ROBERTS MAKLOSKIJS - VEL VAIRĀK

Bet šerifs piebilda:

— Jan māatzīstas, ka lēdējā paikā es jaucu vārdus un pieži bats nevaru vuzminēt, ko esmu kacījis.

— Jā, te kaut kas nav kārtībā, — drūmi aizrādīja krusttēvs Odisejs. ■-— Pag, pajautāsim Dalsijam. Viņš arī bija kopā ar mums.

Par laimi, Dalsijs pašreiz nāca pāri tirgus laukumam, soļo­dams pa pašu zālienu. Viņš paklupa pret stabiņu ar plāksnīti «Nestaigājiet pa zālienu!», izlamājās, izrāva stabiņu ārā no ze­mes un iesvieda to tieši piemineklī. Tad viņam aizķērās kāja aiz atkritumu urnas, un tikai pēc tam viņš devās uz kafejnīcas pusi.

— Viņš ir tāds pats kā vienmēr, tikai vēl vairāk, — sacīja krusttēvs Odisejs. — Droši vien visu dienu laistīja sevi ar šo vielu.

Tiesnesis un šerifs piekrītoši māja ar galvu.

Bunkš! — norībēja durvis, ielaizdamas kafejnīcā Dalsiju Duneru.

Tepat atradās arī Homērs ar savu draugu Frediju, un viņi ziņkārīgi aplūkoja vēl vairāk miegaino krusttēvu Odiseju, vēl- vairāk cienīgo tiesnesi, vēl vairāk aizdomu pilno šerifu un vēl vairāk neciešamo pilsoni Dalsiju Duneru.

— Un kā tad tu, Homēr, jūties? — krusttēvs Odisejs ievai­cājās.

— Ļoti labi, — Homērs atbildēja. — Bet jūs gan izskatāties briesmīgi miegains. Vai jūs neesat saslimis?

' — Ko tu izdarīji ar savu kārbu «Vēl vairāk»? — krusttēvs Odisejs jautāja, ar mokām atgaiņādamies no miega.

— Ak, ar to? — Homērs attrauca. — Mēs ar Frediju kārtīgi apslacinājām radioaparātu, lai varētu labāk dzirdēt. Mazliet it kā līdzēja, toties radās vairāk traucējumu un pasliktinājās selektivitāte. Tad mēs paņēmām skrūvgriezi un attaisījām vaļā kārbu ar «Vēl vairāk».

— Nu? — visi reizē jautāja.

— Tā nu ir, — Homērs sacīja.

— Kārba bija tukša, — teica viņa draugs Fredijs.

— Šī viela nav redzama, — tiesnesis atgādināja.

— Kārba bija tukša! — Fredijs atkārtoja izaicinoši.

— Tukšāka par tukšu, — Homērs sacīja. — Un vēl vairāk!

— Iznāk, ka mūs piegrābuši, tas ir, piekrāpuši! — šerifs iekliedzās. — Tas jau pat bērnam ir skaidrs!

— Mūsu pārāk bagātā fantāzija, — noteica tiesnesis, — no­vedusi mūs mazliet sānis.

— Profesors mūs pamatīgi apveda ap stūri, — ierunājās krusttēvs Odisejs mazliet mundrākā balsī.

— Lūdzu, tiesnesi, saņemiet, — sacīja Dalsijs, sniegdams vi­ņam savu kārbu ar «Vēl vairāk». — Tagad esam norēķināju­šies, un es jums vairs neesmu parādā piecdesmit centus.

— Pacienājieties ar pončikiem, zēni, — visiem laipni pie­dāvāja krusttēvs Odisejs.

Viņš to mēdza darīt tādās reizēs, kad gribēja kaut ko lūgt.

— Zēni, — viņš pēc brīža sacīja. — Galvenais — pielūko­jiet, lai nedabū zināt vectēvs Hērakls. Citādi mums vairs nebūs glābiņa.

Homērs brītiņu vilcinājās, bet ne pārāk ilgi, un, tiklīdz viņi abi ar Frediju bija apgādājušies ar pončikiem, Homērs teica:

— Viņš jau zina.

— Ko?! — iesaucās šerifs un krusttēvs Odisejs.

— Jā. Kad mēs atkal pielikām klāt vāku, man ienāca prātā, ka labāk atdot kārbu vectēvam Hēraklam. Viņam taču patīk visi jauninājumi.

— Un ko tad tas ecais vēzelis, tas ir, vecais ēzelis, teica? — šerifs jautāja.

— Viņš sacīja . .. pag .. . viņš sacīja … es gan nezinu . . . vai drīkst visu teikt?

— Visu taisnību — un tikai taisnību, — svinīgi noskandēja tiesnesis.

— Nu, viņš sacīja, — Homērs turpināja, — ka pirmo reizi mūžā redzot tādus stulbeņus . . . Savas tukšības viņiem esot par maz, tāpēc viņi to vēl pērkot kārbās . .. Vai es pareizi atstās­tīju, Fredij?