ROBERTS MAKLOSKIJS - VEL VAIRĀK

ROBERTS MAKLOSKIJS, amerikāņu rakstnieks

VEL VAIRĀK

Pēcpusdienas saules stari bija sasnieguši tēvoča Odiseja ka­fejnīcas skatlogu un tam cauri ielavījušies nelielajā zālē, kur uzreiz iemirdzējās uz slavenā pončiku aparāta metāla virsmas.

Saules zaķēni ielēca tieši acīs pašam kafejnīcas īpašniekam, kas bija ērti iekārtojies aiz savas letes un lēnā garā tērzēja ar pastāvīgajiem apmeklētājiem — šerifu un tiesnesi.

Krusttēvs Odisejs pamirkšķināja ar acīm, aiztramdīja saules zaķīšus un nodomāja:

«Vajadzētu piecelties, iziet ārā un nolaist pār skatlogu saul- jumu.»

Bet viņš nepakustēja no vietas un vēl nodomāja:

«Vislabāk gan būtu pierīkot motoriņu: paspied podziņu zem letes — un, lūdzu, nav nekur ne jāiet, ne jārausta aukliņa!»

Pēc tam viņš gardi nožāvājās un mazliet parāvās sānis uz krēsla, lai galīgi izbēgtu no saules zaķīšiem.

— Piespied podziņu, un darīts, — viņš atkārtoja savu domu balsī un izdarīja to tik skaļi un negaidīti, ka pārbiedēja ties­nesi un šerifu.

— Ko piespiest? — iejautājās Homērs. Tai brīdī viņš spod­rināja leti.

— Kā? Kas ir? — krusttēvs Odisejs iztrūkās. — Paklau, Ho- mēr, esi nu tik labs un nolaid, lūdzu, sauljumu.

— Labi, tēvoci Odisej, — Homērs atbildēja, notrausa no letes maizes druskas priekšautā, izgāja ārā un izpurināja tās uz ielas bruģa.

Viņš noskatījās, kā drupačām uzklupa virsū baloži, un pēc tam uzgāja uz ietves un nolaida sauljumu pār skatlogu un ka­fejnīcas durvīm.

— Paldies, Homēr, — krusttēvs noteica, kad krustdēls atkal pienāca pie letes.

— Vai uz kielas viss ārtībā? — šerifs viņam stingri nopra­sīja. — Tas ir, es gribēju teikt… vai uz ielas viss ir kārtībā? Vai neviens nepārkāpj likumu?

— Šurp nāk Dalsijs Duners, — Homērs atbildēja.

— Ak vai, — tiesnesis nopūtās, — atkal šis visneciešamā­kais pilsētas iedzīvotājs!

Un viņi visi cieši skatījās pa logu uz visneciešamāko pilsē­tas iedzīvotāju un ieraudzīja, ka viņš ir apstājies pie piemi­nekļa. Šerifs nozibsnīja ar acīm un sarauca pieri, kad Dalsijs — jau nez kuro reizi! — uzrāva sērkociņu gar pieminekļa posta­mentu, pamatīgi iesmēķēja pīpi un pēc tam meta vēl degošo sērkociņu tieši pieminekļa tēlam. Tad viņš pagriezās uz kafej­nīcas pusi, bet pa ceļam tomēr pameta nelielu līkumu, lai pa­spertu ar kāju maizes gabaliņus un iztramdītu baložus.

Bunkš! — noskanēja durvis, ielaižot kafejnīcā Dalsiju Du- neru. Taču nedz šerifs, nedz tiesnesis — neviens neiztrūkās. Viņi jau zināja, kā Dalsijs Duners prot aizcirst durvis.

— Nu, kā labi klājas, Dalsij? — šerifs apvaicājās, aizdomīgi noskatīdams viņu no galvas līdz papēžiem, it kā kuru katru brīdi gaidīdams jaunu cūcību.

— Aizvien vēl turat mani kaut kādās aizdomās, vai ne r šerif? — Dalsijs vaicāja. — Jūs esat visaizdomīgākais tips Ohaijo štatā!

Iespējams, ka pēčlējā frāze ne gluži precīzi izteica to, ko viņš gribēja pateikt, taču, lai nu būtu kā būdams, vārds nav zvirbulis: ja pasprucis, vairs nenoķersi.

— Ņemot vērā vairākus nepatīkamus incidentus, kuru pa­matā bija kāda Dalsija Dunera rīcība, — tiesnesis aizrādīja savā parastajā svinīgajā izteiksmē, — man jāatzīst, ka mūsu šerifa aizdomām ir dibināts pamats un ka …

— Laba diena, draugi! — atskanēja kāda balss.

Visi pagriezās pret durvīm un ieraudzīja, ka pa tām spraucas iekšā nevienam nepazīstams vīrs. Vienā rokā viņam bija čemo­dāniņš, otrā — saliekamais krēsls un spieķis.

— Laba diena, mīļie draugi! — svešinieks atkārtoja. — Jūs, bez šaubām, esat vislaimīgākie cilvēki pasaulē, bet pēc vienas minūtes, jā, tikai pēc sešdesmit sekundēm, kas tiks atņemtas no jūsu neaizstājamā laika, — es padarīšu jūs vēl laimīgākus un vēl pateicīgākus par to, ka esmu ieradies šeit pie jums ar savu neparasto un sensacionālo piedāvājumu!

Pēc šiem ne visai saprotamajiem vārdiem svešinieks stādījās priekšā — viņš esot profesors G. A. īss.

— Profesors G. A. īss, — elpu neatvilcis, viņš skandināja vienā gabalā, tai pašā laikā pagūdams izdarīt jo daudzus dar­bus: aizvērt aiz sevis durvis, uzstumt uz pieres platmali,, uzstādīt saliekamo krēslu, uzlikt uz tā čemodāniņu, pie­sliet spieķi, novilkt cimdus — un, to visu darīdams, viņš ne uz mirkli nepārtrauca jauko smaidīšanu. — Lūk, šeit,— viņš turpināja un uzsita pa čemodāniņa vāku, — šeit man ir viens no pasaules brīnumiem! Jā, mani draugi, — jūs taču pa­tiešām esat mani draugi? — pēc maza brīža es jums kaut ko nodemonstrēšu jūsu pārsteigto acu priekšā un izdarīšu piedāvā­jumu, kuru pieņēmuši jūs varēsit grozīt visu savu dzīvi! … Protams, ja vien jūs piederat pie tiem cilvēkiem, kuri grib gro­zīt visu savu dzīvi! — viņš piebilda, uzsvērdams vārdu «grib» un plaukšķinādams ar cimdiem pa čemodāna vāku. — Esmu pilnīgi pārliecināts, — viņš no jauna ierunājās, — ka jūs esat tieši no tiem cilvēkiem: no prātīgiem un sātīgiem, no drosmī­giem un rosmīgiem, no cienīgiem un vienīgiem, no kvēliem un cēliem …

— Ko viņš tur muld? — ieteicās Dalsijs Duners, taču profe­soru G. A. īsu pārtraukt nebija nemaz tik vienkārši.

— … kuri, — viņš turpināja, — nepalaidīs garām izdevību kļūt par apbrīnojamās vielas, par fenomenālā produkta īpaš­niekiem …

— Bet mēs nemaz… — Dalsijs iesāka, taču bija spiests ap­klust.

.. . produkta, kuru, — it kā nekā nedzirdēdams, turpināja profesors, — man ir tas gods jums piedāvāt…

Beidzot profesors atvilka elpu un sekojošo dramatisko pauzi izmantoja čemodāna atslēgšanai un vāka atvēršanai.

— … jums piedāvāt, — profesors atkārtoja, — un kura vārds ir «Vēl vairāk»!

Visi klātesošie ieraudzīja, ka profesora čemodāns ir piestū­ķēts ar kaut kādām spilgtas krāsas kārbām.

— Kas tad … — krusttēvs Odisejs iesāka, bet profesors viņu pārtrauca.

— Jā, tieši «kas»! — viņš iesaucās. — Jā, tieši, mani dārgie draugi. Šo jautājumu es lasu jūsu laipnajās sejās. «Kas tas ir?» rakstīts jūsu sejās, «kas ir šis slavenais «Vēl vairāk» un kā īpaši šis fenomenālais «Vēl vairāk» var noderēt tieši man?» Mazliet pacietības! Sešdesmit sekundes pacietības — un es jums parā­dīšu un pierādīšu, ka šī viela dara brīnumus!

Viņš izņēma no čemodāna kārbu un bez kādas pauzes turpi­nāja:

— Sava eksperimenta demonstrēšanai atļaušos izmantot šos brīņišķīgos pončikus… Jaunais cilvēk, — viņš uzrunāja Ho­mēru, — esiet tik laipns un pastumiet šurp paplāti, bet jūs, džentlmeņi, — viņš palocījās, — būsit tik laipni un paņemsit katrs divus pončikus . ..

Homērs pastūma tuvāk paplāti, ikviens paņēma katrā rokā pa pončikam, bet profesors tikmēr pavēstīja:

— Tagad, mani draugi, mēs esam gatavi. Sāksim… Paklau, dēlēn, mani tu aizmirsi — kāpēc tu vāc projām pončikus?!

Un profesors zibens ātrumā uzmauca divus gabalus uz sava spieķa gala, un no turienes tie nonāca viņam rokā.

Krusttēvs Odisejs jau grasījās pavaicāt, kur tad te ir tas eksperimets, bet tai mirklī profesors skaļi iesaucās:

— Tātad! — un pieklaudzināja ar spieķi, pieprasīdams abso­lūtu uzmanību. — Tātad turpinām eksperimenta demonstrē­šanu. Pēc vienas minūtes, nē, tikai pēc sešdesmit sekundēm. .. Bet vispirms es jūs iepazīstināšu tuvāk ar savu burvju pro­duktu.