DRIVA VIDARA - NO SINDBADA JŪRASBRAUCĒJA PIEZĪMĒM

DRIVA VIDARA,

islandiešu rakstniece

NO SINDBADA JŪRASBRAUCĒJA PIEZĪMĒM

Kā vienmēr, vilnis izmeta viņu krastā. Gluži viens viņš stāv jūras krastā un kliedz, un dzird, kā kalnos atsaucas at­balss. Nekādas citas atbildes nav. Nekur ne dzīvas dvēseles. Virs kalnu grēdas mirguļo ledāji. Viņš raugās uz savām rokām un pa­mana, cik ļoti tās novājējušas pēc ilgās badošanās, bet maizes vietā visapkārt tikai akmeņi. Viņš atrod ķērpju krūmiņu un apēd to. Liedagā patrāpās sāļas ūdenszāles, un viņš košļā tās. Sajutis slāpes, viņš pieplok pie kalnu strauta un dzer. Aizsnaudies straut- malā, viņš sapņo, ka ir viens, un pamodies redz, ka patiešām ir viens. Atceras lielās pilsētas, kurās viņam nācies dzīvot, un tu­rienes nomācošo vientulību. Šeit nav ziedošo dienvidu pļavu, vie­nīgi tuksnesīgas tāles, viss šeit ir neskarts un pirmatnējs. Pat tad, ja viņš kādreiz aizkļūs līdz cilvēku miteklim, viņš atminēsies šos brīvos plašumus, tikpat brīvus kā tagad viņš pats. Kalnu strauta čalas skan ausīs kā valdzinoša dziesma, kalnu gālēs spoži mirdz ledāji, kurus tikpat kā nav minušas cilvēka kājas, vismaz uz tiem neved nekādas stigas.

Viņš devās ceļā.

Kā nokļuva līdz apmetnei, viņš pats lāgā nezina. Pirmā pa­zīme, kas liecināja par cilvēku tuvumu, bija dziedāšana — gari stiepta, skumīga dziedāšana ar krasām tonalitāšu maiņām un iz­saucieniem. Un tad viņš ieraudzīja tos: neliela auguma, melnīgsnē­jus, ar plakanām sejām, gluži kā okeāna viļņu noslīpētus. Viņš skaļi iekliedzās un nogāzās zemē. Attapās jau būdā. Būdas sienas bija slīpas, un viņam šķita, ka tās gāžas viņam virsū. Griestos vīdēja debesis, zem kurām viņš bija pavadījis tik daudzas nak­tis. Pie debesīm ledāju atspulgā slīdēja žilbinoši balti mākoņi. Savu mūžu viņš nebija redzējis tik baltus mākoņus, kas nes ze­mei lietu un sniegu.

Būdā dega uguns, pie pavarda sēdēja sieviete ar krunkainu, koka mizai līdzīgu seju un vārīja ēdienu. Viņš pasveicināja, taču sievietes atbildi nesaprata: valoda viņam bija sveša.

Sieviete atnesa bļodu ar zivīm un aicināja ar zīmēm iebaudīt. Viņš nelikās divreiz lūgties un apēda krietni daudz foreļu. Pēc tam viņam kļuva slikti, un viņš izvēmās. Kad viņš bija atlabi*

viņam patika sēdēt saulgozī pie ieejas būdā. Atbalstījies ar mu guru pret klinti, viņš ar prieku vēroja vietējos iedzīvotājus, kuri ķēra upēs un strautos lašus un foreles. Daži braukāja vienairu laiviņās pa fjorda plašumiem, atsevišķās laivās airētājas bija sie­vietes, viņas dziedāja un smējās. Pēkšņi atskanēja žēlabaina dzie­dāšana gluži tāda pati kā toreiz, kad viņš pirmoreiz sastapās ar šejieniešiem, — tur mednieki bija noharpunējuši roni un tagad vilka to uz liedagu. Viņam iegribējās kļūt par roni tāltālā krastā, kur neviens nevarētu viņu noķert.

Visu ziemu viņi bija cietuši badu, bet tagad bija atnācis pava­saris, upēs mudžēt mudžēja laši, ezeros izkusa ledus. .Ritēja saltā pavasara dienas un naktis. Viņš gulēja būdā starp iezemiešiem, iežmiegts no visām pusēm, cilvēki spiedās kā siļķes mucā. Cēlās reizē ar sauli vai arī, kad labpatikās. Ja viņiem nāca miegs, viņi aizmiga, ja pagadījās pie rokas kas ēdams, ieturējās. Šopavasar medības bija neparasti veiksmīgas, un ziemu krastā bija izskalota valzivs, kālab apmetnē tikai reti kāds nomira badā.

Reizēm sievietes sasēdās ap ugunskuru, savēra no zivju acīm krellītes un uzšuva tās uz apģērba, izveidodamas tādus rakstus, ka nenoskatīties. Piegrieza no kažokādas untes, izrotāja tās ar apmalēm, iepriekš ādu tik ilgi mīcot, kamēr tā kļuva žilbinoši balta kā kalnu ledāji. Viņas košļāja roņu taukus, ar kuriem ap­gaismoja un apsildīja savus mitekļus.

