Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Turpinājumā pārsvarā sekos nepieciešamie pieņēmumi, tomēr tie ir atbilstoši pieņēmumi, kas saskan ar izrakteņos fiksētajiem faktiem. Tās nav tukšas fantāzijas par iedomātiem milzu meteorītiem. Iežos viss ir ierakstīts, atliek tikai izlasīt. Mēs vienkārši savācam daļas un sastiķējam tās kopā, tāpat kā savieto atpakaļ sasistas olas čaumalas suķes.

Ja vēlaties paši salikt visas detaļas kopā, tad smelieties padoma lietai atbil­stošos ģeoloģijas un paleontoloģijas tekstos. Tajos jūs atradisiet sugu izcelšanos, agrīnāko sugu pārtapšanu vēlākajās, dažādu ledus laikmetu vēsturi, kontinentu dreifa maršrutus, pat iežos rakstītu liecību, ka magnētiskais pols nebūt nav atradies dienvidos kopš aizlaikiem, kā tas ir tagad, bet gan ģeoloģisko laikmetu gaitā ceļojis šurpu turpu starp ziemeļiem un dienvidiem. Bet, ja nevēlaties šķiest pūliņus šo faktu pārbaudei, tad apmierinieties ar mūsu saīsināto aprakstu.

Palūkojieties uz pasauli, kāda tā varētu būt bijusi 40 miljonu gadu P.M., kad pirmās vienkāršās un laimīgās jilanē izklīda pa Zemi. Tā bija mikla un silta, pārtikas pārpilna pasaule. Tolaik, tāpat kā tagad, jilanē bija plēsoņas, kas mielojās ar sauszemes un jūras radījumu miesām. Jaunules tāpat kā tagad pulcējās jūrā efenbaros, kopus darbojās un dūšīgi ēda. Kā tas noticis, ka tās izlīdušas uz sauszemes, ģeoloģiskajā hronikā nav izlasāms, un mums atliek vienigi minēt.

Jūrā sabiedriskojušās, jilanē, gluži dabiski, nezaudēja kopibas tieksmi ari tad, kad no okeāna pārvācās uz cietzemi. Tolaik, tāpat kā tagad, vīrišķi, protams, bija tās pašas vienkāršās, mīlīgās radības, un tiem bija nepieciešama aizsardzība. Tad arī pludmales sāka apsargāt, jo vīrišķi, briedinot olas, bija kūtri un vārīgi. Barības bija pārpārēm, nekas nekavēja dzīves plauksmi. Patiesi, tad ari «izšķīlās laiks», - īstais, nevis tas šķietamais, kad dzīve bija vienkārša un rāma, pir­matnēja un gausa.

Šīs te agrīnās eksistences laikā rodami tagadējās jilanē zinātnes iedīgļi. Tas redzams šīs pilsētas Ērkšķu Sienā. Lai aizsargātu vīrišķus, tika ķerti lieli vēžveidīgie un ar tiem atbaidīti plēsoņas, - to spīles bija spēcigs aizsarglīdzek­lis. Jo pamatīgākas spīles, jo iespaidīgāka spēja aizstāvēties, tādēļ tika atlasīti prāvākie. Tajā pašā laikā tika izmeklēti stiprākie un aktīvākie koraļļi, lai aizsargātu krastus no jūras puses. Tagad zinām, ka tā sperti pirmie, neveiklie soļi ceļā uz attīstītu bioloģijas zinātni.

Lai nu kā, šī primitīvā eksistence bija lemta bojāejai. Tā kā jilanē cilts plauka un zēla, tai drīz vien kļuva par šauru šajā pirmajā pilsētā senjūras krastā. Izauga cita pilsēta, tad vēl viena un vēl…

Kad draudēja barības trūkums, saprātīgi bija iežogot laukus un audzēt gaļas lopus, kā arī aizsargāt tos no plēsoņām. To veikdamas, jilanē pierādīja savu pārākumu pār zemākajām būtnēm. Palūk, tiranozaurs - tāds pats plēsoņa kā mēs! Tomēr šie milzu truleņi varēja vienigi strauji vajāt un saplosīt upuri, vairu­mu medījuma miesas aizlaižot postā. Tie nedomāja par rītdienu, tie nerūpējās par ganāmpulkiem, nenodarbojās ar lopu atlasi. Viņi izrādījās bezjēdzīgi iznīcinātāji. Daudz pārākās jilanē bija saprātīgas saglabātājas. Zinātniecei visas dzīvības formas ir līdzvērtīgas, jo iznīcināt sugas nozīmē iznīdēt pašas sugu. Mūsu cieņa pret dzīvību redzama laukos ar daudzveidīgajiem lopiem - sugām, kas bez mūsu pūliņiem varētu būt izzudušas pirms gadu tūkstošiem. Mēs esam celtnieces, ne grāvējas, saglabātājas, ne patērētājas. Kad šie fakti apsvērti, top skaidrs, kāpēc mēs esam valdošā suga uz šīs planētas. Tā nav nejaušība, tikai neizbēgams apstākļu kopuma galarezultāts.

