VACLAVS KAIDOSS - PŪĶIS

VACLAVS KAIDOSS, čehu rakstnieks

PŪĶIS

— Ja būsi melojis, nositīšu tevi kā suni!

— Es nemeloju, kungs, nekad nebūtu melojis …

— Ja tu melo, norīdīšu tevi ar suņiem …

Raibie suņi, kas skrēja blakus zirgam, ošņāja gaisu, viņu sarkanās mēles raustījās plati atvērtajās mutēs.

— Kungs, es nemeloju, — vecais, nogurušais virs sacīja, taču jātnieks viņā neklausījās.

— Velnišķīgi karsti, — jātnieks teica, noņemdams augsto ķiveri un slaucīdams pieri ar sarkanu zīda lakatu. «īsta Efesas prece,» vecais domāja, «šie lielmaņi labprāt lieto mu­sulmaņu pagānu greznās mantas, bet, ja vienkāršs cilvēks ieelpo kaut austrumu gaisu, lielmaņi viņu tūdaļ stiepj uz sārta.» Vecais vīrs nopūtās.

— Kungs, drīz būsim klāt.

Deodats de Gozons, svētā Rodosas Jāņa ordeņa bruņinieks, pakāra ķiveri pie seglu loka un paklapēja ar plaukstu pa zirga kaklu. Tālē balsnēja nelielas, pussagruvušās baznīcas mūri. Šis novads bija gauži panīcis, un tie, kas cēluši baz­nīcu, izzuduši, tāpat kā izzudušas druvas un vīna kalni šajā salas daļā. Kailas, sausas klintis, putekļi un vējš, kas šaus­tīja sauso zāli. Augsta, balta klints rēgojās gluži kā kaulains pirksts — bet zilgais līcis šalca stāvās nogāzes pakājē.

Zirgs apstājās un satraukti nosprauslojās.

— Kas tad tev? — Deodots laipni jautāja lopiņam un no­glauda mīkstās krēpes.

Zemnieks pagriezās. Viņa melnīgsnējā sejā tikai liekuļota pacietība — svelme un trūkums izvagojuši seju dziļām rie­vām. Skaidras vienīgi acis.

— Kungs, tā ir svētā Stefana baznīca, to būvējuši jau bizantieši.

— Vai tad pūķis nebaidās no svētajiem? — bruņinieks zobgalīgi vaicāja.

Vecais vīrs pārmeta krustu.

— Pūķis ir tur tālāk, — viņš steigšus sacīja, ar trīcošu roku rādīdams pa labi uz klinti, kas bija vērsta pret jūru.

Pieši sāpīgi skāra zirga sānus, tas palēcās uz priekšu, bet jātnieks smiedamies apvaldīja rumaku. Abi svelmes no­mocītie suņi drāzās pakaļ savam saimniekam.

Bruņinieks, seglos sēdēdams, paliecās sāņus.

— Paklau, vecais, vai tu pūķi esi redzējis?

Zemnieks iesita ar dūri sev pa krūtīm.

— Tikpat skaidri kā tevi, kungs!

— Pastāsti.

Vecais vīrs pašūpoja galvu.

— Mani dēli ganīja klints pakājē alas tuvumā aitas. No alas tek strauts, un aitas iet tur dzert. Tas bija' ap pusdien­laiku, gāju turp un redzēju visu kā uz delnas …

— Ko tu redzēji?

— Viņš parādījās pēkšņi…

— Kāds viņš izskatījās?

— Galva kā čūskai, ausis garas gluži kā ēzelim. Pats liels kā bullis, uz muguras spārni, līdzīgi zivs spurām … nē, nē … drīzāk spārni kā sikspārnim, jā, sikspārnim, tikai mil­zīgam … Rīkle plata jo plata, acīs — elles uguns… lai svētais Stefans stāv mums klāt… — vecais vīrs čukstēdams piebilda un vēlreiz pārmeta krustu.

Senjors de Gozons nokāsējās, taču neko neteica. Vecais piemiedza acis.

— Tas bija drausmīgs skats — dēli, protams, aizmuka, un es, zvēru, pat nerāju viņus par to. Pūķis aprija trīs aitas! — vecais vīrs pēkšņi iesaucās, un viņu vēl tagad pār­ņēma izmisums.

— Pūķim tas nav daudz.

— Vai zināt, kungs, tas riebeklis ir dikti ātrs. Uzklupa aitām kā lapsa vistām … Pēc nedēļas tāda pati nelaime pie­meklēja Džuzepi Grinaldi un viņa kaimiņus … Kopš tā laika aitas ganām ielejā, bet, debesu tēvs, kādas nu tur ganī­bas! — vecais nopūzdamies piebilda.

— Jūs esat sievišķi, — bruņinieks nesaudzīgi sacīja.

— Var jau būt. — Sirmgalvis paraustīja plecus. — Ne­esam karavīri, taču vilku nebīstamies. Vilku nebīstamies, — viņš atkārtoja, — bet tas … tas nezvērs — dieva sodība, — vecais pazemīgi piebilda.

