Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

— Tas nav iespējams. Aass jau aizlidojis uz savu rezidenci Marsu, viņš tur dzīvo, bet man nav tiesību laist tevi prom no Ellas. Turklāt šāda pastaiga ieilgtu, bet tev taču parīt jāierodas pie gudrajiem. Ja gribi, varam aizbraukt pie Esīnas.

— Labprāt! — es priecīgi iesaucos.

Biju manījis, ka Suiliks pret Esīnu nav vienaldzīgs. Tomēr, nezinādams, vai niecīgāko mājienu viņš neuztvertu kā smagu apvainojumu vai vienkārši takta trūkumu, runāt par to atturējos.

No Suilika mājām līdz Esīnas dzīves vietai bija tūkstoš sešsimt brunnu, t. i., apmēram astoņsimt kilometru. Izpildot manu lūgumu, Suiliks samazināja ātrumu un mēs apmetām vairākus lokus. Tāpēc mūsu ceļojums ilga divas stundas pēc Zemes laika. Sākumā šķērsojām plašu līdzenumu, tad mežonīgu, kokiem apaugušu, dziļām aizām izvagotu apvidu, izdzisušu vulkānu virkni un beidzot šauru zemes strēli starp jūru un kalniem. Pārlidojuši apmēram simts kilometru garajai piekrastes joslai, nolaidāmies klinšainā salā. Esīna dzīvoja Suilika mājai līdzīgā, tikai daudz plašākā, sarkanā namā.

— Esīna pieder sjuku, bet es — esoku rasei, — Suiliks paskaidroja. — Tāpēc viņas māja sarkana, bet manējā balta. Sīs krāsas ir vienīgais, kas saglabājies no senajām rasu nacionālajām īpatnībām, neskaitot dažus savdabīgus paradumus. Piemēram, brīdinu tevi, ka pie sjukiem viesim nav brīv atteikties no piedāvātā ēdiena, kaut arī viņš nemaz nebūtu izsalcis, jo to uzskata par lielu nepieklājību, kamēr mēs tam nepievēršam uzmanību.

Es iesmējos, atcerējies mūsu zemniekus, kuri mēdz apvainoties, ja viesis atsakās no pašdarinātā vīna. Tad Suiliks ievaicājās, kas ir manas jautrības cēlonis.

— Patiesi, — viņš teica, — šķiet, ka starp visatšķirīgākajām planētām tomēr ir ļoti daudz līdzības. Tavi zemnieki man atgādina krenus no Ceturtās galaktikas zvaigznes Storas planētas Maras. Kreniem ir dzēriens «abentorns», kas mums liekas nebaudāms. Taču man vajadzēja to dzert jau trīs reizes! Vai jūsu vīns ir garšīgs?

— Dažreiz gan. Bet gadās arī ļoti pretīgs!

Tagad nu smejāmies mes abi.

Jautri triekdami, gluži nemanot nonācām pie Esīnas mājas. Mūs saņēma trausla meitenīte, un tā es pirmoreiz nokļuvu isu ģimenes lokā.

Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu tev īsumā paskaidrot, kāda ir Ellas sociālā iekārta. Sabiedrības pamatšūniņa isiem, tāpat kā mums, ir ģimene, tomēr ģimenes saites viņiem daudz ciešākas, kaut arī likums laulātiem neliedz pilnīgu brīvību. Laulības šķir vienkārši — uz abu laulāto draugu mutiskas vienošanās pamata, taču tas notiek ārkārtīgi reti. īsi pēc sava temperamenta ir tipiski monogamisti. Parasti viņi precas jaunībā, aptuveni atbilstoši mūsu divdesmitpiecu gadu vecumam. Vairāk par trim bērniem viņiem nemēdz būt, vēl retāk sastopamas ģimenes, kur ir tikai viena atvase. Cik nopratu, isu morāle līdz laulībām diezgan brīva, bet pēc tam kļūst ļoti stingra.

Visiem isiem līdz pilniem astoņpadsmit gadiem, rēķinot Zemes laika mēros, jāapmeklē skola. Pēc tam, izvēlējušies arodu, viņi iestājas profesionālajās mācību iestādēs. šai tautai ar augsti attīstītu tehnisko kultūru nav vienkāršu, nekvalificētu strādnieku. Spējīgākie jaunieši turpina izglītību augstskolās, kas atbilst mūsu universitātēm. Paši talantīgākie kļūst par kosmosa pētniekiem. Lai gan jauna un vēl tikai studente, Esīna bija jau piedalījusies trīs kosmiskajās ekspedīcijās ar Suilika vadīto ksillu. Divās pirmajās viņi atklāja vienīgi neapdzīvotas planētas, bet trešā, ekspedīcija uz Zemi, beidzās gandrīz traģiski.

Atšķirībā no Suilika mājas sjuku dzīvokļa ārdurvis veda tieši viesistabā ar zemiem atzveltnes krēsliem.

Esīna mūs sagaidīja mātes, brāļa un jaunākās māšeles sabiedrībā. Viņas tēvs, ievērojama personība — «mistisko ceremoniju meistars» (tieši tā šo titulu es uztvēru), nebija mājās.

