ROBERTS MAKLOSKIJS - VEL VAIRĀK

Viņš pagrozīja pirkstos kārbu, norādīja uz aizbāzni un pa­skaidroja, ka tas mazliet jāpagriežot pa labi vai pa kreisi, tad atveroties šaura spraudziņa, pa kuru varot nekavējoties iegūt iepriekš minēto produktu.

Tiesnesis, šerifs, krusttēvs Odisejs, Homērs un Dalsijs — visi saspiedās ciešāk kopā, ielenca profesoru un nenolaida acu no viņa pirkstiem, kas braucīja kārbas vāku.

— Kamēr es turpinu demonstrējumu, — profesors sacīja Homēram, — esiet tik laipns, jaunais cilvēk, un ielejiet visiem pa tasītei no savas smaržīgās kafijas.

— Hm, — ierūcās krusttēvs Odisejs, — tase kafijas maksā . ..

— Visi paņem mutē pončiku no labās rokas, — nokomandēja profesors. — Garšīgs, vai ne? . .. Tiešām garšīgs, — viņš atzina, apēdis krietnu pusi sava pončika. — Bet, — viņš piemetināja klusinātā balsī, — tikai skatieties labi uzmanīgi… Es pa­griežu aizbāzni un …

Profesors apgrieza kārbu otrādi un pāris reižu to sakratīja virs otrā pončika. Tad no jauna uzmauca pončiku uz sava spieķa gala un pielika to katram pie deguna.

— Ā! Nu, ko jūs teiksit? — viņš iesaucās. — Neparasti, vai ne? Jā, jā, mani draugi, jūs esat uzminējuši: galvenais ir tas, ka slavenā viela, kas saucas «Vēl vairāk» nav redzama. Bet tas vēl nav viss! Šai vielai arī nav nekādas smaržas! Pārliecinieties paši. — Un viņš no jauna pielika spieķi ar pončiku galā katram pie deguna. — Jā, jūs nevarat to saost un nevarat to redzēt!

Un lielā sajūsmā par to, ka tas tiešām tā ir, profesors pavici- naja labo roku, kura turēja kārbu ar slaveno vielu, un kreiso 1 roku, ar kuru bija sažmiedzis nūju ar pončiku galā.

— Pasniedziet taču kafiju, jaunais cilvēk! — viņš uzsauca un žigli turpināja: — Tātad ko mēs esam konstatējuši? Viela «Vēl vairāk» ir absolūti nesaskatāma ar neapbruņotu aci, tās smaržu cilvēka deguns nespēj uztvert, tā liekas beztrok- šņaina… Cukuru, cukuru un krējumu neaizmirstiet, jaunais cilvēk! … Es saku, beztrokšņu viela parastai cilvēka ausij, to nevar samanīt ar jums zināmiem paņēmieniem, nevar konstatēt ar pieskaršanos … Jums, protams, gribas pajautāt: kam tad galu galā mums vajadzīga tāda viela, kuru nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne sataustīt, ne saost? Taču skatieties, skatieties labi uzmanīgi! Tagad es iešļācu savā kafijas tasē mazu nieciņu no šās vielas — un acumirklī, jā L mani draugi, a-cu-mirk-lī — šis smaržīgais dzēriens kļūst VEL VAIRAK smaržīgs! Vai jūs saprotat? VĒL VAIRAK! Tas pats notiks arī ar jūsu bnnišķīgo kafiju, arī ar jūsu lieliskajiem pončikiem. Tie kļūs VEL VAI­RAK brīnišķīgi, VEL VAIRAK lieliski!

To sacīdams, profesors G. A. īss pasniedza kārbu ar brīnu­maino saturu vispirms Dalsijam, pēc tam tā nonāca pie ties­neša, tad pie šerifa, vēlāk pie tēvoča Odiseja un beidzot pie Homēra. Un ikviens no viņiem sakratīja kārbu virs savas ka­fijas tases un virs sava otrā pončika, jo pirmo viņi jau sen bija apēduši, sekodami profesoram.

Un pēc tam visi ņēmās garšot un ostīt, saskatījās, no jauna pagaršoja, cienīgi māja ar galvu, bet profesors tikmēr atkal uzsāka runu:

— Jā, mani draugi, tagad jūs esat pārliecinājušies, ka tiklab kafija, kā pončiki ir kļuvuši vēl vairāk garšīgi! Vai nav tiesa?

Un visi piekrītoši māja ar galvu un ar sevišķu baudu dzēra kafiju un ēda pončikus. Visi, tikai ne Homērs. Viņš vairākas reizes nogaršoja savu kafiju un, to darīdams, tik ļoti vaibstī- jās, ka bija bail skatīties. Beigu beigās viņš sacīja:

— Bet ja nu man vispār kafija negaršo? Kāpēc . ..