Pamazām Sindbads sāka saprast viņu valodu. Apmetnē dažs sapņoja aizbraukt uz tālajām, siltajām zemēm un dzīvot skaistā mājā, kur no sienām tek strauti un augu gadu netrūkst ēdama. Vairākas reizes šurp bija atbraukuši vīri čīkstošos dāņu zāba­kos — tas tik ir ko vērtsl Un kur tad vēl svešzemnieku dzēriens! Visā pasaulē nekas nestāv līdzās degvīnam. Tiesa, par tālām zemēm domāja tikai nedaudzi. Kamasungvaka, piemēram, par tām nedomāja itin nemaz.

Kamasungvaka bija jauna meitene. Viņa košļāja roņu taukus un izrakstīja ar krellītēm apģērbu, un vēl darināja untes. Viņa uzšuva apģērbu ari Sindbadam. Kad viņš pajautāja, vai viņš tai kaut mazliet patīkot, Kamasungvaka nesaprata, ko tas nozīmē. Sievietes stāstīja leģendas un šūdināja drēbes. Varbūt ir kāds cits, Sindbads noprasīja, kas tai patīkot vairāk nekā viņš.

— Sievietes gatavo ēdienu un ceļ mājas, — viņa sacīja.

Sindbads pavaicāja, vai Kamasungvaka nebūtu ar mieru kaut

mazliet viņu mīlēt.

— Kad mednieki atgriežas no medībām mājās, rnums sākas viskarstākais darbalaiks, — viņa atbildēja,

Sapratis, ka tādā veidā nekas nav panākams, viņš nodomāja noskūpstīt meiteni. Taču Kamasungvaka tik joti oda pēc ronu taukiem, ka viņam pārgāja patika viņu skūpstīt.

Lai dabūtu sievu, bija jākļūst par mednieku. Medīt Sindbads neprata. Viņš bija uzaudzis pilsētā — tad kā lai viņš nomedī briedi un vēl jo vairāk noharpunē okeāna milzeni — valzivi. La­bākajā gadījumā viņš varētu nosist gulbi riesta laikā, bet viņš nezināja pat to, kad gulbji riesto.

Viņš klaiņo pa tuvējo apkārtni, ieklausīdamies neapdzīvoto plašumu šalkoņā, šiem plašumiem ir noslēpumaini dobja balss, sniegbalti gulbju spārni, tumšas ezeru acis. Viņš sauc:

— Ai, kā es gribētu pavadīt šai zemē gadu, tikai gadu, vienu vienīgu gadu, lai pilnām izbaudītu gulbju guldzošās klaigas un vētras aurus! Simtkārt labāk pārtikt no ķērpjiem un forelēm nekā sēdēt siltumā un drošībā pie gaļas podiem.

Fjorda dziļumā draiskojas baltie gulbji. Izdzirduši Sindbada saucienu, viņi smagi atkrīt ūdenī un peld prom. Viņam nāk smiekli — atraduši, no kā baidīties. Viņš sajūt izsalkumu, aiz muguras taču garš ceļš, un, norāvis sauju mārsila lapu, viņš sāk tās zelēt. Viņš uzrāpjas kalnu virsotnēs, izmēra tās soļiem, mēģina noteikt ezeru dziļumu, cenšas ielāgot visas zāles, kādas gadās uziet. Iemet akmeni bezdibenīgā slīkšņā, būdams pārlieci­nāts, ka akmens beigu beigās sasniegs dibenu, un nolemj mest tur akmeņus, kamēr slīkšņa kļūs sausa. Atceļā uz apmetni zem bālganām nakts debesim saule viņam spīd tieši acīs, un nojauta viņam saka, ka rīt būs brīnišķīga diena. Viņš domā par to, kā mērojis šodien kalnus un lejas, iepazinis dažādus augus, noteicis pēc skaņas slīkšņas dziļumu. Bet rīt viņš dosies medībās. Sāks medīt un kļūs slavens visā apmetnē ar savu drosmi, veiklību un attapību. Sagādās krājumus ziemai un glabās tos kupenā.

Pēkšņi turpat tuvumā atskan savāda dipoņa: tieši viņam virsū drāžas baltais lācis. Sākumā bailes viņu pienaglo pie zemes, taču jau nākamajā mirklī viņš jož cik jaudas uz apmetni. Par laimi, būdas ir tuvu, un viņš pagūst aizskriet līdz tām, iekams lācis panācis un saplosījis viņu. Pamanījis vīrus ar ieročiem, lācis metas prom, taču mednieki viņu panāk un nogalina. Sindbadam pienākas āda: tas, kas pirmais ieraudzījis lāci, pēc tradīcijas saņem ādu. Sastapšanos ar balto lāci šai gadalaikā viņš nebija gaidījis. Viņš vispār neko nebija gaidījis. Viņš parāda lāčādu Kamasungvakai. Un uzskata sevi par lielu drosminieku. Kopš šās dienas iezemieši viņu ņem līdzi zvejā, viņš ķer lašus un fore­les. Mēģina pietaupīt kaut ko ziemai.