Harijs Harisons - RIETUMOS NO ĒDENES

Pret satumsušajām debesīm šāvās uguns un dūmu vērpetes. Koki sprakšķēdami dega, un visam fonā rībēja pērkons. Vētra pieņēmās spēkā.

Fārgajai grūti nācās nošķirt no ganāmpulka kaušanai atlasītos lopus. Kaut kas tos satrauca, tie šaudījās pa aizgaldu no viena gala uz otru, reizumis pat notriecot fārgaju no kājām; viņu ieplestās acis meta baltus zibšņus. Atbildīgā jilanē gluži bezpalīdzīgi izkliedza pavēles. Piepeši viņa sadzirdēja savādus sprakšķus; nāsīs iesitās ass smārds. Viņa pagriezās un ieraudzīja pret debesīm skrandainu saules gaismu, aiz tās vīdēja melni mākoņi. Atkal uzvilnīja netīkamā smaka, atnesot līdzi arī tīkamu siltumu. Kas notiek? Ko gan tas varētu nozīmēt? Viņa tikai stāvēja un truli blenza liesmās, kas jau sāka laizīt tuvējos kokus. Kļuva brīnišķi silti. Aiz muguras mauroja lopi, bet jilanē tikai gozējās, pavērsdama pret liesmām drīz vienu, drīz otru sānu. Vēl brīdi vēlāk ievēkšķējās arī viņa…

Aikimenda spraudziņā pavēra hanalē durvis un pavērās ārā. Akotolpa ar val­donīgu mājienu lika atvērt durvis jo plaši.

- Vispirms tu sūti pēc manis, bet pēc tam nelaid iekšā! - treknā zinātniece sūrojās, žokļiem aizvainojumā raustoties. - Uz karstām pēdām ielaid mani!

- Pazemīgi lūdzu piedošanu, - Aikimenda taisnojās, steidzinot Akotolpu, lai varētu ātrāk aizvērt durvis. - Vīrišķi atkal saplēsās, varbūt laiks nav uz labu… Viens savainots…

- Ved šurp to nīkuli!

Noteiktā balss un strupie žesti lika Aikimendai traukties bez kavēšanās. Bezmaz vai nākamajā mirkli viņa jau vilka šurp satrakojušos Ezettu.

- Lūk, šis! Pats uzsāk ķīviņu, pats ari dabū, ko pelnījis!

Akotolpa nemaz neklausījās, bet uzreiz ņēmās knibināt Ezettas roku. Uzgriezusi uzraudzei muguru, viņa, neķītri piemiegusi aci, spaidīja vīrišķa delmu.

- Skramba, nekas vairāk. Mazliet antiseptikas… Ai, vīrišķi, vīrišķi…

Viņa aprāvās, pacēla galvu un dziļi ieelpoja.

- Smaka… Es pazīstu šo smaku!

Roku kustības nodeva spēju satraukumu. Nepievēršot uzmanību Aikimendas iebildēm, viņa metās pie ārdurvīm un atrāva tās vaļā. Ārā smaka bija vēl kodīgāka.

- Dūmi, - Akotolpa izmisumā iebrēcās. - Dūmus rada tikai viena ķīmiska reakcija - uguns!

Ezetta, Akotolpas spējā nemiera satraukts, sarāvās kā dzelts, bet Aikimendas stāvs pauda tikai trulu neizpratni. Dūmi sabiezēja, kļuva dzirdama sprakšķēšana. Akotolpas nākamā pavēle nepieļāva nekādas ierunas:

- Ir tāda reakcija - uguns -, un mums šobrīd draud briesmas! Nekavējoties savāc vīrišķus, tie jādabū projām no šejienes!

- Man nav teikts… - Aikimenda iesmilkstējās.

- Es saku! Neatliekama veselibas aizsardzība, nāves briesmas! Tūdaļ savāc visus kopā un seko man uz okeānu, pie ūdens!

Aikimenda vairs nesvārstījās. Akotolpa, rūpju nomākta, soļoja šurpu turpu, joprojām gluži neapzināti žņaudzīdama Ezettas roku un valkādama nabaga vīrišķi sev lidzi. Vējpūta ienesa pa durvīm dūmu mutuli, un abi sāka kāsēt.

- Nav vairs ko gaidīt! - Akotolpa izlēma. - Nāc šurp! - viņa nokliedzās, cerībā, ka Aikimenda dzirdēs, un aizvilka kunkstošo Ezettu projām.

Ar mokām savākusi neapmierinātos vīrišķus, gaitenī parādījās Aikimenda un atvieglojumā uzelpoja, ieraudzījusi, ka Akotolpas vairs nav. Viņa steigšus aiz­darīja durvis un aizsūtīja savus aizbilstamos atpakaļ; viens no pretrunīgajiem rīkojumiem bija zaudējis spēku. Kur gan vēl drošāk kā hanalē!

Caur sienām iespiedās tīkams siltums. Tikai pēkšņi uzplaukušās liesmas ie­ejas durvis lika viņai izbīlī salēkties.

Bija jau par vēlu pildīt savu pienākumu. Mirstot viņas dzirdi plosīja vīrišķu sāpju brēcieni.

