stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Acu formai un lielumam atbilstošas taisnas uzacis sakļāvās augstu deniņos ar matiem, izveidojot platu leņķi. No pieres vidusdaļas lejup uz deniņu pusi tikpat taisnā līnijā, simetriski uzacīm, auga mati. Svešinieku piere drusku atgādināja horizontāli izstieptu rombu. Deguns viņiem, tāpat kā Zemes cilvēkiem, bija samērā īss un apveltīts ar lejup pavērstām nāsīm. *

Nelielajā starp violetām lūpām tikpat dzidrā

debess krāsā\kā acu baltumi mirdzēja divas līdzenas zobu rindas. Augšā seja šķita stipri paplašināta, bet

zem acīm tā sāka krasi sašaurināties mazliet stūrainā zoda virzienā.

Svešinieku vidū bija sievietes un vīrieši. Sievietes varēja nojaust pēc slaido kaklu graciozā izliekuma, maigākiem sejas vaibstiem un daudz kuplākiem, kaut ari īsi apgrieztiem matiem. Vīriešiem bija lielāks au­gums, masīvāka ķermeņa uzbūve, platāks zods. Visumā dzimuma atšķirības likās tādas pašas, kādas vērojamas uz Zemes.

Afra pamanīja, ka svešo rokām ir tikai četri pirksti. Pēc savām proporcijām tie atbilda cilvēku pirkstiem, taču, acīm redzot, bija bez locītavām, jo liecās ļoti vienmērīgi, neveidojot stūrainus izciļņus.

Kājas nevarēja labi saskatīt: pēdas ieslīga mīkstajā grīdas segumā. Toties drēbes Zemes cilvēkiem paras­tajā gaismā izskatījās tumši sarkanas.

Jo ilgāk lūkojās astronauti, jo saprotamāks viņiem kļuva svešinieku eksotiskais skaistums. Visvairāk val­dzināja viņu milzīgās acis, kas, izstarodamas draudzīgu domu kvēli, maigi un vērīgi raudzījās cilvēkos.

— Kādas acis! — Afra jūsmīgi iesaucās. — Ar tā­dām vieglāk kļūt par cilvēkiem nekā ar mūsējām, kaut arī mūsu acis ir brīnišķīgas!

— Kāpēc tā? — Tejs čukstēdams pajautāja.

— Jo lielākas acis, jo vairāk tajās tīklenes elementu un jo vairāk apkārtējās pasaules detaļu tās spēj uz­tvert.

Šajā brīdī viens no svešajiem paspēra soli uz priekšu un aicinoši pamāja ar roku. Galerijas viņā pusē no­dzisa apgaismojums, un Kari Rams ieslēdza fluora planētas zilgano gaismu.

Astronauti izdarīja dažus uzņēmumus un ievadīja nelielā slūžā virstoņu reproduktoru. Svešie satvēra to un uzstādīja uz trijkāja. Tad Kari Rams pavērsa pret reproduktora antenas kausiņu šauru radioviļņu kūli, un baltā zvaigžņu kuģa galerijā sājia skanēt Zemes valoda un muziķa. Tādā pašā veidā svešiniekiem no­deva gaisa analizatoru, kas ļāva noteikt viņu planētas atmosfēras sastāvu, spiedienu un temperatūru. Kā jau bija gaidāms, temperatūra baltajā kuP-izrādījās ze­māka nekā uz mūsu planētas un nepārslēdza septiņus grādus. Atmosfēras spiediens bija augstāks nekā Zemes virsū, bet smaguma spēks gandrīz vienāds.

— Viņi paši droši vien ir siltāki, — ieminējās Afra. — Arī mēs taču esam siltāki par apkārtējo vidi. Es domāju, ka viņu ķermeņa temperatūrai jābūt ap četr­padsmit grādu.

Svešie atsūtīja savus aparātus ar režģiem pārklātās kastītēs, kas ļoti apgrūtināja to uzdevumu noteikšanu.

No vienas kastītes atskanēja augstas, dzidras, it kā tālumā gaistošas skaņas. «Telūra» ļaudis saprata, ka svešie dzird augstākus toņus nekā Zemes cilvēki. Un, ja tikai viņu dzirdes diapazons nav daudz plašāks kā cilvēkiem, tad mūsu runas un mūzikas zemākos toņus fluora planētas iemītnieki droši vien nedzirdēja.

Pēc brīža svešie atkal iededzināja cilvēku acīm pa­rasto gaismu. Caurspīdīgajai starpsienai tuvojās divi fluora planētas iemītnieki — vīrietis un sieviete. Abi nesteidzīgi nometa tumši sarkanos tērpus un, sade­vušies rokās, sastinga, pēc tam sāka lēni griezties, ļaujot apskatīt savus ķermeņus. Fluora planētas iemīt­nieku auguma harmoniskās proporcijas pilnīgi atbilda Zemes cilvēku skaistuma jēdzienam. Nedaudz skarbāki apveidi, asākas iedobumu un izliekumu līnijas tikai izcēla svešo ķermeņu skulpturālo pilnību.

