Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

- Es taču aizmirsu, ka tu esi Dzivibas Meita. Ej un saki visām, ka vajadzēja klausīt tevi, un mirusi Alpīsaka dzīvotu, bet tagad par vēlu līgt mieru, Enga, pat tev tas jāapjēdz. Starp mums var pastāvēt tikai bezgalīgs naids, vairāk nekas cits.

- Starp astazoiem un jilanē - protams. Bet ne jau starp mums, Kerik!

Viņš gribēja iebilst. Gribēja pats sev iegalvot, ka var būt naids un tikai naids, ka viņš tagad varētu bez svārstīšanās ietriekt šķēpu šajā vēsajā ķermenī. Bet nevarēja. Atlika vien pasmaidit.

- Tiesa gan, skolotāj! Es atcerēšos, ka ir vismaz viens marags, ko es nevēlētos nonāvēt. Bet tagad peldi uz araketo un nekad vairs neatgriezies! Es tevi vēl atcerēšos, kad būšu jau aizmirsis visas cftas! Ej ar mieru!

- Miers ari tev, Kerik! Un miers starp astazoiem un jilanē.

- Nē! Ūdens un naida okeāns! Bet kamēr jūs paliekat savā pusē, būs miers! Ej! Enga ieslīdēja ūdenī, bet Keriks, garīgi un fiziski izsmelts, atspiedās uz šķēpa

un pavadīja viņu ar skatienu. Enga uzkāpa uz klāja, araketo izgāja atklātā jūrā, un Keriks spēku izsīkumā sabruka.

Viss bija galā. Alpīsaka un viss, kas ar to saistās…

Viņa domas atgriezās ziemeļu kalnos, telšu pilsētiņā apmetnē upes ielokā… Tur viņu gaida Armuna.

Pienāca Herilaks. Keriks saņēma viņa rokas.

- Viss kārtībā, Herilak! Tava atriebības dziņa ir apmierināta, un mana, un visu pārējo… Ņemam nu šķēpus un dodamies atpakaļ, pirms uznākusi ziema.

- Ejam mājup!

Šī nodaļa tulkota no jilanē valodas, kas vienādiņ ir smags pārbaudījums tulkotājam. Dažviet tulkojums varētu izrādīties visai «brīvs», un tulkotājs jau iepriekš atvainojas par iespējamām kļūdām un neprecizitātēm, kas varētu būt iezagušās tekstā.

Pasaules v ēsture

Šīs īpašās vēstures pašā sākumā jāuzsver, ka tā atšķiras no daudzām vispārzināmām «vēsturēm», proti, tā atšķiras pašā būtībā, un lasītājs, kas domā dziļi, to jutīs ik bridi. Pārlieku ilgi jilanē vēsture kalpojusi kā plašs darba lauks fabulistiem un teiksmu rīmētājiem. Tā ir vienkārša patiesība, ka murgainus minējumus un grābstīšanos pa gaisu, ko traktātā par fizikas vai bioloģijas jautājumiem ikviena inteliģenta jilanē uztvertu kā ņirgāšanos, šī pati lasītāja it viegli piecieš vēsturiskos apcerējumos. Vai gan vēl jāmeklē spilgtāks piemērs nepamatota minējuma ierindošanai faktu kārtā, kā pašlaik populārā pasaules vēstures tēze, ka pirms 75 miljoniem gadu Zemē esot ietriecies milzu meteorīts, nomēžot no tās 85% līdz tam dzīvojušo sugu. Tālāk mēdz sekot detalizēts izklāsts, kā attīstījušās siltasiņu radības un kļuvušas par valdošajām dzīvības formām. Tieši šī pieeja mūs skumdina kā daždien patvaļīgi pekstiņi, kas aizstāj rūpīgu zinātnisku izpēti. Nekad nekādi milzu meteorīti Zemē nav triekušies! Pasaule, kādu mēs to redzam, ir tieši tāda, kāda tā allažiņ bijusi un allažiņ būs, mūžīgi mūžos. Tieši tālabad, iekams turpinām, nepieciešams citu šādas ievirzes darbu gaismā definēt terminu «vēsture».

Vēsture, kāda tā pazīstama mūsdienās, bieži vien ir tik lielā mērā neprecīza zinātne, ka drīzāk pieskaitāma pie fantastikas, ne zinātniskām mācībām. Tā pat nav interpretācija, tā ir tīra izdoma. Šādi izpaužas jilanē patiesā iedaba. Mums maz rūp, kur esam bijušas, toties skaidri zinām, kurp dodamies. Esam mierā ar īslaicīgām pārmaiņām, līdztekus pieprasot, lai nākotne būtu tāda pati kā tagadne - nemainīga un neizmaināma. Tā kā šī vajadzība pēc ilgstošas, nepārtrauktas secības visā mūsu būtībā ir svarīgākā, mēs bīstamies, ka pagājība varētu slēpt ilgstošas izmaiņas, tāpēc mēs nenoteikti atsaucamies uz mirkli, «kad izšķīlās laiks», un, darot tā, pieņemam, ka tas bijis tad, kad radās pasaule - jauna, pilnīga un kopš tā brīža nemainīga.

