Francis Carsac - Atnācēji no nekurienes

Apgāju mājai apkārt. Gaiss laukā bija svaigs, bet ne dzestrs. Saule Jaltars, ar kuras nosaukumu nekādi nespēju aprast, patlaban leca. Nekur nemanīja nevienas dzīvas būtnes. Nedaudz tālāk atradās vēl dažas citas tikpat necilas mājas. Stepes austrumu daļā bija izkaisīti līdzīgi namiņi. Rietumos, kalnu pusē līdz pat apvārsnim, stiepās klajš līdzenums. Turpretī visās pārējās debess pusēs ainavu atdzīvināja košas, kuplas birztalas. Lēnā gaitā devos uz tuvāko no tām. Slaidie, gludie koku stumbri atgādināja sārti zaļu marmoru. Lapas bija tumši dzeltenas, tāpat kā zāle. Es tur ievēroju trīs dažādas koku sugas.

Visur valdīja pasakains miers, šķiet, ka uz Ellas mūsu civilizācijas nelāgajiem pavadoņiem — trokšņiem, pretīgām smakām un pilsētu haotiskajai sablīvētībai — nav vietas. Tur valda neaptverams, dziļš miers. Neviļus man prātā iešāvās Velsa attēlotā Utopija grāmatā «Cilvēki — dievi».

Nesteidzoties devos uz mājām. Tur viss likās izmiris. Telpā iepretī guļamistabai sameklēju vieglu, zemu atzveltnes krēslu, iznesis to laukā, apsēdos durvju priekšā un gaidīju. Pēc minūtēm desmit aiz tuvākās birztalas pamanīju slaidu stāvu. Nācēja bija kāda svešās pasaules meitene. Ziņkārīgi, taču bez īpaša izbrīna manī pavērusies, viņa isiem raksturīgā līganā gaitā pagāja garām. Viņas ādas krasa, liekas, bija gaišāka nekā manām ceļa biedrenēm. Es meitenei uzsmaidīju. Atbildējusi ar vieglu galvas mājienu, viņa turpināja ceļu.

Beidzot ieradās Suiliks. Smaidā saviebis seju, viņš pēkšņi nostājās man aizmugurē un pavēstīja:

— Drīz brauksim pie gudrajiem. Bet pagaidām izrādīšu tev savu māju.

Neskaitot manu guļamistabu, kuras vienu sienu pēc vēlēšanās varēja pārvērst logā, un salonu, no kura biju iznesis krēslu, «pirmajā» stāvā vēl atradās arī priekštelpa un lifti, kas veda uz apakšzemes stāviem. Suiliks atvainojās, ka viņa dzīvoklis ir mazs un piemērots tikai vientuļam jaunam virsniekam. Šajā mājā bija vēl divi pazemes stāvi. Vienā no tfem izvietojās divas dzīvojamās istabas un Suilika darba kabinets — ieapaļa telpa ar grāmatplauktiem gar sienām un dažādām sarežģītām ierīcēm apkrautu galdu centrā. Otrajā pazemes stāvā atradās «virtuve» un lieliska vannas istaba ar visām tā dēvētajām ērtībām. īsu mājās vienīgi vannas istabā ir spogulis. Ielūkojies tajā, es nobijies atkāpos: astoņas dienas neskūtā, izspūrusī bārda man nedarīja godu. Apvaicājos Suili, kam, vai viņi pazīst kaut ko līdzīgu bārdas skujamajam aparātam.

— Nē. Mums mati uz sejas neaug. Varbūt skujamo varētu sameklēt uz Rēsana, kur mīt dažādu cilvēču pārstāvji. Starp tiem ir arī spalvaini. Pastāsti sīkāk, kāds šis «skujamais» izskatās, un es likšu, lai to pagatavo. Bet pašlaik gudrie vēlas redzēt tevi tādu kāds esi.

— Nē, es nedrīkstu viņiem rādīties kā īsts mežonis! — es iebildu. — Es taču reprezentēju savu planētu!

Suiliks pasmaidīja:

— Tu pārstāvi astoņsimt sešdesmit otro mums zināmo planētu, kuru apdzīvo cilvēki Tā kā gudrie ir redzējuši arī daudz lielākus briesmoņus par tevi!

Par spīti šim mierinošajam apgalvojumam es tomēr izmantoju vannu, lai mazliet apkoptos. Jāatzīst, ka isu vannas istabas ērtības būtībā neatšķiras no analogām ierīcēm pie mums.

Kad uzkāpu augšstāvā, Suiliks jau bija gatavs ceļam. Mēs izgājām laukā, un esmierīgi devos uz ksillu. Būdams vispār jautras dabas, Suiliks sāka sirsnīgi smiet, proti, vairākas reizes aprauti iesvilpās, kas isiem nozīmē skaļus smieklus.

— Nē, nē, ksills mums nav vajadzīgs! Neesam taču tik svarīgas personas, lai pāris simt brunnu lidojumam velti tērētu ksēiltu. Nāc šurp!

