VACLAVS KAIDOSS - PŪĶIS

Tobrīd pūķis saplivināja spārnus, mazliet pacēlās gaisā un smagnēji lēca. Pirmie attapās suņi. Redzēdami, ka viņu kungam draud briesmas, tie metās virsū briesmonim un kampa to aiz pakaļkājām. Vienam sunim tas izdevās, otram neveicās, un suns uzlēca tieši uz zvīņneša purna. Sņikt, šņākt! — atvērās un aizvērās zobainie žokļi. Abpus nezvēra purna šļāca koši sarkanu asiņu strūklas.

Nezvēram tas patika — viņš saoda asins smaku, — tiesa, ne jau tādu, kāda bija pierastajām, garšīgajām ihtiozauru asinīm, bet labas bija arī šīs. Acis piemiedzās, un nezvērs alkatīgi rija saplosīto suni. Otrs suns vēl niknāk ieķērās pūķa ķetnā, bet tad nošvīkstēja garais spārns un nelajmīgais dzīvnieks nokrita blakus briesmonim: sunim bija pārlauzts mugurkauls.

Četrkājainie kalpi jau otrreiz pierādīja jaunajam bruņinie­kam, kas ir drosme. Šausmīgs bija viss; tas, ka briesmonis tik nevērīgi pieveica divus spēcīgus dogus, neko vairs neļāva cerēt. Par bēgšanu nebija nemaz ko domāt: pūķis, pāris reižu palēkdamies, panāktu bruņinieku. Atlika vienīgi mirt. Atlika vienīgi cīnīties.

Bruņinieks nolaida ķiveres sejsegu, pakampa izkritušo pīķi un strauji to atvēzēja. Pīķis apbrīnojami viegli iedūrās garajā nezvēra kaklā, taču briesmonis, šķiet, nemaz to ne­manīja.

Vienā lēcienā pūķis bija blakus bruņiniekam, un tas tikko paspēja izraut zobenu. Bruņinieks zināja, ka viņam tūlīt jā­mirst, ieraudzīja zobu rindām iežogoto nezvēra rīkles bez­dibeni. Viņš cirta pa pūķa galvu ar visu jaudu, jo šis bija viņa pēdējais cirtiens, un tajā viņš ielika visus savus spē­kus …

… Nogāzās zemē, turēdams rokā zobenu, kas, triekdamies pret akmeni, pārlūza.

Tur, kur pirms mirkļa stāvēja briesmonis, nebija vairs

nekā — tikai saulē mirguļojošs gaiss. Pūķis bija pazudis. Ja De­odats de Gozons nebūtu tik apju­cis — viņš dzirdētu to pašu trīsu­ļojošo skaņu, kāda radās, pūķim parādoties …

Cauri miglai lūkojās asiņainā saules acs. Tā lē­nām kāpa tieši no jūras, virs kuras klājās migla, apakšā balta, augšā sar­kana. Miglas vāli ira, mu­tuļoja, vijās apbrīnojamos tēlos, iekām atkal saaudās pelēkā, necaurredzamā autā. Bija agrs rīts, la­bākais medību laiks. Lai tikai izklīst migla …

— Kad migla izklīdīs, viņi ieradīsies, — teica ga­rākais vīrs.

— Kad migla izklīdīs, dosimies ceļā. Tik trakā svelmē … — resnais krek- stēja.

—_ Šinīs četrpadsmit dienas esam padarījuši diezgan daudz.

Otrs sāka skaļi smieties:

— Deviņi ūdens zvīņneši, bet lidojošā — neviena. Divi mums aizbēga. Neveiksme. Taču mēs sākam atkal visu no gala … Man tas apnicis.

Viņa darbabiedrs pasmējās un teica:

— Visprātīgāk būtu viņus ķert tīklā — šeit būtu derīgs tikai tīkls… — Garais ieraudzīja trīsstūraino acu skatienā nepatiku. — Tomēr Padome atkal atcerējās par šiem lidojo­šiem zvīņnešiem. Lai nu runātu par ūdenī dzīvojošiem zāl- ēdājiem, bet šie spārnainie… Visriebīgākie šīs planētas dzīvnieki! — Viņš pagriezās un skumji palūkojās uz Bāzi.

Tā bija iekalta simt metrus augstā kaļķakmens kraujā virs līča. Bāzes caurspīdīgais astoņskaldnis raudzījās uz rudi zaļajiem staipekņu un kosu mežiem, kas auga apkārtējās nogāzēs un spoguļojās piekrastes purvu un purviņu sasma­kušajā ūdenī.

Viņi stāvēja novērošanas punktā kādus trīsdesmit m?trus zem Bāzes uz šauru kāpnīšu apakšējā laukumiņa. Kāpnītes bija izcirstas kaļķakmens kraujā. Lejā dunēja jūra ar baltām bangu krēpēm, tiesa, šajā agrajā stundā bangas nebija sa­skatāmas un migla mazliet nomāca jūras šalkšanu. Gaiss bija karsts un valgs.