Viņu galvas skaisti un lepni vainagoja augstos kaklus; vīrietim bija strādnieka un cīnītāja platie pleci, bet sievietes — domājošo būtņu mātes — platie gurni nekādi nemazināja iespaidu par viņas intelek­tuālo spēku.

Kad svešie aicinoši pamāja ar roku un nodzēsa dzelteno Zemes gaismu, cilvēki zināja, kas viņiem jādara.

Pēc komandiera lūguma pie caurspīdīgās starpsienas nostājās Tejs Erons un Afra Devi. Neraugoties uz īpatnējo apgaismojumu, kurā ķermeņi ieguva aukstu zilgana marmora nokrāsu, astronauti sajūsmā uz­elpoja — tik spilgts un pārliecinošs bija viņu biedru skaistums. To, liekas, saprata arī svešie, jo saskatīju­šies viņi sāka rosīgi apmainīties ar žestiem.

Pēc kāda laika svešie pabeidza filmēšanu, ieslēdza gaismu un izvirzīja uz priekšu zaļu ekrānu, uz kura

parādījās mazas figūriņas. Tās kāpa stāvā kalnā un nesa kaut kādus lielus priekšmetus. Tikusi kalna vir­sotnē, katra figūriņa nometa savu nastu un apgūlās. Tā, acīm redzot, bija multiplikācijas filma, kas lie­cināja par nogurumu, vēlēšanos atpūsties. Arī Zemes cilvēki sajuta, cik ļoti viņus nogurdinājusi sasprin­dzinātā gaidīšana un daudzie neparastie iespaidi. Flu­ora planētas iedzīvotāji, acīm redzot, bija cerējuši sastapties ar citām domājošām būtnēm un attiecīgi sagatavojušies, radot, piemēram, šādas «sarunu» filmas.

«Telūra» apkalpe, kas šādu tikšanos nebija gaidī­jusi, tomēr atrada izeju no sarežģītās situācijas. Astro­nauti nolika pie starpsienas uzmetumu reproducēšanas ekrānu, un kuģa mākslinieks Jass Tins ātri uzskicēja uz tā vairākas zīmējumu sērijas. Vispirms viņš at­tēloja nogurušus cilvēciņus, tad uzzīmēja jocīgu seju ar tik jautājošu izteiksmi, ka svešie atdzīvojās tāpat kā pirmīt, kad viņu priekšā nostājās Tejs Erons un Afra Devi. Pēc tam mākslinieks uzskicēja Zemes orbītu ap Sauli un sadalīja to divpadsmit daļās. Svešie drīz atbildēja ar līdzīgu shēmu. Abās pusēs ieslēdza met­ronomus, kas palīdzēja noteikt mazo laika iedaļu sa­līdzināmos lielumus. Pamatojoties uz tiem, izdevās noskaidrot, ka fluora planētas diennakts ilgst četrpad­smit stundas, bet gads — deviņsimt diennaktis pēc Zemes laika rēķina.

Pārtraukumam, ko ierosināja svešinieki, vajadzēja ilgt piecas stundas.

Dziļi saviļņoti un mazliet apmulsuši, ļaudis atstāja galeriju. Drīz abos caurules galos nodzisa ugunis, tika izslēgts arī kuģu ārējais apgaismojums. Abi milzeņi likās sastinguši telpā, it kā viss dzīvais tajos būtu aiz­gājis bojā — pārledojies izplatījuma šaušalīgajā salā un tumsā.

209

Bet kuģu iekšienē dzīve, kvēla, zinātkāra un darbīga, nenorima ne mirkli. Cilvēka bezgala atjautīgais prāts meklēja arvien jaunas un jaunas iespējas, kas ļautu kosmosa tālēs dzimušiem domu brāļiem dot kaut cik pilnīgu priekšstatu par atziņām un cerībām, ko Zemes iemītnieki izauklējuši gadu tūkstošos — gan sūrā

14 — Zilā planēta

darbā, gan ari briesmās un ciešanās. Par zināšanām, kas cilvēku atbrīvoja vispirms no mežonīgās dabas untumiem, tad — no mežonīgās iekārtas patvarībām, no slimībām un priekšlaicīga vecuma un pēdīgi izveda viņu bezgalīgajos kosmosa plašumos.

Otrā tikšanās galerijā sākās ar karšu demonstrēju­miem. Kā Zemes cilvēki, tā fluora planētas iedzīvotāji nepazina šajās kartēs atzīmēto zvaigznāju apveidus. (Tikai daudz vēlāk Zemes astronomiem izdevās precīzi noteikt fluora planētas zilā spīdekļa atrašanās vietu.) Svešā kuģa ceļš veda uz kādu zvaigžņu kopu Čūskneša ziemeļu nomalē un šķērsoja «Telūra» kursu, kad tas skāra Herkulesa zvaigznāja dienvidu robežas.