Mājai otrā pusē zemē bija ierakta svira

Suiliks noliecās un to parāva. Mums pie kājām pavērās lūka, un no tās augšā pacēlās miniatūra lidmašīna bez propellera un bez reaktīvo dzinēju sprauslām. Tai bija ļoti plāni spārni ar apmēram četrus metrus plašu vēzienu. īsās, noapaļotās fizelāžas garums nepārsniedza divarpus metrus. Riteņu vietā — slieču pāris uzliektiem galiem.

— Tas ir reobs, — Suiliks paskaidroja.

Cerēsim, ka drīzumā arī tev tāds būs.

Reobā bija divi sēdekļi, tie atradās viens aiz otra. Es, bez šaubām, ieņēmu pakaļējo, bet Suiliks — pilota vietu. Apmēram divdesmit metrus slīdējuši pa mauriņu, mēs spēji pacēlāmies gaisā. Reobs lidoja bez trokšņa, tas likās apbrīnojami drošs un paklausīgs. Atri pacēlušies lielā augstumā, uzņēmām kursu kalnu virzienā, tieši uz austrumiem. Salīdzinot mūsu tālo reisu laineru un šā reoba lidojumu, nospriedu, ka tā ātrums — ap sešsimt kilometru stundā. Vēlāk ne reizi vien, pats vadīdams šādu lidmašīnu, pārliecinājos, ka nepieciešamības gadījumā ar to iespējams attīstīt virsskaņas ātrumu.

Vari iedomāties, cik alkatīgi es lūkojos ainavā, kas pletās lejā zem mums. Mēs lidojām pārāk augstu, lai saskatītu sīkumus, taču mani uzreiz pārsteidza tas, ka uz Ellas nav pilsētu. Savu izbrīnu neslēpu Suilikam.

— Uz Ellas, — viņš teica, — piecsimt soļu rādiusā aizliegts celt vairāk par trim mājām.

— Un kāds ir Ellas iedzīvotāju skaits?

— Septiņsimt miljonu, — viņš atbildēja. — Ak, piedod, lai pārraidītu tev savas domas, jo mūsu skaņu valodu tu vēl nesaproti, esmu spiests nemitīgi griezties atpakaļ, ko nedrīkstu darīt — man taču jāvēro ceļš.

Es Suiliku ar jautājumiem vairs neapgrūtināju. Zem mums palika neparastas, citrondzeltenas mežu galotnes, tad vairākas upesi kas, savienojoties plašā straumē, ieplūda jūrā. Kā milzīga pussala okeānā iestiepās! kalnu grēda. Drīz vien ceļu šķērsoja citi gaisa kuģi, gan tikpat viegli kā mūsējais, gan lieli un smagi milzeņi. Apmetuši līkumu pēdējai kalnu smailei virs jūras, mēs strauji laidāmies lejup. Suiliks, pievērsies man, paziņoja:

— Pa kreisi starp divām klintīm paceļas Zinību pils.

Ieleju, ko ieskāva augstas kraujas un kas sniedzās līdz plašajam, baltajam liedagam, šķērsoja gigantiska siena ar milzīgu mākslīgu terasi virs tās.

Uz terases starp zaļu, mēļu un dzeltenu koku lapotnēm vīdēja baltas, zemas, garas ēkas. Dibenplānā cita siena balstīja augšējo mazāko terasi; tās lielāko daļu aizņēma Partenonam līdzīga, apbrīnojami proporcionāla celtne.

Mūsu reobs nolaidās uz apakšējās terases blakus zaļai lapu koku birztalai, kas šajā svešajā pasaulē man likās tuva un mīļa.

Uz augšējo terasi veda monumentālas kāpnes. Suiliks paskaidroja, ka tās ir Cilvēču kāpnes. Saskaitīju simt vienpadsmit zemu pakāpienu. Katram no tiem abās pusēs slējās zelta tēli, kas vairāk vai mazāk atgādināja Zemes cilvēkus. Sadevušies rokās pa trīs vai četri, tie, liekas, steidzās augšup, kur pašā kāpņu galā stāvēja zaļgana metāla skulptūra — isa tēls, kas ar draudzīgu žestu sagaida viesus. Te bija ļoti neparastas būtnes, dažas no tām man pat iedvesa šausmas. Redzēju sejas bez deguniem, galvas bez ausīm, ar trim, četrām vai pat sešām acīm, būtnes ar sešām kājām, gan neizsakāmi apburošas, gan neticami drausmas, kroplas un spalvainas. Visi šie tēli vairāk vai mazāk atgādināja cilvēkus, kaut vai tikai ar galvas un ķermeņa vertikālo stāvokli. Jo augstāk mēs kāpām, jo lielāks nemiers mani pārņēma, raugoties skulptūrās un apzinoties, ka tās nav mākslinieka murgainās fantāzijas auglis, bet gluži patiess isiem pazīstamo astoņsimt sešdesmit vienas cilvēces pārstāvju atainojums. Pēdējie pakāpieni vēl nebija aizņemti. Norādījis uz kādu no tiem, Suiliks man teica: