DRIVA VIDARA - NO SINDBADA JŪRASBRAUCĒJA PIEZĪMĒM

Sāk ziedēt zilenes, tad ziediņi pārvēršas par aizmetņiem, un beidzot ogas ienākas. Rudenī tās kļūst sulīgas un saldas kā medus un sievietes sāk ievākt tās ziemai. Ogas glabājas kausētos roņu taukos.

Okeāns trako. Liego brīzi nomaina aukaini vēji. Iestājās ne­mīlīgās rudens dienas. Augājs nobālēja, daudzkrāsainību aizstāja vienveidīgs baltums — baltas irbes, balti lāči, balti ledāji, baltas mājas. Kamasungvaka uzšuva viņam kažokādu apģērbu. Dūmvada atverē redzami tumšpelēki, uztūkuši mākoņi sadriskātām apmalēm. Viņš sāka sacerēt dzejoļus. Tādā nostūrī pat Sindbadam nāk prātā vārsmas:

Es miera nerada, lai tālus ceļus gāju, līdz krastā vientuļā no sniega cēlu māju.

Kādā vietā no sniega kupenas rēgojās laukā paegļu krūma galotne. Seit viņš vasarā bija staigājis, šeit bija rotaļājušies bērni, bet tagad viss zem sniega, un zemes ziedēšana tagad šķiet vienkārši neiedomājama.

Viņš mēģina norunāt savas vārsmas Kamasungvakai.

— Kāpēc jums viss atsevišķi? — viņa vaicā. — Pie mums cilvēks, kas sacer vārsmas, prot arī slimības dziedēt, bet tas, kas prot slimības dziedēt, prot arī vārsmas sacerēt. Tad nu tas, kas dziedina, sacer vārsmas un prot vēl dziedāt, ir viens no viscie- nījamākiem cilvēkiem visā apmetnē.

— Ari pie mums ne .vienmēr viss atsevišķi, — viņš saka.

— Nu piemēram, tu saceri vārsmas, bet dziedāt tu neproti. Un burt arī, bet pie mums katram, kas sacer vārsmas, noteikti jāprot arī burt.

— Redz, ko sagribējusi, — viņš atbild. — Pietiek ar to, ka esmu kļuvis mednieks.

— Nezinu, kas tā par zemi, no kurienes tu esi atnācis, — viņa saka. — Turienes cilvēki itin nemaz nav līdzīgi mūsējiem.

— Tu pati nevienam neesi līdzīga. Tu esi ziemeļblāzmas bērns, Šās zemes dvēsele, balto lāču māsa, sniegoto plašumu un ledāju meita, lai gan tai pašā laikā tas netraucē tev būt resnule! un īskājei.

Gribot negribot Sindbadam jāaprod ar roņu tauku smaku.

Viņš bildina Kamasungvaku otrreiz. Taču šoreiz viņš necenšas izdibināt, vai meitene viņu mīl, bet vienkārši vaicā, vai nevaja* dzētu abiem kopā uzcelt māju un pāriet uz turieni dzīvot. Viņa bez vārda runas sāk kopā ar Sindbadu celt sniega māju, viņi izgriež no sagūluša sniega ķieģeļus un liek tos rindās ieslīpi uz iekšpusi, tikai pašā augšā atstādami nelielu atveri dūmiem. Viņi iekārtojas sniega mājā uz baltās lāčādas. Kad viesos ierodas Kamasungvakas māsa, meitene lūdz viņu pateikt visiem pārējiem, ka viņa paliks pie Sindbada. Māsa izpilda viņai uzticēto uzde­vumu.

Dažas dienas pēc tam, kad viņi bija apmetušies jaunajā mi­teklī, sniega mājas sienas no iekšpuses pārklājās ar spīdīgu Iedus garozu un pati māja mazliet nosēdās gluži kā sakritusies tūba.

Par godu precībām tika sarīkotas dzīres. Vislielākajā apmet­nes mājā notika dejošana. Sindbads dejoja, stāvēdams apļa vidū un atdurdamies ar galvu dūmvadā. Seit ziemeļos viņš, protams, izskatījās stalts un skaists. Pirmās ziemas dienas priekšvakarā viņi augu nakti sita plaukstas, rībināja bungas un izlocīja kājas — to darīja pat viscienījamākie apmetnes ļaudis, visi tērpušies košos apģērbos. Ēdienu viņi ņēma ar rokām — šoreiz putnus, kas pirms tam bija ilgi turēti nomedītos roņos, ar visām spalvām un iekšām. Kāds cēla priekšā degvīnu, kas bija pietaupīts lielajiem svētkiem, tā ka kāzās neiztika arī bez iedzeršanas.

Pēc tam viņi aizņēmās nartas un suņu aizjūgu no kāda turīga mednieka, kas vienlaikus bija arī dziedonis un dzejdaris. Viņiem tika iedots ceļam ēdiens un Sindbadam pasniegta harpūna.

— Kāpēc mums jāņem līdzi tik daudz ēdamā? — Kamasung­vaka vaicāja. — Vai nebūtu labāk to pietaupīt līdz mūsu pārnāk­šanai?

— Mums vajadzēs ēst, — Sindbads atbildēja. — Citādi mēs nomirsim.