Resnajam vīram trūka elpas, pa gludo, pelēkzaļo seju kā krelles ritēja sviedru lāses. Garais vīrs elpoja dziļi, un vi­ņam šķita, ka ar katru elpas vilcienu viņš ierij karstu ūdeni.

— Tūlīt sāksies, — garais mierināja sevi un darbabiedru.

Atkal sāka pūst vējš. Migla mirkli kļuva biezāka, mutu­ļoja, un uz novērošanas laukumiņu, kur viņi stāvēja, kā ūdenskrituma šaltis lejup gāzās silta lietus strūklas. Tas ilga tikai mirkli, bet viņi bija spiesti satvert metāla žoga margas, lai ūdens nasta nepiespiestu viņus pie zemes. Tik­līdz lietus pārstāja, viņi jutās daudz labāk, it kā no pleciem būtu novelta smaga nasta. Lietus gāze turpinājās tikai īsu brīdi.

Sākās tveice. Miglas plēņu skrandas, šķiet, dejoja zaļajos viļņos un izklīda turpat acu priekšā. Bezgalīgais, sudrabotais jūras klaids spīdēja tik ļoti, ka vajadzēja aizsegt acis, kas pieradušas pie blāvākas, ne tik nežēlīgas saules gaismas.

Viļņi glāsaini glauda balto smilti, noguldīja tur putu pēr­les un atkāpās. Taču pa jūras klaju neskraidelēja tikai vē­jiņš vien: dažreiz līmeni šķēla ass, zobots skausts, un tādās vietās ūdens virpuļoja un it kā vārījās. Brīžiem virs ūdens

parādījās riebīga, paplesta, zobaina mute un tūlīt pazuda dzelmē kā murgains sapnis.

— Uzmanies, viņi ir tuvu, — sacīja garais, pārliecies pār margām.

Resnais iegāja caurspīdīgajā kupolā, ap kuru žogs veidoja šauru balkonu, un apsēdās pie vadības pults. Metāls nožļerk- stēja, kupols sakustējās. Tas griezās. Spirāliska josta, vei­dota no caurspīdīgas, smaragdzaļas vielas, slīdēja ap vadī­tāju kā milzīga čūska. Augšā spirāliskā josta beidzās ar izliektu tīklveida kausu, kurš griezās kopā ar kupolu.

— Tur tie ir, tur tie ir! — garais sauca.

Viņa biedrs piespieda pogu, un ekrāns atdzīvojās. Tajā parādījās viļņi un smilšaina krasta strēmele. Taustekļiem līdzīgie aparāta pirksti iestādīja asumu. Tagad resnais re­dzēja to pašu, ko viņa biedrs ārpusē, taču daudz sīkāk.

Pēc tam parādījās viņi.

Augstu dzidrajā gaisā svaidījās daži tumši plankumiņi. Jūra pazuda, tikai baltā debess pletās uz visām pusēm. Ekrānā bija redzams riebīgs, garš purns ar garu, asu jo asu knābi, ar ragu, kas rēgojās uz pakauša. Briesmoņa pelēkā, it kā appelējusī āda bija nobārstīta ar spīguļojošām lāsēm, asinssārtajās acīs kvēloja alkatība un niknums. Lēni, gan­drīz nemanāmi novērotājs pavirzīja attēlu sāņus un turp­māko rīkošanos uzticēja robotam. Tas atzīmēja koordinātes un briesmoņa attēlu vairs nelaida laukā no ekrāna.

— Lielisks eksemplārs, — resnajam aiz muguras sacīja garais, pavisam klusu ienākdams kupolā.

Tas tiešām bija lielisks eksemplārs. Milzīgo, izplesto ādas spārnu kopgarums gandrīz astoņi metri, un zaļganrudais rumpis beidzās ar īsu asti. Spārnu galos saliecās un atliecās trīs pirksti ar nagiem. Zvīņnesis majestātiski šķēla gaisu, un no viņa dvesa senlaicīgs, drausmīgs niknums. Abi novēro­tāji to juta un sirds dziļumos bija pateicīgi savai drošajai, caurspīdīgajai slēptuvei un varenajam spēka laukam, kas sargāja viņus no jaunās planētas šausmām.

8*

103

Zvīņnesis strauji nolaidās līdz viļņiem, pēc tam nolaidās arī citi zvīņneši, bet novērotāji, tiklīdz bija ieraudzījuši šo pirmo, uz citiem vairs nelūkojās. Spārnu ādas buras skāra viļņus, un briesmonis tūlīt, smagi gāzelēdamies kā pīle, uz­ņēma virs jūras līmeņa ātrumu un devās augšup. Zobainajā mutē spirinājās neliels zivjveida zvīņnesis, un tā asinis

tecēja no garajiem nezvēra žokļiem kā sārtas dzijas. Spārno­tais briesmonis pagriezās pret novērotāju ar asti, un pēc krampjainajām galvas un garā čūskveida kakla kustībām bija redzams, ka jau lidojumā zvīņnesis remdina izsalkumu.