Alpisaka dega. Vēja nestas, liesmas pārlēca no koka uz koku vai līgani izplatījās pa sakļāvušos lapotni. Liesmoja brikšņi, liesmoja sienas, grīdas pinums, - pilnīgi viss…

Jilanē nespēja aptvert notiekošās šausmas. Šī fizikālā parādība viņām bija sveša. Tropiskajos lietus mežos ugunsgrēki negadās; uguni viņas nepazina. Izņemot, protams, dažas zinātnieces, kuras tā interesēja kā laboratorijā iegūstama reakcija. Taču ne kā šāda katastrofa! Liesmas trakoja visās malās, visapkārt mutuļiem vēlās dūmi. Pirmajā brīdī tas šķita pat aizraujoši, un kur tad vēl glāstošais siltums… Bet pēc tam - neizbēgamas sāpes…

Tā viņas sadega… Pārogļojās un izkūpēja gaisā.

Paniskā izbīlī jilanē un fārgajas metās uz ambesedu meklēt palīdzību. Ambeseds burtiski vārījās, bet pilsoņu pūļi vēlās un vēlās šurp nebeidzamā straumē, līdz aizpildīja to kā blīva masa. Viņas vērsās pēc padoma pie Malzasas, viņas blīvā pūlī spiedās virsū eistaā, kura pavēlēja soli atkāpties. Tuvākās arī tiecās pakļauties, bet tas nebija viņu spēkos.

Kad liesmas sasniedza ambesedu, pūlis pilnībā zaudēja prātu. Malzasu, tāpat kā daudzas citas, sabradāja līdz nāvei vēl krietnu brīdi pirms mirušos ķermeņus apņēma liesmas.

Debesīs vētra joprojām rībināja pērkona bungas, mākoņi krājās milzu gubās kā draudīgi kalni. Tie solīja glābiņu, kaut jilanē to nemaz nezināja. Viņas pat nenojauta, ka ūdens var apturēt uguni.

Alpīsaka gāja bojā, jilanē gāja bojā… No laukiem līdz pat okeānam plosījās liesmas, noslaukot no zemes virsas pilnīgi visu. Dūmu mākoņi vēlās pretī tumšajiem lietus mākoņiem, uguns rēkoņa apslāpēja mirstošo aurus.

Mednieki apkvēpušām sejām nespēkā gulēja zemē. Viņu pretinieces bija nošautas vai iedzītas atpakaļ liesmās. Šī kauja bija galā, un karš bija galā, bet viņi bija pārāk izsmelti, lai spētu to sajust. Tikai Keriks un Herilaks, kaut grīļodamies, joprojām stāvēja.

- Vai kāds arī izspruks?

- Nezinu. Iespējams.

- Tie arī jānožmiedz.

- Laikam jau gan…

Alpīsakas bojāeja Keriku satrieca. Savā atriebē viņš bija nonāvējis ne vien jilanē, bet arī pašu brīnišķo pilsētu. Viņš atminējās gandarījumu, ko sniedza tās pētīšana, tās noslēpumu atklāšana, sarunas ar vīrišķiem hanalē, ganāmpulku ņirba plašajos laukos… Nekā no tā visa vairs nav. Ja pastāvētu iespēja iznīcināt jilanē, saglabājot pilsētu, viņš būtu izvēlējies to. Bet nepastāvēja. Jilanē un Alpīsaka mira reizē.

- Un kur tos meklēt? - Herilaks vaicāja, un Keriks neizpratnē pavēra muti, jo nespēja vairs koncentrēties, lai saprastu jautājuma jēgu. - Izsprukušie! Tu teici, ka tādi varētu būt!

- Jā… Bet ne jau pilsētā. Ar to ir cauri. Kāda būs laukos ar lopiem. Piekrastē, liedagā - tur varētu būt… Kad liesmas noplaks, jāiet meklēt.

- Līdz tam vēl ilgi jāgaida. Es esmu redzējis meža ugunsgrēkus. Lielie stum­bri palēnām gruzdēs vēl dienām ilgi. Vai gar krastu nevar tikt pludmalē?

- Var. Lielākoties tur ir smilšu sēres, kas bēguma laikā paliek sausas.

Herilaks palūkojās uz guļošajiem medniekiem un arī pats atlaidās zemē.

- Mazliet atpūtīsimies un dosimies ceļā!

Virs galvas zibeņoja un dimdināja.

- Ermanpadars mīlē maragus ne mazāk kā mēs paši. Viņš neļauj lietum līt.

Pēc brīža viņi jau cēlās un gāja. Viņi meta loku ap melnajiem, kūpošajiem

stumbriem, tālāk virzījās pār uguns neskartiem laukiem un ganībām… Lopi gan

pirmīt bija satraukušies, bet tagad atkal mierīgi plucināja lekno zāli. Medniekiem tuvojoties, slaidā lokā aizmuka briedis, bet milzigi, ragaini radijumi ar kaula vairogiem vēroja sikos gājējus ar vieglu izbrīnu.

Strautu klāja pelnu kārta, bet mednieki to pašļakstināja nost un padzērās. Straume plūda uz jūru.