Viņi devās tālāk klusēdami garām baznīcai, un drīz jau ceļiniekus skāra šauras ieplakas ēna. Bruņinieks atkal uz-

\ lika galvā ķiveri. Taka biezajā zālē nebija saskatāma, no

klintīm dvesa mitruma un pelējuma smaka. Un vēl kaut kas …

Pirmie apstājās suņi. Paošņāja gaisu, purnus paslējuši, uz r muguras īsā spalva sacēlās stāvus, no pavērtajām mutēm

plūda žēla gaudošana. Zirgs nemierīgi mīņājās. Pa ieplaku vilka vējš, nesdams līdzi sāls, jūras smaržu — un arī sīvu muskusa dvaku. Pāreja no nokaitušā, akmeņainā tuksneša uz šo tukšo aizu bija ļoti pēkšņa.

— … Are, tur — Malpaso, «nolādētā vieta», — vecais sacīja un apstājās, rādīdams uz nokarenu klinti, kas daļēji aizšķērsoja ieplakas gultni. — Otrā pusē ir ala, un tur miti­nās… Kungs, jūs vēl varat atgriezties, — vecais pārbijies piebilda.

Jaunajam bruņiniekam bailēs uz mirkli aizrāvās elpa. Taču viņš savaldījās un nolēca no zirga. Pasviedis vecajam pa­vadu, bruņinieks sacīja:

— Džeronimo, gaidi mani šeit. — Viņš pamāja ar galvu uz zirgu. — 2ēl būtu upurēt lopiņu pūķim, vai ne? — Pa­smiedamies bruņinieks piebilda: — Es atgriezīšos …

Vecais vīrs aši satvēra bruņinieka roku un vairākkārt to nomutēja.

— Kungs, tu esi labs, tu palīdzi tukšiniekiem, tu nebaidies Lielmestra aizliegšanas, bet, ja tevī mīt… ja tevī mīt kaut kripatiņa šaubu, labāk jāj atpakaļ! Labāk jāj atpakaļ, mēs tev to nepārmetīsim. Kungs, tu esi labs, — sirmgalvis at­kārtoja, čāpstinādams bezzobu muti.

Jauneklis izrāva roku no veča plaukstām un sadrūma. Or­deņa priekšnieks Elions de Villanova bija izdevis ediktu, kas i aizliedza jebkuram — bruņiniekam vai prastas kārtas cilvē­

kam — tuvoties nolādētajai vietai desmit dienu gājiena attā­lumā un par nepaklausību draudēja goda un dzīvības at­ņemšana. Grūti pateikt, kāpēc Lielmestrs izdevis tik bargu pavēli, — droši vien nav gribējis likt uz spēles savu bruņi­nieku dzīvību: ne jau par zemnieku ganāmpulkiem viņš turēja rūpi. Varbūt ordeņa priekšnieks domāja, ka tas ne­maz nav pūķis, bet dieva tā kunga sodītāja roka un iejauk­šanās briesmoņa darīšanās būtu svētuma zaimošana . ..

7*

95

De Gozons papurināja galvu un aši pārmeta krustu. Kauns un negods ļaut briesmonim vaļu Rodosas salā, kur dīkā dzīvo tik daudz varonīgu bruņinieku; nav ko šaubīties, ka

viņš, dižciltīgas gaskoniešu dzimtas bruņinieks, izaicinās pūķi uz cīniņu, tāpat kā izaicinātu jebkuru saracēni.

Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu un satvēra kreisajā rokā ar viņa ģerboni izrotātu vairogu. Iešana bija neērta, kaut arī augumu sedza tikai vieglas bruņas un galvu — ķi­verē. 1 Laime, ka ieplakā gaiss bija vēss. Bet, tiklīdz bruņi­nieks tika garām klintsragam, ēna pazuda un saules tveicē dzelzs bruņas un ķivere sakarsa. Sejsega bija jāpaceļ.

De Gozons apstājās.

Pa labi kāpieniem slējās augšup klints, kuras otra mala vērsta pret jūru. Nogāzē melnēja tumšā alas rīkle. Muskusa smaka šeit vairāk cirta nāsīs. De Gozons sarāvās, sirds krū­tīs sita līdzīgi veserim. Kājas it kā svina pielietas, bet viņš lēnītēm gāja uz alu, atbalstīdamies pret oša koka pīķi kā pret zizli. Jo vairāk bruņinieks tuvojās alas mutei, jo ne­jaukāka kļuva asā smirdoņa, taču drosme plaka ne vien aiz nelabuma sajūtas — šajā smakā bija kaut kas baismīgi pa­zīstams, necilvēcīgi ļauns un tāls, kaut kas no sen aizmir­stiem laikiem, kad cilvēku dzimuma virs zemes vēl nebija un tur ar debesu tēva ziņu ņudzēja un kustēja mežonīgi, velnišķi radījumi…

Bruņinieks uzkliedza, lai gan rīkle likās aizkaltusi: