VACLAVS KAIDOSS - PŪĶIS

— Jel rāpies ārā, nāc šurp, ja tev nav bail!

Atbalss aizdunēja un apklusa lauru koku birzīšu biezoknī, ieplakā iegulās klusums. Nevienas svešas skaņas… Tikai strauts urdzēja un tālumā dobji šalca jūra.

Bailes rimās. Bruņinieks soļoja tālāk, ļaudams pieri spir­dzinošai vēja pūsmai. Klupdams starp akmeņiem, mezdams līkumu apkārt klints bluķiem, viņš tuvojās alai.

— Dieva tā kunga vārdā izaicinu tevi uz cīniņu — nāc ārā, parādies, mērosimies spēkiem!

«Spēkiem, spēkiem!» atkārtoja atbalss. Muskusa smaka kļuva vēl stiprāka. Bailes atgriezās un tagad nomāca bruņi­nieku. Viņš gribēja kliegt, gribēja atsvabināties no šaus­mām, taču visapkārt valdīja klusums — nekur neviena pūķa!

Pēc tam bruņinieks sadzirdēja troksni. Suņu rejas. Jā, at­tāla suņu riešana, kas skanēja arvien tuvāk: abi suņi bija izrāvušies no Džeronimo rokām un tagad sekoja savam saimniekam. Suņiem bija izdevies salauzt baiļu žņaugus, kuros tos iekļāva muskusa smaka.

Juzdams suņu sausās, raupjās mēles laizām savas rokas, bruņinieks atraisījās no bailēm un gandrīz līksmi devās uz priekšu. Viņš izaicinoši palūkojās augšup uz melno alas spraugu, uzkāra plecā zobenu un cieši satvēra pīķi. Pasvār­stīja to rokā, ar prieku raudzīdamies uz mirguļojošiem sau­les atspulgiem pīķa smailes asajā trīsstūrī. Paspēra vēl da­žus soļus un …

Kāja aizķērās aiz kaut kā mīksta; bruņinieks slīdēja, atkrita augšpēdu, un nāsīs iecirtās skarba puvekļu smirdoņa. Tā bija tik briesmīga, ka acu priekšā viss sāka slīdēt: klin­tis, akmens bluķi, ala, un zilā debess šķita ceļamies aizvien augstāk un augstāk… Pārlieku mocīdamies sliktās dūšas dēļ, viņš sarāvās čokurā. Pēc tam lēnītēm paslējās uz elkoņa un ieraudzīja to.

Bruņiniekam blakus bija glumas, smirdošas ādas lēveri, stiegrainu plēvju blāķis, iegarena galva ar lielu ragu un mil­zīgu, stingu aci. Šķita, ka acs ļauni vēro viņu, bet tā bija tikai iedoma. Nezvērs bija nosprādzis.

Jā, tas bija pūķis •— viens no briesmoņiem, par kuriem stāsta teiksmu teicēji un balādu dziedoņi, — milzīgs, šau­šalīgs pūķis, kaut arī tas vairs nekustējās un kaut arī saule, kas karsēja klintis, bija pārvērtusi pūķi par nejauki smirdošu puvekļu blāķi…

Deodats de Gozons nodrebēja. Viņš uz mirkli iedomājās, ko darījis šis nezvērs, — iedomājās, uz ko varētu cerēt bruņinieks, cīnīdamies pret to. Briesmonis bija liels, tas bija milzīgs — daudz daudz prāvāks par vērsi — un, pakritis uz sāniem, sniedzās bruņiniekam gandrīz līdz jostas vietai, bet nezvēra spārni, kuri atgādināja sikspārņa spārnus un uz kuriem bruņiniekam bija paslīdējusi kāja, visapkārt sedza zemi kā ruds paklājs.

Deodats pavērsa augšup galvu un smējās mežonīgi un laimīgi. Sirds kļuvusi vieglāka: tātad viss paveikts, pie kā­jām guļ tas briesmonis, tas biedēklis. Pat roku nevajadzēja pakustināt, viss darīts, — dvēselē skanēja pateicības dziesma.

Bruņinieks izvilka zobenu un cirta nost riebīgo galvu; tas bija grūts darbs, galva smaga, un jauneklis nespēja savaldīt drebuļus, kad ar dzelzs cimdu pieskārās pūķa miesām. Aiz­sviedis galvu klints ēnā, streipuļodams starp saplosīto aitu kaulu atliekām, viņš devās uz alu.

Ala bija auksta, daudz aukstāka nekā dziļā ieplaka. Pūķa smaka tik stipra, ka pilnīgi nomāca visas citas sajūtas — tā neatvairāmi iekļuva nāsīs un no turienes skāra smadze­nes. Bruņiniekam vēlreiz izdevās pārvarēt nelabo dūšu. Pēkšņi viņš sastinga kā sālsstabs.

Atkal pretī blenza nekustīga acs, un pie alas sienas kaut kas melnēja kā milzīga, ruda ēna. Ritēja laiks, saltām sviedru lāsēm pilot, aizgāja mūžībā mirklis pēc mirkļa. Taču vairāk nekā nebija. Klusums, pelējuma plankumi un ēna. Nekā cita .. .

Pēc tam bruņinieks iesmējās tik skaļi, ka pats brīdi gan­drīz neko vairs nedzirdēja: tikai muļķis bīstas no sprāgoņas, un šis te bija vēl viens nosprādzis pūķis — gulēja šeit un puva, tāpat kā tas tur ārā, tiesa, alā pūšana nebija tik strauja kā laukā, karstā saulē. Taču bruņinieks tomēr aiz­sedzās ar vairogu, kad gāja pie sprāgoņas un aši iedūra tanī pīķi. Smaile viegli izgāja cauri gludai, zvīņainai ādai — tas bija dīvaini un nesaskanēja ar pasakām par bezgala cie­tajām pūķu zvīņām.