— Kāpēc?! — profesors iekliedzās. — Jūs jautājat «kāpēc?», jaunais cilvēk? Pajautājiet labāk «kur?» — un es jums atbil­dēšu: visur! Jā, visur var pievienot «Vēl vairāk». Tas liks rozei smaržot vēl jaukāk, matu cirtām — cirtoties vēl vairāk, skaistai mūzikai — skanēt vēl skaistāk! Jūs, protams, esat pietiekami gudri, draugi, lai apjēgtu šās vielas neierobežotās iespējas. Un te nu tā ir jūsu acu priekšā ērtā iesaiņojumā, kas atbilst -visām tirgus prasībām. Te nu tā ir jūsu acu priekšā — vairumā un mazumā … Ar vienu kārbu jums pietiks visam mū­žam! Nopērciet tikai vienu kārbiņu, un jūs būsit nodrošināti ar šo brīnumvielu līdz pat sava mūža beigām! Nebaidieties, ka tā varētu sasmakt, saskābt vai zaudēt savas īpašības. Nē! Vien­mēr un visur tā paliks tāda, kā bijusi, un saglabās savu spēku … Un, lūk, šo brīnumu jūs varat iegādāties par nieka cenu — tikai par piecdesmit centiem, par pieciem daimiem, par pusdolāru! Pusdolārs — un mūžam iedarbīgo vielu «Vēl vairāk» varat uzskatīt par savu! Nepalaidiet garām šo iespēju, ļautiņi! Nelaidiet to garām, lai vēlāk nebūtu jānožēlo! …

Šerifs pirmais «nelaida garām šo iespēju» un izņēma no ka­batas piecdesmit centus.

Pēc viņa par dārgo kārbiņu īpašniekiem kļuva tiesnesis un krusttēvs Odisejs. Pat Dalsijs aizņēmās no tiesneša pusdolāru un nopirka vienu kārbiņu.

Profesors jau dzīrās aizcirst ciet čemodāna vāku, kad Homērs pēkšņi teica:

— Bet mums skolā mācīja, ka .. .

Taču profesors, acīm redzot, jau bija noguris no runām. Viņš strauji iespieda Homēra rokās kārbiņu bez kādas maksas, vēl straujāk aizcirta ciet čemodānu, uzkarināja rokā spieķi, uz­vilka cimdus, pastūma atpakaļ no pieres platmali — un no­zuda aiz durvīm.

— Tad nu es aizeju, — pirmais klusumu pārtrauca Dalsijs. — Izmēģināšu mājās to joku.

— Es arī miešu kājās, — sacīja šerifs, — tas ir, es arī iešu mājās.

— Uz redzēšanos, Odisej, šodien bija itin jauka dieniņa, — noteica tiesnesis. Viņš aizvien bija pieklājīgs.

— Jā, jā, — izklaidīgi atņēma krusttēvs Odisejs, kas tai brīdī izraudzījās divus pončikus.

Palicis divatā ar Homēru, krusttēvs Odisejs uzlika pončikus uz divām atsevišķām apakštasītēm un vienu pončiku pamatīgi apšļāca ar «Vēl vairāk». Pēc tam viņš nokoda kumosu no viena pončika, no otra, atkal no pirmā, atkal no otrā. Tad pabružāja zodu, pakasīja pakausi, piesauca klāt Homēru, un viņi abi divi ņēmās garšot.

— Nē, lai velns mani parauj! — beidzot krusttēvs Odisejs noteica.

— Vai zināt, -— Homērs piebilda, — šodien neviens nemak­sāja ne par kafiju, ne par pončikiem.

— Lai velns mani parauj, — krusttēvs Odisejs atkārtoja,. — vēl vairāk!…

Nākamajā dienā, kad krusttēvs Odisejs, kā parasti, snaudu­ļoja aiz savas letes, atvērās durvis un ienāca tiesnesis.

— Paklau, tiesnesi, — krusttēvs Odisejs viņu uzrunāja, tikko mēli kustinādams. — Vai tu manī kaut ko novēro?

Tiesnesis uzmanīgi nopētīja krusttēvu Odiseju un tad sa­cīja:

— Novēroju paaugstinatu miegainību.

— Tā, tā, — krusttēvs Odisejs attrauca un nožāvājās, — arī mana sieva saka to pašu. Es vienmēr esot bijis slinks, šī saka, bet tagad vēl vairāk … Bet tas gan, tiesnesi, nav taisnība. Gluži vienkārši — es neesmu izgulējies. Redziet, es ņēmu un uzbēru «Vēl vairāk» uz sava matrača, lai tas kļūtu vēl mīk­stāks .. .

— Nu, un līdzēja? — tiesnesis jautāja.

— Līdzēt jau līdzēja, tikai dažas pilītes, acīm redzot, uz- šļācās uz tās atsperes, kas visstiprāk grabēja.. . Tad nu tā kļuva vēl čīkstīgāka! Visu nakti nevarēju ne acu aizdarīt.. . Sveiki, šerif!

Jā, kafejnīcā nāca iekšā pats šerifs, uztraucies un sasarcis.

— Džentlmeņi, — tiesnesis svinīgi iesāka. — Es gribu kaut ko paziņot. Baidos, vai arī manī nenotiek kādas nopietnas pār­maiņas, — gan iekšējas, gan ārējas. Esmu tāds pats kā vienmēr un tai pašā laikā arī savādāks. Jūtu sevī kaut ko tādu.. . Un vēl vairāk …