— Mēs aizbraucam tikai uz dažām dienām, — viņa sacīja. — Labāk krietni saēdīsimies, kamēr esam šeit. Kāpēc mums ceļā lieks smagums?

Un viņi aiztraucās pāri ledājiem un sniega laukiem. Sals viņiem neko nekaitēja, jo guļammaisi bija kārtīgi pašūti un lieliski saglabāja siltumu. Viņš redzēja, kā blakus viņam baltā sniegā mirdz viņas melnās acis. Spīdēja mēness un bija gaišs. Skatīties gan īpaši nebija uz ko, visapkārt vienīgi kalni un sērsna. Viņi uzmeklēja klintīs nišas, izciļņus, ledus alas. Reizēm izkāpa no nartāni un kādu laiciņu gāja kājām, lai suņi atpūstos.

Atgriezušies apmetnē, viņi paņēma pie sevis Pipaluku un ierā­dīja viņai kaktu. Nekādu kaktu apaļajā sniega mājā nebija, tā tikai mēdz sacīt. Pipaluka bija tā pati sieviete ar krunk-aino, koka mizai līdzīgo seju, kura pirmajā dienā bija paēdinājusi Sindbadu ar forelēm. Sievietes nemitīgi košļāja roņu taukus — to vajadzēja ļoti daudz — un strādāja, muguru neatliekdamas. Sindbads neko nedarīja, tikai gaidīja, kad beidzot parādīsies saule. Pipaluka gatavoja ēdienu no gulbja, kuru Sindbads bija nomedījis vēl va­sarā. Ar putna gaļu vajadzēja iztikt krietnu laiku. Vienu dienu ēda kaklu, citu dienu — spārnus un, kad vairs nebija ko ēst, sū­kāja kājas. No spalvām iznāca apģērbam odere, izkaltētās zarnas noderēja diegu vietā, dzeršanai sievietes kausēja ledu un nemitīgi košļāja roņu taukus, lai būtu ar ko apgaismot un apsildīt mitekļus.

Pipaluka paziņoja, ka viņa esot jau ļoti veca un saimniekiem jāpārstājot viņu barot. Sindbads atbildēja, ka viņš nekad neko tamlīdzīgu nepieļaus, viņa taču strādājot par diviem. Tad viņa sacīja, ka, tiklīdz vairs nevarēšot strādāt, viņa tūdaļ nogalināšot sevi. Nē, Sindbads iebilda, viņa vienmēr dzīvošot kopā ar viņiem. Laikam jau saimnieka zemē mītot ļoti labi cilv ēki, viņa secinaja. Dažādi, viņš atbildēja. Islande, viņa sacīja. Grenlande, viņš atbil­dēja. Tā taču pavisam tuvu, viņa sacīja. Vasarā saule žilbina mums acis, viņš noteica, tas tāpēc, ka mēs atrodamies Grenlandei kaimiņos.

Ziema ilgst bezgalīgi. Un tomēr naktīs pie debesīm bieži kvēlo ziemeļblāzma, un sniegs un mēnesnīca dara nakti gluži gaišu. Kad virs kalna uzlec saule, sākas jauns gads. Ikviens cenšas ierau­dzīt sauli pirmais. Apmetnes iedzīvotāji uzkāpa pakalnā un no­ņēma kapuces, tiklīdz virs kalna uzdzirkstīja tikko samanāms spožums, viens vienīgs sarkanīgs saulstariņš, kas tūdaļ izgaisa, nespēdams pacelties augstāk. Visi izstiepa rokas virzienā, no ku­rienes vajadzēja nākt saulei, un līdz pat vakaram apmetnē valdīja neparasta jautrība, un ar katru dienu cilvēki kļuva aizvien priecī­gāki. Protams, arī pavasaris ir auksts, toties cauru diennakti spīd saule.

Kad fjords atbrīvojās no Iedus, viņi ieraudzīja kuģi, kas brauca ar pilnām burām. Sindbads bija gandrīz jau aizmirsis, kāds izska­tās kuģis, pie tam vēl burinieks. Vairākas reizes dienā viņš uzkāpa pakalnā un, dīvainu jūtu pārņemts, skatījās no turienes uz kuģi.

Mājās pie Sindbada iegriezās kaimiņš, visslavenākais apmetnes mednieks, tas pats, kas ziemā bija palienējis viņiem nartas un suņu aizjūgu. Būdams dziednieka, dzejdara un dziedoņa dēls, viņš mantojis no tēva visus viņa talantus. Slavenais kaimiņš tiek uzņemts atplestām rokām. Kamasungvaka, norādīdama uz balto lāčādu, svinīgi saka:

— Mans vīrs pirmais ieraudzīja balto lāci. Sēdies uz viņa ādas!

Sākumā viņi sēž klusēdami. Tad kaimiņš gari stāsta par savām mednieka gaitām. Pēc tam tikpat sīki — par savas sievas slimību.

— Viņa nomira šodien no rīta, — viņš pabeidz savu stāstāmo. Un atkal visi sēž klusēdami. — Bērni nevar dzīvot bez mātes, — mednieks saka. — Viņiem tas tikpat kā nāve. Būtu jānoslīcina, tikai roka neceļas.