama vietā, pareizāk sakot, ķermenī, es jau ieslēdzu Iznīcinātāju. Viņiem šķiet, ka manā rīcībā ir visa informācija par to. Tā nebūt nav. Es rīkojos tīri mehāniski, sekodams Džala Ama instrukcijām. X-harni to nenojauš. Viņi darīs visu, lai sagrābtu mani gūstā.

Liāna nodrebēja, un viņš saprata, ka princese atcerējusies par magelāniešu neparasto telepātisko spēku, kas viņus tik tikko nepazudināja uz Teinas.

— Jā, tikai trīs pašlaik dzīvi esošie, — Gordons turpināja, — zina Iznīcinātāja noslēpumu, pie tam viens no viņiem — tikai daļēji. Lūk, tādēļ mani savulaik nolaupīja Talarnas aģenti. Atceraties? — Viņš piecēlās un atkal skatījās uz pilsētu, kas virmoja tuvojošās nelaimes priekšnojautās. — Bet kad noskaidrojās, ka es nemaz neesmu Arts Ams… Tieši Šī informācija uzkūdīja Tumšo Pasauļu Līgu uzbrukt Impērijai. Šors Kāns bija pārliecināts, ka es nespēšu iedarbināt Iznīcinātāju. Tagad vēsture atkārtojas. Mūsu visļaunākie ienaidnieki, x-harni, uzskata, ka caur mani var piekļūt Šim noslēpumam. Tas ir vienīgais Šķērslis, kas viņiem traucē iekarot Galaktiku. Viņus nekas neapturēs.

Viņš satriekts pašūpoja galvu.

— Kāda fatāla sakritība! Es esmu jūsu pasaules lāsts. Pēdējais piliens, kas pārpilda kausu, kā saka Šors Kāns.

— Nē! — satverdama viņa roku, iesaucās Liāna. — Nē… Pat ja tā, vainīgs ir Arts Ams, nevis jūs… — Pēc brīža viņa maigi piebilda. — Esmu laimīga, ka jūs ieradāties manā pasaulē, Džon. Tiešām laimīga.

Viņa piecēlās.

— Man jāiet izvadīt karalistes aizstāvjus. Nē, nevajag man nākt

līdzi. Tā ir tikai mana darīšana.

Viņa aizgāja, bet Gordons ilgi skatījās zvaigžņotajās debesīs, kas kā kupols pletās pār ugunīs mirdzošo pilsētu. Ja Narats Teins apmierinās savas pretenzijas uz Fomalgautas troni, viena no zvaigžņu karalistēm sagrūs, bet viņi ar Liānu, visticamāk', sastaps šeit savu nāvi. Bet tā būs tikai viņu un tikai šīs karalistes traģēdija.

Turpretim, ja piepildīsies x-harnu plāni, tā būs visas Galaktikas traģēdija, katastrofa Visuma mērogā.

Pirms diviem tūkstošiem gadu viņi jau mēģināja uzbrukt, bet, cietuši neveiksmi, atkāpās uz saviem Magelāna mākoņiem un sāka perināt jaunus plānus. Turklāt viņi ari rīkojās. Viņi iesūtīja Pierobežā savus slepenos aģentus, piejaucēja grāfus un Naratu Teinu. Sagatavojuši izšķirošo triecienu, viņi gaidīja piemērotu brīdi.

Tagad, pēc diviem tūkstošiem gadu, šis bridis bija klāt!

Pastarā diena Galaktikai.

Kaut kur pie Ārējā Kosmosa robežām naidīgo karaspēku zvaigžņu kuģi uzsāka kauju. Smago kreiseru zalvju uzliesmojumos atblāzmoja šis Galaktikas sektors. Flangos izdevīgu bridi gaidīja neredzamie kuģi-spoki. Laiku pa laikam kāds no šiem kuģiem iznira, deva pretiniekam nāvējošu triecienu un tūlīt pat izzuda skatienam.

Fomalgautas karalistes pils ekrānos šī baismīgā kauja izskatījās kā nekārtīgs punktiņu un uzliesmojumu jūklis. Taču pavisam drīz varēja noprast, ka grāfu galvenie spēki lēni spiež Fomalgautas floti uz austrumiem, nostādamies starp to un karalistes galvaspilsētu.

Arbo seju klāja sviedri. Pār viņa lūpām ik bridi lauzās klusināti lāsti.

— Engls ir pieredzējis komandieris, bet viņam ir par maz kuģu. Trīs pret diviem, un šis pārsvars palielinās. Viņi grib atbrīvot ceļu uz Fomalgautu priekš tiem!

Arbo pirksts rādīja uz ekrāna augšējo labo stūri, kur tikko parādījās jauns uguntiņu spiets. Tās lēni, bet neatvairāmi tuvojās Fomalgautai.

Transportkuģi. Tur lido šis neprātīgais nehumanoīdu ordu komandieris Narats Teins. Viņš tos savervējis no daudzām planētām un jau iepriekš bauda savu triumfu. Gordonu nomāca bezspēcības un bezpalīdzības apziņa. Iespējams, ari Liānu mocīja Šī sajūta, taču bālā seja par to neliecināja.

— Vai no baroniem joprojām nav ziņu? — viņa pajautāja.

Korhans, izteiksmīgi noplivinot spārnus, atbildēja:

— Ne vārda, jūsu augstība. Spriežot pēc visa, mums nāksies cīnīties vienatnē.

— Ja Engls būtu iedalījis kaut pāris kreiseru! Mums rastos iespēja neļaut viņiem piezemēties, — nosūkstījās Arbo, un Gordons klusībā atzīmēja, ka admirālis nav ņēmis vērā Šora Kāna padomu.

— Par vēlu, — noteica Liāna, norādot uz ekrānu. Pienāca izšķirošais bridis šajā batālijā. — Jāgatavojas planētas aizsardzībai.

Viņi izgāja no telpas, pa ceļam pievienojās Šors Kāns. Līdz šim brīdim Padomes sēžu zālei viņš pat netuvojās, skaidri zinādams, ka tik un tā iekšā netiks. Bet tagad, neievērodams Hella Berela nedraudzīgo skatienu, pienāca. Gordons palēnināja soli.

— Cik varu spriest pēc jūsu sejas izteiksmes, — sacīja bijušais diktators, — Fomalgautas flote zaudē. Vai ne?

— Jā, tā ir atsviesta uz austrumiem. Teina transporti teju teju uzsāks desanta izsēdināšanu, tad šeit būs īsta elle.

— Diemžēl tam ir grūti nepiekrist. Skumji! Es gan vai smadzenes izmežģīju, domādams, kā izkļūt no šīm lamatām. Nekas nesanāk.

— Taisnību runājot, — ironiski noteica Gordons, — man likās, ka jūs, atrodoties sava dzīves ceļa galā, izvēlēsities varoņa nāvi tāpat kā mēs visi.

— Taisnību runājot, — nevērīgi atbildēja Šors Kāns, —es ari paliku tieši pie šī varianta, jo neredzu reālu iespēju izdzīvot. Galu galā, ko tad es zaudēju!

Dažas stundas vēlāk pilī sākās drudžaina darbība, kuras jēgu Gordons sākumā nesaprata. Visos virzienos skraidīja virsnieki un ierēdņi, arī Liāna bija tik aizņemta, ka nevadīja veltīt viņam ne bridi. Gordons nesaprata, ko darīt, kurp doties, un jutās kā piektais ritenis. 244