Tās, saprotams, ir blēņas. Mūsdienās jilanē vēsture nonākusi krustcelēs, kad mums līdz šim pazīstamā vēsture izrādījusies bezvērtīga. Mēs varētu atsaukties uz šo sacerējumu kā uz jaunu vēsturi, bet tam būtu zināma ticības pieskaņa «vecajai vēsturei», tāpēc mēs noliedzam visus līdzšinējos vēsturiskos darbus pasludinām, ka tagad pastāv tikai viena vēsture. Šī.

Par šīs vēstures radīšanu esam pateicīgas tām nedaudzajām jilanē, kas interesējas par ģeoloģiju un paleontoloģiju. Mēs vēlamies celt godā šis zinātnes un paziņojam, ka tās ir tikpat patiesas kā fizika vai ķīmija, nevis zobgalību un iz­smiekla objekts, kā tas uzskatīts līdz šim. Pagātne pastāv; nav nozīmes tam, cik ļoti mums gribētos šo netīkamo faktu nepamanīt. Jūtams, ka ar prātu ir daudz drosmigāk šo faktu atzīt un pieņemt, - atzīt, ka jilanē nav piepeši parādījušās, «kad izšķīlās laiks». Tāda ir vēsturiskā patiesība, daudz saistošāka un piepildītāka par līdzšinējiem māņiem.

Būtu vēlams pieļaut vēl nelielu atkāpi, pirms uzsākam šīs vēstures izklāstu. Mēs nedomājam atgriezties pie pirmsākumiem un prokariotu dzīvības formu rašanās. Šī tēma daudz sīkāk izklāstīta citos darbos. Te aplūkojamā vēsture sākās apmēram pirms 270 miljoniem gadu PM. (pirms mūsdienām), kad rāpuļi bija jau pilnībā nostiprinājuši savas dominējošās pozīcijas uz Zemes.

Šajā laikā te mita četras galvenās segzobju rāpuļu grupas, ko pieskaita pie tekodontiem. Minētie primitīvie radījumi bija pielāgoti dzīvei ūdeni, kur tie vajāja savu medijumu. Tie izveicīgi peldēja, kustinot prāvās astes. Daži šādi tekodonti atstāja jūru un pārvācās dzīvot uz sauszemes, kur to pārvietošanās veids darīja tos pārākus par daudzām citām radībām, teiksim, tādām kā dažas proterozuhiju formas, mūsdienu krokodilu priekštečus. Jūs droši vien esat redzējuši, cik lempīgi klumzā krokodili, ķermenim nokarājoties un zvārojoties starp plati ieplestajām kājām. Tāda gaita nebija raksturīga progresīvajiem tekodontiem, kas visus locekļus pavērsa lejup un atpakaļ stateniski, tā panākot garu soli.

Tā kā vēstures liecības rakstītas vien klintīs, vien fosīlijās, kas tur saglabājušās, daudzu posmu trūkst. Kaut ari ne vienmēr šos iztrūkumus izdodas aizpildīt pilnibā, vispārējā vēstures gaita ir pārsteidzoši skaidra. Mūsu attālie priekšteči bija radijumi, saukti par mozazauriem: jūras ķirzakas ar visai veiksmīgu ķermeņa uzbūvi. To pielāgojumi dzīvei jūrā bija astes spura un airkājās pārtapuši locekļi. Viens no mozazauriem bija Tylosaurus, liels un izskatīgs radījums. Liels nosacīti, jo Tylosaurus bija garāks par sešām jilanē, bet glīts tādēļ, ka daudzējādā ziņā atgādināja jilanē. Tas tāpēc, ka viņš bijis mūsu tiešais priekštecis. Ja novietojam mūsdienu jilanē skeletu līdzās Tylosaurus skeletam, radniecība kļūst acīmredzama. Skelets zem spuru miesas virskārtas slēpis četrus roku un četrus kāju pirkstus. Arī mums tagad katrai rokai ir divi pirk­sti un divi tiem pretstatīti īkšķi. Aste ir tikai attiecīgi saīsinājusies. Arī krūškurvju līdzība no ribu pludlīnijas un atslēgas kaula līdz iegurņa joslai ir nepārprotama. Palūkojieties uz šiem diviem līdzīgajiem skeletiem, un jūs ieraudzīsiet līdzās pagātni un nākotni. Te nu mēs esam, attīstījušās un pielāgojušās sauszemes dzīvei. Tāda ir mūsu izcelsmes patiesā vēsture, nevis kādi neskaidri izklāstījumi par parādīšanos, «kad izšķīlās laiks». Mēs esam pēcteces šīm apbrīnas vērtajām būtnēm, kuras pirms kādiem 40 miljoniem gadu kļuva par jilanē.