VACLAVS KAIDOSS - PŪĶIS

— Esi uzmanīgs, seko, lai viņš nepazustu, — garais ner­vozi un bezmērķīgi sacīja. Ekrāna stūrī iemirdzējās caur­spīdīga zvaigzne un tuvojās centram. Robots tēmēja ar gra- vitona lielgabalu. Spalga skaņa, un atkal klusums .. .

— Trāpīts, trāpīts! — resnais satraukti iesaucās.

Briesmonis it kā sastinga un sāka krist. Krītot tas smag­nēji griezās un gāzās lejup kā akmens. Lielā galva pa priekšu, strupās astes gals rēgojās pret debesīm. Zvīņnesis krita aizvien ātrāk un ātrāk …

Tagad sākās visgrūtākais.

Zinātniskajai ekspedīcijai vajadzēja iegūt trešajā planētā, cik vien iespējams, vairāk paraugu, un šajā nolūkā Zināt­niskā Padome bija apgādājusi ekspedīcijas dalībniekus ar pašu jaunāko izgudrojumu — gravitona lielgabalu. Tas dar­bojās automātiski, tiklīdz mērķis bija uztverts ekrāna redzes laukā, un pēc tam par visu pārējo gādāja robots. Vispirms lielgabals izraudzīto eksemplāru paralizēja ar spēcīgu elek­tromagnētisku lādiņu, tad, strauji mainot svārstības, elektro­magnētisko lauku pārvērta par gravitācijas lauku un no­tverto dzīvnieku ietransportēja plašās telpās, kas atradās kaļķakmens klintīs zem Bāzes. Speciāli iekārtotos zvaigžņu kuģos medījumu pakļāva anabiozei un aizveda uz pētnieku dzimto planētu.

Grūtības radās, ja gribēja pareizi rīkoties ar gravitona lielgabalu. Šis ierocis bija jauns, un arī robots dažreiz pre­cīzi nefunkcionēja. Ekspedīcijas dalībnieki izkaulēja atļauju pārbaudīt jauno izgudrojumu tikai tāpēc, ka bija dzirdēti jūsmīgi stāsti par trešās planētas daudzajiem baismīgajiem dzīvniekiem.

— Pārslēdz, — teica garais. — Citādi zvīņnesis noslīks .. .

— Dzīvnieks vēl ir stacijas līmenī, — resnais čukstēja, taču viņa biedrs vairs nespēja valdīties.

Viņš pieliecās pie pults un ar visiem trijiem pirkstiem uz­sita pa violetajiem taustiņiem. Telpā ieskanējās melodisks akords, un mirkli šķita, ka apakšā klints sašķelsies. Saule ārpusē satumsa.

Bet nē, tā bija tikai ilūzija, saule spīdēja virs vētrainā

Jūras laikmeta okeāna, tāpat kā līdz šim, un kosu stumbri tiecās pretī saulei. Viss bija tāpat kā iepriekš …

Izņemot zvīņneši. Zvīņnesis bija pazudis.

— … Tāpat kā tie divi pirms šā, — resnais skumji, taču bez pārmetuma sacīja.

— To es sev nepiedošu, — garais nomurmināja pēc īsa brīža. — Trešais spārnotais milzenis pazudis. Biologi mūs lādēs, nemaz nerunājot par fiziķiem …

Resnais laiciņu klusēja. Trīsstūrainās acis saraucās šau­rākas un zaļganajā sejā pārvērtās par vertikālām svītrām.

Pēc tam viņš teica:

— Pamēģināsim invertirēt spēka lauku — varbūt nebūs par vēlu …

— Tu esi prātā jucis — mums iepriekš jāizprasa Padomes atļauja, — atpakaļgājiens var iznīcināt mašīnu . . .

— Citas izejas mums nav: jāsatausta nulles telpa, kurā dzīvnieks pazuda.

Garais paraustīja plecus un paklausīja. Galu galā, ja mē­ģinājums neizdosies, viņiem vismaz būs apziņa, ka darīts viss iespējamais.

Resnais atkal apsēdās pie pults, viņa trīs pirksti ātri ātri skāra taustiņus, un viņiem atkal šķita, ka apakšā klints trīc un saule virs kupola dziest.

— Turi viņu, turi tā… — garais kliedza un gandrīz lēkāja zem kupola caurspīdīgā jumta.

Lēni, ļoti lēni uznira zvīņneša attēls kādus simt metrus virs jūras — sākumā nenoteikts, pēc tam arvien skaidrāks. Resnais tagad pilnīgi pievērsās aparāta vadīšanai, viņa kus­tības bija piesardzīgas, gandrīz nemanāmas.

