DRIVA VIDARA - NO SINDBADA JŪRASBRAUCĒJA PIEZĪMĒM

— Bērni nedrīkst mirt pat tad, ja nomirusi viņu mātei — Sindbads iesaucas. — Tas ir necilvēcīgi. Kāpēc jūs atsakāties rūpēties par veciem cilvēkiem un bērniem?

— Kamēr esmu medībās, var atnākt baltais lācis un saplosīt bērnus. Viņi var iekrist āliņģī. Nav kas šūdina viņiem apģērbu, nav kas pagatavo viņiem ēdienu.

— Lai ēd kopā ar mums, — Sindbads saka.

— Es redzēju sapni, — mednieks turpina, — ka mūsu labais draugs aizbrauc ar kuģi.

— Kas tas tāds? — Sindbads jautā.

— Mūsu labais draugs, kopā ar kuru mēs ķērām zivis, tas pats, kas pirmais ieraudzīja balto lāci.

— Es? — Sindbads brīnās. — Es gribu aizbraukt no šejienes ar kuģi? Vai esmu sacījis kādam par to kaut pušplēstu vārdu? — Viņš raugās uz Kamasungvaku, bet viņa novēršas, un viņš neredz tās seju. — Ko tu no manis gribi? — Sindbads jautā.

— Es neko no tevis negribu, — kaimiņš atbild. — Sievietes, kurām tik prasmīgas rokas kā tavai sievai, nedrīkst atstāt mūsu zemi. Fis jau sen vēroju, cik veikli viņa darina visādus rokdarbus.

Kaimiņš piedāvāja visai vilinošu darījumu: par sievu Sindbads saņemtu suņu aizjūgu, nartas, krama gabalu, apģērbu. Tikai Sind­badam nekā nevajag. Berzēdams nosalušās rokas, viņš uzkāpa pakalnā un saka lūkoties uz kuģi. Atnaca Pipaluka un nostājas viņam blakus.

— Ar mani nekas nenotiks, — viņa sacīja. — Neraizējies par mani! Varbūt Kamasungvakai atradīsies priekš manis kāds darbs.

Un, kad es vairs nejaudāšu šūdināt apģērbu, es vienādi varēšu košļāt roņu taukus un mīt ādas.

— Es biju pavisam aizmirsis par tevi, — viņš atzinās.

— Mani jau sen visi aizmirsuši, — viņa atsaucās.

Tad viņi gāja atpakaļ uz māju.

— Tu vēl atgriezīsies, — Pipaluka sacīja. — Rudenī tu atkal atbrauksi. Es salasīšu tev lielas un saldas zilenes un ielikšu tās līdz tavai pārbraukšanai kausētos roņu taukos.

Līdz kuģim viņš tika aizvests ar laivu. Atvadoties iezemieši lūdza nopirkt viņiem čikstošus dāņu zābakus un atvest degvīnu.

Viņš nodedzināja aiz sevis visus tiltus, pārdeva sievu un neko nepietaupīja ziemai. Protams, viņš sameklēja savai sievai labu partiju. Bet no suņa tā arī netika vaļā. To uzcēla uz kuģa tūlīt aiz viņa. Tagad suns gaudo, kad vējš plosa buras un virs klāja paceļas vilnis mājas augstumā. Sindbads klusi dungos

Es miera neradu, lai tālus ceļus gāju, lidz krastā vientuļā no sniega cēlu māju.

Suns gaudo dziesmai līdzi un pavada saimnieku visur, lai kur viņš ietu, nenovērsdams no viņa melnas, uzticīgas acis,