Sākumā jutos ļoti neveikli. Suiliks ar mājas ļaudīm sāka dzīvi sarunāties, bet es sēdēju krēslā, aplūkodams istabu, un pūlējos iejusties jaunajos apstākļos. Viesistaba izskatījās patukša, diezgan vienkārša: isi neciena lieku greznību. Vienīgi gaišzilās sienas rotāja ģeometriski raksti.

Pēc brītiņa Esīnas māte izgāja un zālē palikām tikai mēs, jaunieši. Esīnas māšele, nosēdusies iepretī, bez kautrēšanās apbēra mani jautājumiem. No kurienes es nāku? Kā: mani sauc? Cik man gadu? Ar ko es nodarbojos? Kādas izskatās Zemes sievietes? Kādi ir mani iespaidi par Ellu? Un tā joprojām.; Neviļus atmiņā atausa, kā pirms dažiem ga-< diem, kad lasīju lekciju kādā amerikāņu universitātē, studentes mani vajāja līdzīgā kārtā.

Kad mūsu sarunā iejaucās Suiliks un Esīna, es drīz vien pilnīgi aizmirsu, ka atrodos svešā pasaulē. Viss šeit likās tik pazīstams! Radās iespaids, ka visu planētu civilizācijām ir ļoti daudz kopīga. Man gandrīz lo vajadzēja nožēlot, jo šķita, ka šis fantasliskais ceļojums ir veltīgs un nebija vērts pamest Zemi, lai redzētu šeit tik maz neparasta. Neparasta? Nolādēts! Vēlāk dabūju redzēt tik daudz brīnumu, ka man tas viss bija līdz kaklam! Cik gan drausmīga bija planēta Sifans! Bet tobrīd man par to vēl nebija ne jausmas un es uzskatīju, ka isi, nevērojot zaļo ādas krāsu un baltos matus, kā fiziski, tā garīgi ļoti tuvi Zemes cilvekiem.

Savos iespaidos dalījos ar Suiliku. Viņš nepaguva atbildēt, jo iejaucās Esīnas jaunākā māsa Esenīza:

— Protams! Arī man šķiet, ka tu esi vienkārši rožainā krāsā nokrāsojies iss!

Suiliks mīklaini pasmaidīja un pēc īsa pārdomu brīža teica:

— Patiesību sakot, jūs neko nezināt. Taču es jau pazīstu piecu planētu cilvēces, no kuram kreni tik ļoti atgādina mūs, ka grūti pat atšķirt. Sākumā mani ļoti pārsteidza līdzīgie paradumi. Bet vēlāk… Kas zin, varbūt arī tu, padzīvojis ilgāku laiku uz Ellas, sāksi pret mums izturēties tāpat kā Sika planētas frūni? Sī planēta riņķo ap Sestās galaktikas zvaigzni Venkoru. Zināmu apsvērumu dēļ frūni uztur ar mums sakarus, taču faktiski isus neieredz.

Drīz vien mēs atvadījāmies. Esenīza un viņas brālis Arss ceremoniāli novēlēja laimīgu lidojumu savam draugam Suilikam un «srennam Sevolodam Slēram», proti, Vsevolodam Klēra kungam. Esīna mūs pavadīja savā reobā.

Pēc stundas sasniedzām Suilika mājas. Esīna tur ilgi neuzkavējās, un mēs ar Suiliku palikām divatā. Ko īsti darījām un kā beidzās mana pirmā diena uz Ellas, vairs ne atceros. Tomēr, ja atmiņa nevij, isu valodu mācīties tad vēl nesāku. Iespējams, ka Suiliks mani tovakar pamatvilcienos iepazīstināja ar saistošo «zvaigžņu šahu», ko ar īpašiem žetoniem, kas attēlo zvaigznes, planētas un ksillus, spēlē uz apaļa galdiņa, cenšoties; panākt zināmu situāciju, kas ļauj iegūt «misliku». Ja tas izdodas, partiju var uzskatīt par zaudētu, jo «misliks», no kura izvairīties ir pārāk grūti, sāk dzēst pretinieka zvaigznes. Bet var jau būt, ka toreiz mēs «zvaigžņu šahu» vēl nespēlējām, citādi es noteikti būtu lūkojis kaut ko izdibināt par noslēpu-3 mainajiem mislikiem, taču šis jautājums ittanļ noskaidrojās krietni vēlāk. Lai vai kā — šfl spēle ir daudz interesantāka par mūsu šahu! un, ja vien būs laiks, varbūt arī tev to iemāļ cīšu.

Tātad pirmo vakaru mēs ar Suiliku pavadījām kopā. Jau tad pret šo jaunekli, kuram vēlāk bija lemts kļūt par manu labāko draugu uz Ellas, sāku just dziļas simpātijas. Suiliks ir lielisks biedrs, jautrs un atjautīgs kā visi viņa tautieši, turklāt viņam piemīt isiem reti sastopamas īpašības — atsaucība un sirsnība. Vispār Ellas tauta šķiet laipna un viesmīlīga, bet augstākā mērā vienaldzīga.