Lai saprastu mūsu pašu fizioloģiju, pirmām kārtām jāaplūko citu dzīvnieku fizioloģija. Vienkāršākie radījumi, kā vairums kukaiņu, ir poikilotermi, proti, tie ir vienoti ar dzivesvidi un to ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējam gaisam. Tāda termoregulācija var būt gana laba mazam radījumam, bet sarežģītākiem organismiem vajadzīga pastāvīgāka ķermeņa temperatūra. Šie dzīvnieki ir homeotermiski, t.i., to ķermeņa temperatūra ir nosacīti nemainīga un maz atkarīga no vides temperatūras. Jilanē pieder eksotermisko siltasiņu dzīvnieku grupai. Visi nozīmīgākie dzīvnieki pasaulē ir eksotermiski, jo šis ķermeņa temperatūras kontroles veids ir nesalīdzināmi pārāks par to, kas asta- zoiem, kuri uztur ķermeņa nemainīgo siltumu, nepārtraukti tērējot iekšējo enerģiju.

Mēs esam vienoti ar vidi un saglabājam ķermeņa temperatūras pastāvīgumu, izmantojot temperatūras dabiskās svārstības. Saltā rītā mēs tiecamies pēc saules; kad sasilstam pārlieku, ļaujamies vējpūtai, pavērsdamas pret sauli mazāku daļu ķermeņa virsmas; saslejam sekstes vai arī meklējam paēnu. Mēs darām to tik automātiski, ka vairs neievērojam ārējo temperatūras regulāciju tāpat kā elpošanu.

Pastāv arī daudzas citas mūsu fizioloģijas priekšrocības salīdzinājumā ar endotermiskajiem astazoiem. Bezgalīgie barības meklējumi, lai pieēdinātu asta­zou negausīgās šūnas, mūsu vielmaiņai nav vajadzīgi. Mūsu metabolisms izmainās atkarībā no apstākļiem. Piemērs tam ir mūsu garie ceļojumi ar arake­to. kad mēs vienkārši palēninām savus ķermeņa procesus. Subjektīvā skatījumā tad laiks paiet ātrāk un ik indivīde prasa mazāk barības.

Vispārliecinošākais jilanē unikālā fizioloģiskā pārākuma piemērs ir mūsu metabolisma nedalāmā saistība ar kultūru; mēs esam mūsu pilsēta, un mūsu pilsēta ir mēs pašas. Neviena nespēj dzīvot bez citām. Tas pierādījies ļoti reta­jos gadījumos, kad iestājas neatgriezeniskas fizioloģiskas izmaiņas, ja indivīde pārkāpusi kādu likuma pantu, nepieļaujami atkāpusies no jilanē dzives normām. Lai sodītu paklīdušo indivīdi, nekāda ārēja fiziska iedarbība nav vajadzīga. Soda atslēga slēpjas viņas pašas ķermenī. Eistaā, kas iemieso sevī mūsu pilsētu, kultūru un likumu kodeksu, atliek vien izraidīt grēcinieci no pilsētas un atņemt šai indivīdei vārdu. Pelnīti izraidītā tūdaļ pat ir pakļauta neatgriezeniskām fizioloģiskām izmaiņām, kas beidzas ar nāvi.

Tas ir hormonāls mehānisms, kas balstās uz prolaktīna sekrēcijas. Prolaktīns regulē mūsu vielmaiņu un seksuālo uzvedibu. izraidītajai sabiedrības loceklei apzinoties savu noziegumu, hipotalāms cieš nepanesamu pārslodzi un individe nonāk nelīdzsvarotā fizioloģiska miera stāvoklī. Mūsu priekštecēm prolaktīns izrasīja ziemas guļu, nodrošinot izdzīvošanas iespēju, bet mūsu pašreizējā attīstības pakāpē reakcija ir neizbēgami liktenīga.

Varētu teikt, ka, ielūkojoties kāda radījuma mutē, jūs varat izdibināt, ko tāds ēd. Uzturu nosaka uzbūve. Neniteskam ir plakani, stūraini zobi, kas noder augu barības samalšanai neiedomājamos daudzumos, un asšķautņu priekšzobi, kas ļauj nocirst vai noplūkt augus. Vienlaidu konusveida zobu valdzinošās rindas mūsu žokļos liecina par mūsu veselīgo uzturu - gaļu, zivīm. Mūsu masīvie un stip­rie žokļi norāda, ka mūsu priekšteču diētā liela nozīme bijusi moluskiem, un mēs joprojām spējam sadragāt šo gardo radijumu čaulas ar zobiem.

Ir lietas, ko jilanē neapspriež, un tas labi organizētā sabiedrībā ir pareizi un piedienīgi. Kad esam jaunas, dzīve jūrā ir nebeidzama līksmība. Šī līksme ilgst, kamēr esam fārgajas; mūsu vienkāršie prāti nav noslogoti ar lietām, kas pārmēru grūtas saprašanai.