Bruņinieks lēni izvilka pīķi un, kāpdams pāri kauliem, izgāja ārā.

Pie alas ieejas viņš nometās ceļos un lūdza dievu dedzīgi un ilgi. Divi pūķi šeit ir pagalam, sala atpestīta no viņu draudiem, — vai tas nav atalgojums drosmīgam vīram, ja viņš domās pievārējis bailes? Vai šausmas, kas liek stingt, kas atņem prātu un saprašanu, nav briesmīgākas un vairāk postošas nekā šie baismīgie pūķi? Taču viņš savas bailes bija uzveicis, viņš tiešām tagad var dēvēties par pūķu uz­varētāju, tāpat kā visu drosmīgo bruņinieku patrons svētais Juris, kas kāvis daudz mazākus pūķus nekā šos, —• to var apliecināt ikviens, kurš redzējis svēto Juri attēlos.

* * *

Viņš atgriezās tur, kur pirmoreiz bija ieraudzījis bries­moni, atgriezās īstajā laikā, lai neļautu abiem suņiem nikni plēsties pūķa lielo, melno gaļas gabalu dēļ.

— Amrijas, vācieties! — bruņinieks kliedza un sita suņus. Neviens jau negrib, lai galu dabū lieliskie angļu dogi, jo ir zināms, ka pūķu gaļa tikpat indīga kā viņu elpa. De Gozons pārmeta krustu, uzsprauda pirmā pūķa galvu uz pīķa un pārlika to pār plecu. Pīķa kāts mazliet saliecās, taču nepār- lūza; bruņinieks aizsmakušu balsi sāka dziedāt pirmo pantu no svētās jaunavas un svētā Jāņa — ordeņa aizstāvja sla­vināšanas dziesmas. Par to, ka pārkāpts Lielmestra aizlie­gums, par to Deodats pat nepadomāja. Viņš bija uzvarējis pūķi — bruņinieks pats tam sāka ticēt — un domās jau tīksminājās, kā visi brīnīsies, kā viņš gūs slavu, kura vaina­gos viņa jauno galvu, kad viņš vareno trofeju noliks pie bargā Villanovas kājām.

Bruņinieks devās lejup pa saules apmirdzēto nogāzi uz tumšo pretējās nogāzes ēnu. Pasaule bija brīnišķīga, un saule spīdēja spožāk nekā pirmīt.

Tobrīd ieplakā sāka skanēt trīsuļojošs akords. Nē, tā ne­bija mūzika, tikai dažas pieglaimīgas, melodiskas skaņas, kas saplūda vienkop. Šķita — skaņas nāk no kalna dzīlēm, šķeļ gaisu, klintis, jūru, piepilda visu pasauli. Saule ap­tumsa.

Deodatam izslīdēja pīķis, abas rokas viņš piespieda pie ausīm, taču tas nelīdzēja, jo skaņa ķiverē atbalsojās un kļuva spēcīgāka. Abi suņi laikam gaudoja — bruņinieks neko nedzirdēja, taču redzēja, ka suņi krampjaini rij gaisu… Pēc tam skaņa pārtrūka gluži kā pārrauts diegs. Aprimušās skaņas vietā tūlīt bija dzirdami parastie, vēl pirms mirkļa nomāktie daždažādie trokšņi: lapu čabēšana lauru birzī, strauta čalas, vārnu ķērkšana un jūras šalkoņa aiz kalna. Tas viss bruņinieku gandrīz apdullināja.

Viņa acu priekšā nelielā attālumā parādījās tumšs, ieapaļš un mainīgs mākonis — tas stiepās garumā, pletās platumā, uzblīda un svārstījās, lēni, laiski kustēdamies. Tumsa atkā­pās, un tās apveids vērtās citāds, apveids bija nenoteikts …

Saules staros pēkšņi iemirdzējās zaļganas zvīņas un dī­vains rags uz gara putna knābja ar divām rindām sīku, bet ļoti asu zobu, iemirdzējās sarkanīga, zaigojoša acs … Jā, Deodats bija sastapies ar trešo pūķi! Šoreiz ar dzīvu, milzum lielu un briesmīgu pūķi.

Gara galva grozījās uz lokana čūskas kakla, galva bija smaga un lāgiem noslīga briesmonim uz zvīņainajām krū­tīm, vājās pakaļkājeles nespēja noturēt smago rumpi, un tas balstījās uz ādas spārniem, kuru galā saliecās un atliecās trīs pirksti ar asiem nagiem. Likās — pūķis apjucis ne ma­zāk kā bruņinieks. Pūķa prātiņš trauksmaini un veltīgi cerēja uztvert pazīstamās smakas, taču uztvert nespēja. Nezvērs noskārta, ka tuvumā atrodas cilvēks. Bruņinieku pārņēma šausmas, sirdsapziņas pārmetumi par pāragro līksmošanu, truls fatālisms — jā, viņš bija zaimojis dievu, ļaudamies ne­apvaldītam lepnumam, viņš bija pārkāpis aizliegumu, un nu viņu piemeklēs sodība. Debesu tēvs ir sūtījis savu trešo kalpu, lai sodītu grēcinieku. Deodats nokāra galvu …