Zvīņneša kritiens pēkšņi rimās dažus metrus virs jūras līmeņa, it kā nezvēru gaisā būtu satvērusi neredzama roka; tā nesa viņu uz klints pusi, un tur smagajam dzīvniekam lika slīdēt augšup uz Bāzi. Gravitonu virpuļa nestais, apstul­bušais un apdullinātais nezvērs tika pievirzīts pie klinšainās kraujas, metāla vārti atdarījās, un dzīvnieks pazuda aiz tiem. Viss turpmākais jau ietilpa preparētāju pienākumos.

Abi mednieki iznāca no novērošanas tornīša un steidzās pa kāpnēm augšup uz Bāzi. Lifts viņus uzveda plašajās pa­raugu zālēs. Preparētāju telpā mednieki sastapa Bāzes priekšnieku un preparētāju. Abi bija satraukti un plātīja rokas.

— Kas noticis? — garais vaicāja.

— Gan jau redzēsiet, — priekšnieks strupi atbildēja. Res­nais steigšus klāstīja notikušo, bet tad pēkšņi apklusa un izvelba acis.

— Lūk, ko izvilkām no zvīņneša kakla, — priekšnieks sa­cīja.

Uz galda rēgojās nepa­rasts priekšmets. Garš, dī­vaini krāsots stienis, kas beidzās ar asu, trīsšķaut- nainu uzgali.

— Vai augs? — garais vaicāja.

— Jāšaubās. Bet šī gan laikam kāda auga daļa, — preparētājs rādīja uz stie­ni, — kaut arī līdzīgus priekšmetus uz šīs planē­tas vēl nebijām atra­duši. — Pēc tam viņš rā­dīja ar pirkstu uz uzgali. — Tas neapšaubāmi ir me­tāls. Apstrādāts metāls.

Bridi neviens neteica ne vārda.

— Par atradumu tūliņ ziņošu Padomei, — priekšnieks sa­cīja. Pēc tam griezās pie abiem medniekiem: — Vai jums ir precīzi dati par svārstību frekvenci inversijas momentā?

Abi mulsi pārmija skatienus, un resnais nodūra acis.

— Mēs to aizmirsām, un robots šos ierakstus droši vien ir jau izdzēsis.

Priekšnieks pašūpoja galvu. Uz augstā, kailā paura āda savilkās šķērseniskās krokās.

— Žēl, šķiet, jūsu nulles ierīce aizsviedusi zvīņneši uz citurieni, kur dzīvo saprātīgas būtnes, kas prot apstrādāt metālu un taisīt ieročus, — viņš teica.

Visi trīs raudzījās uz priekšnieku, neko nesaprazdami.

— Uz šīs planētas taču nav tādu apstākļu …

Priekšnieks nogurumā pievēra acis.

— Es runāju nevis par telpu, bet par laiku. Šķiet, jūs esat atklājuši kaut ko ļoti svarīgu un zvīņnesim likuši pabūt tālās nākotnes apstākļos.

— Pie zvīņneša pēctečiem, — preparētājs klusi piebilda.

Resnais nervozi iekāsējās. Viņš dusmojās, ka aizmirsis

datus, bez kuriem turpmākie mēģinājumi nebija iespējami.

Garais nepatikā palūkojās uz zvīņneši, kas anabiozes miegā gulēja mākslīgi veidotās milzīgās alas vidū.

* * *

Hronikas vēstī, ka drosmīgais pūķa nogalinātājs Deodats de Gozons neesot saņēmis par savu varoņdarbu pelnīto balvu. Vismaz tūlīt neesot saņēmis.

Kad viņš nostājās bargā Lielmestra acu priekšā un nolika pie viņa kājām riebīgo nocirsto pūķa galvu, — protams, pirmā pūķa galvu, — sirmgalvis sadusmojās un pavēlēja, lai šo bruņinieku, kas pārkāpis aizliegumu, tūlīt ieslogot tumšā velvē. Bet pa tam visā Rodosas salā izplatījās ziņa par pūķa nogalināšanu, un ļaudis, juzdami, ka varoņa slavas atspulgs skar arī viņus, lūdza Lielmestru, lai tas savu sprie­dumu atceļot. Elions de Villanova, vēlreiz apsvēris bruņi­nieka nopelnus, paklausīja lūgumam un piešķīra de Gozo- nam vienu no augstākajiem ordeņa tituliem.

Tāpēc zem varoņa tēla, kas saglabājies līdz mūsu dienām, lasāmas šādas rindas:

«Brālis Deodats de Gozons. Šis vīrs bez bailēm nogalējis milzum lielu un briesmīgu pūķi, kas rijis nelaimīgos Rodosas iemītniekus, un pēc tam de Gozons ievēlēts par ordeņa Liel- mestru ar dieva žēlastību tanī 1349. gadā.»

Tā beidzas šis stāsts, kaut arī bez parastās daiļās prin­ceses … Viņa tiek daudzināta varbūt tikai pasakās …